Kopumā divu gadu laikā valsts atbalstītā programmā ārstēti 20 karavīri un vēl deviņi par Ukrainas karā cietušo fonda līdzekļiem. Bez iedzīvotāju saziedotā arī ārsti nereti ziedojuši savu darbu - ārstējuši un veikuši nopietnas sarežģītas operācijas par pašizmaksu.
Viens no mikroķirurgiem, kas vairākkārt operējis ukraiņu karavīrus, ir arī Mārtiņš Kapickis.
26 gadus vecais Mikola ir viens no tiem ukraiņu karavīriem, kas smagi cietuši kara laukā un ar brīvprātīgo palīdzību nokļuvuši Latvijā, lai ārstētos. Pamatā visiem karavīriem bijusi nepieciešama mikroķirurgu palīdzība, tādu vairākkārt sniedzis arī Kapickis, kurš divu gadu laikā kopumā operējis sešus pacientus - Ukrainas karavīrus.
Lielākoties tie bijuši jauni cilvēki līdz 30 gadu vecumam ar mīnu šķembu radītām roku un kāju traumām, lūzumiem, nervu bojājumiem, kā arī nopietnām smadzeņu traumām.
„Viens bija skolotājs, viens bija arhitekts. Divi bija ļoti patīkami komunikācijā vienkārši lauku puiši un divi, ja nemaldos, industriālo rūpnīcu strādnieki no pilsētām. (..)
Viņi nav nekādi sagatavoti kaujinieki – vienkārši Ukrainas pilsoņi, kas nav dezertējuši, lai gan viņiem ir visas iespējas aizbēgt. Tieši tāpēc es viņiem gribu palīdzēt,” saka Kapickis, norādot, ka pašam ir bijušas diskusijas ar krievu valodā runājošajiem draugiem par to, vai Ukrainas karavīri ir jau iepriekš sagatavoti kaujinieki.
Kapickis arī vērtē, ka Latvija valsts programma, kas solījās nodrošināt ap 20 Ukrainas karā cietušo karavīru izārstēšanu, uzņēmās to darīt, neizvērtējot reālās katra pacienta izmaksas. „Nelaime bija tāda, ka ir atsūtīts pacients. Ir budžets, bet, lai varētu visu izārstēt, ir nepieciešams 10 reizes lielāks budžets. Tad sākas problēma – kurš maksās? Viņam var palīdzēt – ja ne pilnībā nolikt uz kājām, tad izārstēt, lai viņš būtu pilnvērtīgs sabiedrības loceklis, taču nav kas par to maksā. Tajā brīdī, kad valstij naudas nebija, iesaistījās Ukrainas fonds, kas pēc būtības ir labdarības organizācija, kas šajā ziņā uzņēmās valsts finanšu funkciju lomu,” saka Kapickis.
Jāpiebilst, ka bez iedzīvotāju saziedotā arī ārsti nereti ziedojuši savu darbu - ārstējuši un veikuši nopietnas sarežģītas operācijas par pašizmaksu, proti, bez ārsta honorāra, nosedzot tikai operācijas zāles un materiālu izdevumus.
Kapickis atzīst, ka šādi rīkoties mudinājuši gan emocionāli, gan racionāli apsvērumi. „Pirmkārt, tā ir mūsu attieksmes parādīšana pret šo problēmu – pret karadarbībā cietušu Ukrainas pilsoni (..),” saka Kapickis.
Sakropļoto ukraiņu jauniešu nonākšanu Latvijā mikroķirurgs gan nevērtē kā Ukrainas kara lauka hospitāļu un slimnīcu kolēģu kļūdu labošanu, jo tie ir pavisam citi, brīžiem, šķiet, prātam neaptverami apstākļi, kuros strādā ārsti tur. „Tajā brīdī neviens nedomā par pirkstu piešūšanu vai nervu saglabāšanu. Tur ir jānosien asinsvadi, jāapstādina asiņošana – ir jāglābj dzīvība. Nedod Dievs, ja līdzīga karadarbība notiktu pie mums, tad situācija būtu līdzīga. Viņi kā militārie ārsti, kā mediķi bija daudz profesionālāki, nekā es biju iedomājies. Viņi ik pa laikam man „Facebook” atsūta video un bildes, ko dara, un tās ir lietas, kurās man līdz mediķim ir ļoti tālu. Taču zinot, ka pasaulē ir mierīgas vietas, viņi meklē, kur nogādāt šos pacientus,” stāsta Kapickis.
Lai arī valsts programmā ukraiņu karavīru ārstēšanai šogad nav bijis naudas, šie paši pacienti ar Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fondu arvien tiek nogādāti uz vizītēm pie Latvijas ārstiem, kā arī tiek plānotas atkārtotas operācijas un palīdzība vēl jauniem pacientiem.
