Andis saka - esmu pārsteigts, ka neviens neko tādu nebija darījis jau agrāk, jo Zaķusala ir ļoti laba vieta bitēm.
“Blakus ir Lucavsala, simts hektāru mazdārziņi. Ja lietderīgais lidojums ir līdz diviem kilometriem, tad Pēterbaznīca vai Zinātņu akadēmija, pie kuras ir labas liepas, bitei nekas nav,” skaidro Andis.
Bet kāds tad pilsētā var būt medus? Automašīnu gāzes, smakas un pilsētas gaiss...
“Kāda starpība, medus ir no Rīgas liepām vai laukos augošām? Ja tur neuzrādās tās kaitīgās vielas, tad viņu tur nav,” saka Andis.
Cilvēks un bites
Andis bišu dzīvi stropos salīdzina ar cilvēkiem un politiku. Tas tāpēc, ka bite ir čakla, tāpat kā lielākā daļa cilvēku. Bet tai nav nekādu cilvēkam raksturīgu savtīgu mērķu, politisko interešu.
“Es varu droši teikt, ka darba bitei ir lielāka noteikšana bišu stropā nekā tautai valsts procesos,” uzskata Andis.
Bites Andim nav tikai peļņas avots, bet arī kukaiņi, par kuriem viņš grib rūpēties. Turklāt tam, ka rūpējas par bitēm, ir lielāka nozīme arī kopējā dabas un vides attīstībā.
“Rūpējoties par viņām, es vienlaikus rūpējos arī par kopējo vides daudzveidību, apputeksnēšanu. Tas ietekmē arī ražu lauksaimniekiem. It kā jau sanāk, ka mēs rūpējamies gan par viņām, gan sevi vienlaicīgi,” stāsta Andis.
Andis Titorenko dzīvē ir izmēģinājis vairākas profesijas - bijis ceļu inženieris, darbojies jurisprudencē, tomēr beigās pievērsās savam aicinājumam - biškopībai. Andim biškopība ir dzīvesveids. Ar to nodarboties vēlas tik ilgi, kamēr sasniegs sev izvirzīto mērķi - profesionāls biškopis.
“Profesionāls biškopis manā skatījumā būtu, sākot no 100 saimēm un vidēji 50 litru medus no katras saimes. Tajā pašā laikā lai tas galvenais dzinulis būtu nevis turība un labklājība, jo biškopji jau nav to turīgāko cilvēku klasē. Līdz ar to, ja biškopis saka, ka tas ir dzīvesveids, visticamāk, tas tā arī ir, ” stāsta Andis.
Bitenieka saimniecība - visa pasaule
Andis stāsta, ka tiem cilvēkiem, kuri laukos nezina, ko darīt, un kam arī zemes nav daudz, biškopība varētu būt risinājums.
“Biškopim jau pieder visa Latvija un visa pasaule. Viņam savu zemi nemaz nevajag hektāros. Viņam vajag tikai pamata dravu, kuru var vest uz jebkuru vietu Latvijā, ” stāsta Andis.
Viņš arī norāda, ka bites var pat vest uz ārzemēm. Padomju laikos jau tā esot darīts - bites vestas uz Karēliju. Andis saka, ka tas bitēs ir tas skaistais - nav valstu un nav robežu.
Arī vietas, kur bites nolikt “Latvijas zelta” vākšanai, speciāli nemaz nemeklē. Tas vienkārši tā notiek. Brauc, ierauga un tad skatās - ir iespējams atvest vai nav, būs pietiekami daudz nektāra vai nnebūs. Tālāk jau norit runāšana ar zemes īpašniekiem un dravas iekārtošana.
“Man svarīgi, lai cilvēks atļauj un pie reizes arī pieskata. Jo, kā saka, labākais valsts sargs ir pati tauta,” uzskata Andis, norādot, ka dravas mēdz apzagt. Pēc viņa teiktā, zog arī paša amata brāļi.
Mums nav konkurentu
Meža klajumā Andis stropus novieto jau pāris gadus. Ar paša spēkiem, rokām un zināšanām. Lai gan daudzi uzskata, ka medus ir medus un visur tas ir vienāds, bitenieks domā citādāk.
“Mums nav konkurentu viršu medū, liepu un griķu - arī nosacīti. Tu vari ar to produktu iet visā pasaules tirgū iekšā, jo kā nišas produkts tas var būt. Latvija nekad nebūs masveida lielražotājs,” uzskata Andis.
Viņš stāsta, ka katrs bitenieks ir priecīgs redzēt, kā bites iet ziedos. Tas nozīmē, ka būs nektārs, būs attīstīta un veselīga bišu saime.
“Aizejot pie bitēm, ir tas moments, kad tu nevari ātrāk vai lēnāk strādāt. Un nevari par neko citu domāt. Jo tev priekšā ir viņas un situācija, ko tur darīt. Tur tu nevari domāt par sadzīviskām lietām un problēmām,” atklāj Andis.
Grūti aprast ar realitāti – cilvēks, kurš ieguvis divas augstākās izglītības, vēlāk tomēr seko sirdij un pierāda sevi.
“Es domāju, ka mans zemes stāsts vēl nav pat pusi nogājis. Tie procesi, kas notiek dabā, ir daudz diženāki un fundamentālāki, nekā mēs, cilvēki, varam iedomāties. Un, strādājot ar zemi, cilvēks var saprast, cik viņš ir atkarīgs no dabas procesiem un ka nevis cilvēks koriģē to, kas notiek uz zemes, bet viņš ir tikai mazs elements,” secina Andis.
