Vēberu ģimene par dzīvi Anglijā īpaši žēloties nevarētu – ir gan savs dzīvoklis, gan labs darbs galvenajam ģimenes apgādniekam Dmitrijam, kurš, būdams ekonomists pēc izglītības, šobrīd strādā par šoferi.
Inesa, kurai ir Rīgas Celtniecības koledžas arhitekta tehniķa diploms, pirms trim gadiem pati saviem spēkiem Spaldingā atvēra Latvijas preču veikaliņu, kas gan jau pārdots.
Ģimenē aug divi bērni, un viņi ir viens no pārcelšanās iemesliem.
“Ir ļoti liela problēma jaunai māmiņai ar bērniem strādāt, sevišķi diviem bērniem, man bērniem ir vienam divi gadi, otram gads. Es, sēžot mājās pēdējos divus gadus, sāku atrofēties. Man ir vajadzīga kustība, es deviņus gadus nodarbojos ar tirdzniecību. Es negribu pazaudēt iemaņas, es gribu turpināt strādāt.
Bet Anglijā diemžēl palaist bērnus bērnudārzā ir praktiski neiespējami, ļoti dārgi. Ja es gribu strādāt, tad man visa alga jāatdod par bērnu uzturēšanu bērnudārzā,” stāstīja Inesa Vēbere.
Inesa un Dmitrijs iepazinās pavisam nejauši, “Facebook” komentāros publiski sastrīdoties, bet pēc tam privātā sarakstē atvainojoties.
Viņi ir kopā jau trīs gadus, Dmitrijs pārcēlās pie Inesas uz Angliju, taču tur viņam nepatīk kopš pirmās dienas.
“Tas nav mans... nepavisam nav. Nav īstā valsts... varbūt kādam arī patīk, bet ne man. Cits noteikti te jūtas komfortabli, bet man ir diskomforts,” atzina Dmitrijs Vēbers.
“Latvija ir mana dzimtene. Un man viņas pietrūkst šeit. Svētki, ģimene, draugi..” atzina Inesa Vēbere.
Pārcelšanās uz Latviju tiek rūpīgi plānota, daļa iedzīves jau iepakota kartona kastēs, kas rūpīgi jāsargā no mazajiem blēņdariem.
Tā kā pārvadātāji prasa teju 2000 par mantu pārvešanu, tad Vēberi izdomājuši labāku risinājumu.
“Tā darīja arī mani draugi, kas jau ir pārvākušies uz Latviju – mēs iegādājāmies busu, lielu mašīnu, kurā mēs visu sakrausim iekšā, aizvedīsim uz Latviju, un tur mašīnu pārdosim,” stāstīja Inesa Vēbere.
Taču daudzas sadzīviskas lietas vēl nav sakārtotas.
“Reemigrācijas plāns ir tikai nosaukums. Es iesitu “Google” nosaukumu un mēģināju atrast kaut kādu informāciju, kas man palīdzētu iekārtot bērnus bērnudārza rindā vai atrast dzīvesvietu vai vēl kaut ko, diemžēl Rīgas koordinatores norādītais telefona numurs neatbild, vienkārši neeksistē. Tad es mēģināju sazvanīt Rīgas domi un tā tālāk, un tad man deva kontaktu pēc kontakta, visu laiku sūta kaut kur vēl, un
es biju pārsteigta, cik daudz ir valsts organizāciju. Bet nevienā no tām pašlaik man nav snieguši informāciju, kas man ir jādara, kādi ir mani pienākumi un kādas ir manas tiesības,” stāstīja Inesa Vēbere.
“Daudzi šobrīd atgriežas Latvijā no dažādām valstīm ar vīriem – poļiem, lietuviešiem, angļiem, visādām tautībām. Viņi taču nezina latviešu valodu, un pirmā doma, pirmie vārdi, ja aizej uz kādu iestādi, kur tu saproti, ka cilvēks runā krieviski, tomēr ar tevi krieviski nerunās. Kā tu vari ko panākt, kā tu vari painteresēties?” piebilda Dmitrijs Vēbers.
Ģimene jau sarunājusi trīsistabu īres dzīvokli Rīgā, bērni tiks sūtīti privātajā bērnudārzā vai ņemta aukle. Dmitrija Somijas kompānijas šofera alga varētu nodrošināt māmiņas dzīvošanu mājās ar bērniem, taču Inesa vēlas strādāt.
“Mani neinteresē algas apjoms. Es gribu pierādīt ar saviem spēkiem un lai mani novērtē, manas zināšanas,” skaidroja Inesa Vēbere.
Savukārt pašu dzīvoklis Lesterē tautiešiem tikšot izīrēts pavisam lēti, pats galvenais - lai būtu uzticami īrnieki.
