Cilvēks, kuru laukos zina visi – Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmēja, feldšere Elza Cērpa

Valsts svētku nedēļā Latvijas Radio sāk stāstu sēriju par to, kā dzīvo cilvēki, kuri saņēmuši visaugstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. Pirmais stāsts ir par Elzu Cērpu, ar kuru sarunāta tikšanās viņas Grobiņas dzīvoklī. Viņa izcepusi zaķaušus un ābolu rausi, izdodas nogaršot arī viņas pašgatavoto piparmētru sīrupu. Kulinārija un sēņošana ir viena no Elzas nodarbēm, kad laiks vairs nav jāvelta feldšeres darbam, bet notiek ikdienas būšana pensionāres statusā. Tā, esot viesmīlīgā gaisotnē, sākas sarunu par piedzīvoto, kad saņemts Triju Zvaigžņu ordenis. Gan Elza pati, gan visa ģimene lepojas ar iegūto augsto apbalvojumu.

„Vakar bija atbraucis mazmazdēliņš, arī viņam es parādīju. Viņš nesaprata, kas tas ir un gribēja paspēlēties. Pārējie ģimenē ļoti lepojas. Mani dēli un mazdēli ir palīdzējuši man, lai es varētu nostrādāt [tik ilgi] vienā darba vietā,” stāsta Elza.

Elza rāda fotogrāfijas no savas darba vietas. Triju Zvaigžņu ordeni saņēma par savu nostrādāto laiku Nīcas novada Otaņķu feldšerpunktā. Viņa atceras dienu, kad saņēma augsto apbalvojumu.

„Tā bija rudens diena – 18. novembris, braucām uz Rīgu un ordeni saņēmu pie Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kunga. Mani pavadīja tā laika Otaņķu pagasta pārvaldes vadītāja Anda Veidele. Brauciens bija ļoti skaists. Pēc pasniegšanas mums bija ļoti skaists koncerts teātrī un vēlāk uguņošana. Tas viss bija ļoti patīkami,” viņa dalās atmiņās.

Pēc ordeņa saņemšanas Elza to uzlikusi tikai vienu reizi, ejot uz teātra izrādi.

Pats apbalvojums ir apliecinājums viņas ilgajam darba mūžam, kas pavadīts, palīdzot citiem cilvēkiem, sākot no mazuļiem, kuri tikko dzimuši, līdz pat ļaudīm, kuri aiziet mūžībā. Feldšeris laukos ir cilvēks, kuru zina visi. Otaņķos viņu cilvēki sauca par Elziņu.

„Visgrūtākais ir tad, kad piederīgajam ir jāpasaka, ka šeit mēs neko vairs nevaram darīt, atļausim mammītei aiziet. Ja to prot pateikt zināmā laikā, tad piederīgie to visu saprot un zina. Bija viens gadījums, kad jauna sieviete saka, man ir bail. Vai tu nevari, Elziņ, atnākt, mammīte ies prom. Mēs pasēdējām, aizdedzinājām svecīti, parunājāmies, kamēr tā mammīte aizgāja,” atceras ordeņa saņēmēja.

Elza par feldšeri sāka strādāt padomju laikā, kad Otaņķos bijis kolhozs „Zelta zvaigzne”, tad darba vietas iedalīja. Piedzīvoti laiki, kad pie cilvēkiem braukts pat zirga pajūgā, un to nevar salīdzināt ar mūsdienu iespējām.

„Pirmais gājiens man bija pie galvenā ārsta Blūma. Viņš man ieteica trīs vai četras vietas. Tad jau man bija ģimene, un mēs nolēmām iet uz Otaņķiem. Darba vieta bija ar krāsns apkuri, ūdens laukā, telpas kurināmas, auksts, arī dzīvoklītis bija auksts, bet tajā laikā jau visi sāka ar grūtībām,” stāsta Elza.

Pēc neatkarības atjaunošanas nācies pielāgoties jauniem darba apstākļiem: „Kad sākās ģimenes ārstu lieta, manā feldšerpunktā cilvēkiem bija 17 ģimenes ārsti, ar kuriem man bija jāsazinās katru dienu, jo tikai caur ģimenes ārstiem varēja kaut kur aizsūtīt, bet tie cilvēki dzīvoja un saslima Otaņķos, viņi nevarēja tikt pie ģimenes ārsta uz Liepāju, Grobiņu; tas starpnieks visu laiku biju es, kas visu to darīja.”

Elza spriež, ka mūsdienu Latvijā notiek attīstība un vairs nav jāpiedzīvo laiki, kad brīnums bija televizors vai ledusskapis. Viņas lepnums ir divi dēli, pieci mazdēli un divi mazmazdēliņi. Ir laiks arī saviem hobijiem, lasīšanai, dažādām nodarbēm gan mājās, gan kopā ar draudzenēm. Elzai patīk minēt krustvārdu mīklas un asināt loģisko domāšanu ar sudoku risināšanu.