“Labdien, memīt!
Aizbraucām labi. Maskavā aizgājām uz pirti. Un pēc tam ar pasažieru vilcienu aizbraucām uz Rīgu. Tur mēs aizgājām pie vieniem uz dzīvokli. Un vakarā 11-os mums tanta nopirka biļetes un mēs iesēdāmies vilcienā un aizbraucām. Kandavas stacijā mēs iebraucām naktī.”
Šī ir pirmā vēstule, kuru 1947. gadā tobrīd deviņgadīgais Pēteris Briedis rakstīja mammai uz Sibīriju pēc atgriešanās dzimtajā Kandavā. Visu Briežu ģimeni izveda 1941.gada 14. jūnijā no Kandavas.
Pētera tētim Heinriham Briedim jau bija izpildīts augstākais soda mērs – nošaušana. Mamma Zelma joprojām palika tur, Sibīrijā.
Bet, pateicoties radinieku galvojumam, mājās tika Pēteris ar māsu. Viņu pieņēma mammas māsa. Un pēc desmit dienām dzimtenē Pēteris svinēja savu desmito dzimšanas dienu.
“Mīļo memmīt!
Rītā man būs dzimšanas diena. Olgas tanta cep kriņģeli un saldskābmaizi. Dzimšanas diena ira otrdien, bet mēs svinēsim svētdienā. Āboļus es tagad ēdu katru dienu. Man viena tanta uzdāvināja krāsas.”
Pagāja vēl desmit gadi. Zelmas Briedes dēls Pēteris pabeidza Salgales skolu un Saulaines tehnikumu. Un tikai tad, kad Pēteris jau mācījās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, viņa mamma Zelma beidzot atgriezās dzimtenē.
Bet vēl pēc gadu desmitiem, kad Latvija atguva neatkarību, Pēteris Briedis atguva arī savas dzimtas zemi. Un šobrīd tajā katra Sibīrijā mirušā dzimtas locekļa piemiņai iestādīts savs koks. Tas ir Briežu dzimtas likteņdārzs.
