Ivars Geiba ir z/s „Kurmīši” īpašnieks. Saimniecība atrodas vietā, kur sākas Latvija, kur saule uzlec agrāk nekā citur Latvijā.
„Mēs dabūjam pirmos saules starus. Un mūsu augi dabū pirmos saules starus. Un mēs to gribam nodot arī jums,” saka Ivars.
Ne Ivaram, ne sievai Sandrai nav lauksaimniecības izglītības. Ivars mācījies par celtnieku, bet Sandra ir veterinārārste. Pie zāļu tējām viņi nonāca nejauši, stāsta Sandra. Pirms 20 gadiem piezvanīja no farmācijas rūpnīcas un palūdza, vai viņi nevar izaudzēt baldriānus. Tonnu!
„Mēs padomājām, ka varam. Izaudzējām stādus, iestādījām. Bet izrādās, ka tos stādus vajag arī izmazgāt. Saknes rakām ārā, vedām uz dīķi. Mēs skalojām, bērni lika kastēs. Pēc tam kaltējām. Mēs dabūjām to tonnu. Bet tas nebija viegli,” stāsta Sandra Geiba.
Un tā sākās Geibu jaunā aizraušanās un arī bizness – zāļu tēju audzēšana. Ivars stāsta, ka bija lasījis grāmatu, kur bija teikts - rindās sastādītas nezāles ir ārstniecības augi.
„Sākumā bija pushektārs baldriānu. Tagad ir līdz 40 kultūrām, kuras mēs piedāvājam. Devām pušķīšos. Teica, tas ir labi, bet vai nevarētu iepakojumā. Sākumā griezām ar šķērēm. Tagad ir tāds agregāts, kurš sagriež no 1 mm līdz 5 cm,” stāsta Ivars.
Nepadoties arī pēc nelaimes
Lai gan varētu šķist, kā tas iespējams – strādā pļavās, bet dzīvo dzīvoklī. Tomēr Ivara ģimenei tā noticis. Pēc tam, kad 2000. gadā nodega lauku māja, kā saka Ivars - viņi kļuva par bruģa zemniekiem – dzīvo dzīvoklī, bet strādā laukos. Atsākt visu pēc nelaimes – viegli nebija.
„Zvanīja klienti, kuri bija pirkuši tējas. Teica: kā - nebūs? Mēs sakām - nebūs, nodega. Viņi teica, ka noteikti vajag taisīt no jauna. Un tad mēs pamazām sākām,” atminas Sandra.
Nenodega burkānu lauks. Sandra ar Ivaru to cītīgi raka, veda tirgot burkānus uz Daugavpili.
Šaubas bija pašā sākumā - pirkt traktoru vai būvēt kādu ražošanas ēku. Kad uzbūvējām jauno cehu, arī sākumā bija šaubas, vai to vispār vajag, vai tas atmaksāsies, vai spēsim pavilkt šo darbu apjomu, atminas Ivars. Tomēr viņš ir pārliecināts, kaut ko uzsākt var arī no mazumiņa.
„Arī no nulles var uzsākt. Man ir darbs lauku konsultāciju centrā. Jaunos cilvēkus, kas ir laukos, mēs mēģinām motivēt, lai kaut ko uzsāk. Mēs viņiem palīdzam gan sastādīt biznesa plānus, gan rast atbalstu „Altum” vai citās iestādēs. Iespējas ir,” pārliecināts ir Ivars.
Zālītes - Latvijas zelts
Audzējot tējas, Ivars saukts dažādi - par zāļu veci un vēl citādi, bet viņš uzskata, ka tas ir ļoti labs bizness. Svarīgi arī tas, ka dabai draudzīgs. Kad Ivars izrāda savas pļavas, savu biznesa vietu, stāsta, ka bieži vien garāmbraucēji apstājas un nesaprot, kas šeit tiek audzēts. Vai tā ir pļava, vai kaut kas tomēr te arī aug.
„Bet ārstniecības augu pazinējam tas varētu būt īsts Eldorado. Tāda augu dažādība vienā vietā ir reti sastopama. Pa šiem 25 gadiem šie augi te ir sasējušies. Te var redzēt visu. Raudenīte, asinszāle, pelašķi, divgadīgā naktssvece, ehinācija. Beigās, nonākot līdz šim laukam, kurš ir šogad sēts, ir pilns ar bitēm. Tās ir rudzupuķītes. Un starp rudzupuķēm arī aug... Tīruma naudulis. Ārstniecības matuzāle. Arī pelašķis,” rādot savu pļavu, stāsta Ivars.
To visu izžāvējot, var likt pakā, un būs gatava tēja. Ivars saka – būtībā tā ir Latvijas zelta bagātība. Daudzi nemaz neapzinās, pa kādu bagātību bradā ar kājām.
„Citur cilvēki ir gatavi maksāt ļoti lielu naudu, lai tikai pagulētu tādā pļavā. Kur nu vēl lai ziemā nobaudītu aromātu, kas nācis no šīm pļavām,” uzskata Ivars.
Smags roku darbs
Savākt ir viens. Otrs - visi augi ir jāizkaltē, stāsta Ivars. Kliņģerītes kaltē no 40 grādiem. Ziedus - līdz 60 grādiem. Galvenais, lai labi izžūst un tējā nebūtu mitruma, skaidro Ivars. Ziedi ir ļoti hidroskopiski, tie ļoti ātri uzņem atpakaļ mitrumu. Ieliekot ziedus kaltē, tie žūs pat 12 stundas.
„No 100 kg svaigu augu sanāk 20 kg tējas. 80 litri ūdens iztvaiko ārā kā mākoņi. Ja šodien iedarbināsim abas kaltes, vakarā noteikti uzlīs. Saražosim tos mākoņus pietiekamā daudzumā,” smejoties stāsta Ivars.
Bet, piemēram, lai iegūtu sausu rudzupuķi, tā ir jāizberž, tai ir jāatdala „čiekuriņi”. Pēc tam izsijājot, tie visi ir jāizņem. Paliek tikai ziedlapiņas. Gatavā produkcija ir tikai ziedlapiņas. Tās ir ļoti vieglas.
„Šis darbs sniedz ļoti lielu gandarījumu. Tas ir interesanti, ka pats sev vari uztaisīt gan ziedes, gan lūpu krāsas, gan eļļu, gan dažādas tējas, gan arī hidrolātus. Tas ir pēdējais modes kliedziens. Mēs atklājām - ja laukā pasmaržo rudzupuķi, tā smaržo citādāk. Bet, izspiežot hidrolātu, atkal ir cits aromāts. Tagad mēs lasām, kādas ārstnieciskās īpašības ir hidrolātiem. No kā spiest, no kā taisīt,” stāsta Sandra.
Saimniecība ir 30 hektāru liela. Tas viss pārsvarā ir roku darbs un pāris MTZ traktoru. Ik gadu notiek arī attīstība un ir saražotās produkcijas pieaugums. Tējām – nedaudz, kas ir no 7-8 tonnām. Taču pieaug vaska pārstrāde, stāsta Ivars.
Tēju vākšana nav viegla. Pirmo vagu, pirmo stundu varbūt tā nešķiet, bet, ja jāstrādā visu dienu, tas ir grūti. Ir arī jākoncentrējas - nedrīkst plūkt nezāles. Ivars nu jau vairs nespēj plūkt tēju visu dienu, bet vasarā to paveikt palīdz jaunieši.
„Katru gadu, katru mēnesi piesaistām piecus jauniešus. Šo 25 gadu laikā, kurus mēs strādājam, simtiem strādnieku izgājis cauri mūsu saimniecībai,” stāsta Ivars.
Arī jaunieši vasarā ir dažādi, stāsta Ivars. Ir tādi, kuri pastrādā mēnesi un nākamgad vairs nenāk. Bet ir tādi, kuri strādā te jau trešo gadu.
„Lai gan ziedu vākšana nav viegla, tomēr tas ir vieglākais process. Pārējais te ir ravēšana. Šī ir bioloģiskā saimniecība, tāpēc jāravē visu laiku,” skaidro Ivars.
Ivars arī ir pārliecināts, ka laukos var nopelnīt. Bet bieži vien cilvēkiem pietrūkst uzņēmības. Viņiem ir dažādas idejas. Bet vajag sākt ar mazumiņu.
„Jaunatnei ir liels mīnuss, ka viņi grib uzreiz nopelnīt ļoti daudz. Viņi nesaprot... Kaut vai salasi ogas mežā un aizej pārdot. Salasīt ir vieglāk. Bieži vien pārdot ir grūtāk,” uzskata Ivars.
Gandarījums - ne tikai nauda, bet arī sakopts stūrītis
Gandarījums un satraukums ir pirms stādīšanas, tu plāno, ko stādīsi un audzēsi un kā viss izskatīsies. Kad beidzot visu esi iesējis un iestādījis, tu gaidi, kā augs. Ir gandarījums par labiem vārdiem, kurus cilvēki saka, baudot te sagatavoto tēju.
„Man ir gandarījums par savu ģimeni, kura mani atbalsta. Es uzskatu, ka mēs strādājam visi kopā. Mēs neejam atsevišķi - katrs pa savu ceļu. Mēs līdz šim esam nonākuši kopā. Jā, būtībā es esmu optimists. Ar sliktām domām, ar pesimismu nevar strādāt pie tādām lietām,” pārliecināts ir Ivars.
Ivars gan saka – tā nav tikai nauda - ''man patīk, ka man ir sakopts stūrītis. Te var atbraukt ar draugiem, mierīgi parunāt. Nav jābrauc nez cik tālu. Man patīk, ka apkārt zied šīs puķes - lavanda, rudzupuķe, kliņģerīte.''
„Nemaz nedomājot par to, cik daudz te nopļaušu, cik kilogramu no tā būs, cik būs peļņa un kurp par šo naudu varēšu aizbraukt vai kaut ko nopirkt. Man vienkārši patīk, ka ir sakopta vieta,” secina Ivars.
Tādēļ Ivars ar sievu Sandru naudu neiegulda nekustamajos vai kustamajos īpašumos. Viņi iegulda sevī - viņi ceļo.
„Tās emocijas un tie draugi, kopā ar kuriem pavadām laiku, paliek ar mums vienmēr. Šeit var apskatīt... Madagaskara, Vjetnama, Sulavesi sala Indonēzijā, Mjanma, Laosa, Ķīna, Ēģipte, Tunisija, Austrālija, Etiopija. Varētu turpināt un turpināt,” rādot ceļojumu fotogrāfijas, stāsta Ivars.
