Pērn, protestējot pret Krievijas agresiju Ukrainas austrumos un Krimas okupāciju, viņš pārtrauca filmēties Krievijas pilnmetrāžas vēsturiskajā filmā. Tagad viņam vairāk atliek laiks jauniešu izglītošanai.
Par darba trūkumu nesūdzos un ne mirkli nav nācies nožēlot lēmumu pārtraukt filmēties Krievijas filmā, saka Ziedonis Ločmelis. Par līguma laušanu no filmas veidotāju puses nekādas sankcijas nav sekojušas.
“Krievijā bija izdomājuši, ka uz mani Latvijā izdarīts politisks spiediens, tāpēc es neesmu aizbraucis. Tā ir viņu versija, lai domā ko grib. Es negribu nekādā veidā būt saistīts ar Krieviju, vismaz kamēr viņi nemaina savu nostāju,” saka Ločmelis.
“Tur viss sajucis vienā katlā - politika, karš, māksla, aktieri, ministri.. Krievija pārņemta ar to savu visatļautību. Nesodamību. Ar savu vienīgo un, kā uzskata, pareizo rīcību,” uzskata Ločmelis.
Bijušais speciālo uzdevumu karavīrs, kurš bijis arī misijās Irākā un Afganistānā, saka - mūsdienu karu ir grūtāk izcīnīt, jo tā izpausmes ir slēptākas.
“Ar ko to varētu salīdzināt... ar kaut kādu snaudošu hepatītu... Tas tā kā ir, tu viņu nejūti, un viņš ik pa laikam uzliesmo. Grūti ir tas, ka tajā otrā pusē jau nav armija kā tāda, faktiski tur ir civilie, un dažu brīdi nevari saprast, kurš tur īsti ir kaujinieks, kurš nē,” saka Ločmelis.
Ar Ziedoni Ločmeli LTV tiekas Garkalnes Mākslu un vispārizglītojošā vidusskolā, kur pagalmā ierīkota neliela smēde. Ločmelis te vada kalēju pulciņu. Jauniešiem “gribas pamēģināt, kā ir, ka dzelzs ir karsta un kas tur sanāks”, par pulciņu stāsta Ločmelis.
“Viens saka - es gribu nokalt zobenu. Es saku – pagaidi, tu vispirms naglu nokal. Viņš mocījās, mocījās ar tām naglām un vairāk nenāk, ir atmetis domu; ir tādi, kas nāk un klapē,” stāsta Ločmelis.
Viņaprāt, pulciņā jaunieši iemācās novērtēt darbu. “Tagad ir pieraduši, ka viss ir pieejams. Kuri ir turīgāki, tiem vispār manta nav nekāda vērtē. Ja viņš ir pats uztaisījis... [..] pilnīgi cita vērtība tai lietai, jo viņš ir ieguldījis savu darbu. Zina, kā ir - kāds apdedzina pirkstu, kāds ar āmuru uzsit pa nagiem..” saka Ločmelis.
Savu karavīra pieredzi Ziedonis liek lietā, apmācot arī Garkalnes un Upesciema jaunsargus. Rīko nometnes, gatavo sacensībām, stāsta, kā izdzīvot mežā.
“Ja tu esi puika, tev ir jāsaprot, kāpēc tu bikses valkā. Tev jāmāk aizstāvēt sevi , tev ir jāmāk pastāvēt par savu ģimeni, māju, par māsu, draudzeni, ja tāda situācija ir,” spriež Ločmelis.
Senas rotas, ieročus un citus rekvizītus Ločmelis kalis arī filmām un teātru izrādēm. Viņš ļoti gaida, kad būs pabeigtas latviešu vēsturiskās filmas “Nameja gredzens” un “Dvēseļu putenis”, kur viņš palīdz kā militārais konsultants.
““Nameja gredzenā” arī visādas cīņu ainas. Vienai meitenei naži jāmet, kurus nevar iemest. Viņa imitēs, un beigās man būs jāmet. Droši vien, par kaut ko pārģērbs. [..] Man drausmīgi patīk visādas vēsturiskas lietas,” atklāj Ločmelis.
Ar vēsturi rezerves virsseržants aizrāvās jau puikas gados, kad citās stundās zem galda vienmēr slepus lasījis vēstures grāmatas.
