Par vienu no saviem lielākajiem darbiem Pētersone uzskata “Aleksandra pasakas”. Šo projektu viņa jūt kā daļu sevis. “Aleksandra pasakas” ir gan morāls gan materiāls atbalsts sešgadīgam puisim, kurš dzīvo bērnu namā. Aleksandrs zīmē, bet Karīna ar palīgiem zīmējumus drukā uz pašas šūtiem apģērbiem.
"Šis ir Aleksandra zīmētais zirgs, kas ir pirmais projektā "Aleksandra pasakas" un arī projekta simbols. Zirgs skrien uz priekšu, grib uzzināt visu ko dzīvē jaunu. Un Aleksandrs ir sešgadīgs puika, kurš ir ļoti talantīgs," stāsta Pētersone.
Aleksandra un Karīnas veidotā apģērbu kolekcija izrādīta arī Vidzemes modes nedēļā. Visa peļņa no kreklu, kleitu un pidžamu pārdošanas tiek noguldīta Aleksandra kontā un ir paredzēta viņa veselības uzlabošanai vai izglītībai.
"Kaut kad, kad viņš izaugs liels, es domāju, ka viņam paliks atmiņā moments, kad runāja par viņa talantu, par viņa vērtību, un tas viņam kaut ko dos, viņa pašapziņai," saka Pētersone.
Vismaz reizi mēnesī viņa ar saviem bērniem dodas uz Kapseļu ielas bērnunama atvērtajiem pasākumiem, arī iespēju robežās iesaistās audžuvecāku meklēšanā bērniem, kas izņemti no ģimenēm.
"Ja nesaprot, kāpēc ir tādi trakie, kas bļauj, ka nevajag bērnunamus, lai mēģina savu bērnu emocionāli ielikt bērnunamā un padomāt, vai tu tiešām to novēli savam bērnam un kāpēc tam citam bērnam ir jādzīvo tur, bet tavs bērns to nav pelnījis,"
stāsta Pētersone.
Pavisam nesen viņai piedāvāts brīvprātīgi palīdzēt mammai, kurai atņemti divi bērni, nostāties uz kājām, lai atgūtu bērnus.
"Cilvēkiem ir ļoti viegli nosodīt. Liekas noņemt nost visus bērnus, bet šajā gadījumā es redzu, ka ir ļoti smags darbs, bet ir iespējams, ka šī sieviete nostāsies uz kājām, un otrs – pats svarīgākais ir bērnam augt savā ģimenē, protams, labvēlīgos apstākļos," savu viedokli pauž Pētersone.
Viņa stāsta par savu ticību, ka, ja uz cilvēku skatās kā uz vērtību, tad viņam var palīdzēt.
Pētersone atzīst, ka tam, ko viņa dara, ir saistība ar pašas piedzīvoto bērnunamā, mēģinājumu kompensēt citiem, to, kā pašai trūcis. Tāpēc viņa gatava skaidrot citiem, cik svarīgi nodrošināt laimīgu bērnību. Sieviete iztēlojas, ka Latvijā vēl pēc 100 gadiem, sabiedrība būs daudz atvērtāka.
"Es redzu sabiedrību, kurā ir reāla iekļaujošā izglītība, nevis tikai uz papīra. Ka skolas ir atvērtas un ir brīvi pieejami asistenti, ir ērti cilvēkiem riteņkrēslos pārvietoties jebkur, nevis jāplāno - tur es nevaru iet un tur es varu. Un es redzu, ka tas ir iespējams, jo pa lielam cilvēki ir labi. Ir jāveic milzīgs izglītojošs darbs," skaidro Pētersone.
Viņa novēl cilvēkiem būt saprotošākiem, iesaistīties un vieglāk skatīties uz visu. "Es novēlu no sirds sajust, ka Latvija ir mūsu zeme, un lepoties ar to, ka mēs šeit dzīvojam, un mīlēt to, ka esam šeit," uzsver Pētersone
