Par “sistēmas bērnu” Andris kļuva aptuveni desmit gadu vecumā, kad tika izņemts no kādas nelabvēlīgas ģimenes. Bērnībā viņš nespēja tikt līdzi mācībām, tādēļ norakstīts kā garīgi atpalicis un lielāko daļu no sava 38 gadu mūža pavadījis dažādos pansionātos, kur skološanu nav saņēmis, toties dāsni barots ar medikamentiem.
Tikai pieaugušā vecumā Andris beidzot tika pie dzirdes aparāta un atklājās, ka patiesībā viņš visu gluži labi saprot. Tikai līdz šim nedzirdēja.
Pēdējos gadus viņš cīnās, lai sāktu patstāvīgu dzīvi ārpus sistēmas.
Vēl gada sākumā viņa darba meklējumi līdzinājās neiespējamajai misijai. Vairāki darba devēji, kas sākumā bija ar mieru vīrieti pieņemt, pārdomāja, uzzinot, ka viņš nespēs pat parakstīties. Tomēr Andra neatlaidība vainagojusies panākumiem. Nu jau vairākus mēnešus viņš ir strādnieks uzņēmumā “Roadeks”, kas nodarbojas ar ceļu būvi un uzturēšanu.
“Es aizbraucu tur. Satiku Gintu. Viņš teica – nāc parunāsim. Es viņam pateicu, ka nemāku lasīt un rakstīt. Viņš tā paskatījās, bet nu labi. Es domāju, ka viņš man uzrakstīs pats visu to papīru, bet uzrakstīja pa burtiem, un es pārzīmēju burtus. Iesniegumam. Nu tā es arī iestājos darbā. Man ļoti, ļoti patīk strādāt,” saka Andris.
Andris strādā trīs cilvēku brigādē, kas no rītiem sakopj sabiedriskā transporta pieturas, savāc atkritumus un pļauj zāli ceļmalās, ziemā šķūrē sniegu. Arī darba devējs apmierināts ar šo darbinieku.
“Ļoti apzinīgs un centīgs darbinieks. Tā brigāde, kurā viņš strādā, ļoti labi tiek galā, vienmēr savlaicīgi ierodas darbā, vienam otru nav jāgaida, kas nav mazsvarīgi. Viņam pie mums nekādi rakstu darbi nav jāveic, tas ir fiziskas darbs, ar ko viņš ļoti labi tiek galā,” saka SIA “Roadeks” pārstāvis Gints Cirvelis.
Kā jau ceļu būves uzņēmumā kolektīvs galvenokārt sastāv no skarbiem večiem. Bet nekādas apcelšanas savas lasīt neprasmes dēļ Andris neesot izjutis. Gluži otrādi – brigādes vīri pat palīdzot, piemēram reizēs, kad jāizlasa saņemtās īsziņas telefonā vai jāpaskaidro, kas nesaprotams.
Birokrātisku šķēršļu dēļ Andris nevar saņemt pašvaldības sociālo dzīvokli. Tādēļ viņš noīrējis mazdārziņa teritoriju netālu no Rīgas lidostas, pats savām rokām paplašinājis un nosiltinājis dārza būdiņu, lai varētu tajā dzīvot ziemā. Tur viņš mitinās spartiskā vienkāršībā kopā ar savu uzticamo četrkājaino draugu Elsu. Liela daļa nopelnītās algas un brīvā laika aiziet mājiņas apkurināšanai un remontam.
Andra lielais plāns nākamajam gadam ir aizstāt savu veco dārza būdu ar mobilo dzīvojamo konteineru: “Es jau vakar sazvanījos. Tas maksā 4000 eiro. 6 metri man būtu ļoti ideāla. Un 3 metri platums.” Viņš cer uz kredītu bankā.
Uzņēmumiem vai labdarības organizācijām Andris palīdzību negrib lūgt.
Lielu daļu mūža pavadījis citu apgādībā un aprūpē, viņš tagad pamatoti lepojas ar visu, ko izdevies pašam sarūpēt un izgatavot, lai cik necils tas šķistu citiem.
“Ļoti maz kaut ko gribu prasīt. Negribas uzbāzties. Teiks – aha, atkal kaut ko prasa. Cenšos kaut ko pats darīt,” saka Andris.
Jautāts par plāniem apgūt lasīšanu, puisis godīgi atzīst, ka viņa vecumā tas prasa pārāk lielu piepūli un darba dēļ mācībām nesanāk pievērsties. Arī par draudzenes meklēšanu un ģimenes veidošanu viņš domāšot tikai pēc tam, kad būs nostabilizējies darbā un pabeidzis jauno mājokli.
