- Nav kļuvusi bailīgāka
- Svarīgs ir skolotāja autonomijas princips
- Nav labs tāpēc, ka skaists un «pareizs»
Nav kļuvusi bailīgāka
Viņa kļuva par pirmo skolotāju, kas šoruden skaļi iebilda pret Saeimā pieņemtajiem tikumības grozījumiem. Par viņu un literatūras stundā analizēto Agneses Krivades dzejoli uzzināja daudzi. Ratinīka turpina strādāt skolā un bailīgāka nav kļuvusi. Viņa arī ir viens no kandidātiem uz Eiropas gada cilvēka Latvijā titulu. Kā „skolotāja, kura domā kritiski, māca domāt kritiski un nebaidās izteikt savu viedokli”.
Vieta, kur viss sākās, ir klases telpa Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Šeit septembra sākumā desmitās klases skolēni kopā ar skolotāju un dzejnieci Ivetu Ratinīku analizēja Agneses Krivades dzejoli.
„Notikuma epicentrs. Nu, būtībā tā mēs te dzīvojam ar uzrakstu „Hello, Monsters!” [„Sveiki, briesmoņi” – no angļu valodas] un karikatūru par mani. Astotajā klasē viena meitenīte sēdēja un kaut ko mālēja. Es sāku pukstēt, un viņa parāda, ka tur ir karikatūra. Biju ļoti glaimota,” saka Ratinīka.
Stundas ir beigušās, un latviešu valodas un literatūras skolotāja parāda arī viņas skolēnu veidotu motivācijas plakātu uz sienas. Centrā ierakstīts „Nebasto” un arī „Lai kāda eksistenciālā krīze nebūtu, nāc uz Ratinīkas stundām”. Kad pēc dzejoļa lasīšanas un analīzes pienāca, tēlaini sakot, „revolūcija,” skolēni viņai uzdāvināja veselu spaini ar atbalstošām lietām – „zafti”, konfektēm, pildspalvām.
„Gaisa atsvaidzinātājs pret mošķiem, četri eklēri. Bet, manuprāt, aizkustinošākais bija tas, ka viņi atnesa kaķa konservus ar pierakstu: "Jūs jau droši vien atkal aizmirsāt kaķim nopirkt konservus",” uz skolēnu humora izjūtu norāda Ratinīka.
Svarīgs ir skolotāja autonomijas princips
Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja kļuva par pirmo skolotāju, kas šoruden sacēlās pret Saeimā pieņemtajiem tikumības grozījumiem. Tie skolās aizliedz izmantot mācību līdzekļus un citus materiālus, kuri var negatīvi ietekmēt tikumisko attīstību.
Dzejoļa lasīšanai sekoja aizrādījums no skolas mācību daļas, jo Krivades dzejolī ir krievu lamuvārds. Ratinīka neklusēja, par notikušo pavēstīja sociālajā tīklā, tviterī pasakot „Saeimas tikumības murgs darbojas”.
„Šādā situācijā iederētos profesionāli diskutēt par situāciju, bet nevajag man, lūk, piesaukt likumu, kurš, manuprāt, ir aplams, un nevajag man lietot formu „nedrīkst” par mākslas darbu un par manām mācību metodēm, ja izglītībā joprojām ir skolotāja autonomijas princips, ka skolotājs pats izvēlas metodes,” saka Ratinīka.
Kas skolā dzīvē notika pēc tam? „Stundas turpinās tikpat aizraujoši. Mēs arī Bībeli ar dažādu laikmetu ilustrācijām analizējām, antīkās traģēdijas ar visu, kas tur atrodams,” norādīja skolotāja.
Atsevišķi Ratinīkas kolēģi kādu brīdi pēc notikušā viņu uzlūkojuši nosodoši, galvenokārt tāpēc, ka diskusija tika iznesta ārpus skolas sienām. Bija arī stress. Ratinīka spriež - ja, piemēram, izglītības ministre Mārīte Seile nepateiktu, ka arī viņa līdzīgu tekstu izmantotu mācību stundā... „Manuprāt, tas ir ārkārtīgi svētīgi, ka jaunatne reaģē uz mācību satura jautājumiem,” saka Ratinīka.
Notikušais Ratinīku satracinājis arī kā dzejnieci – kas būs nākamais: vai aizliegs internetu? Vai ap skolām veidos mobilo sakaru neuztveramības zonas? Lielākā problēma ir tā, ka iespējama vai nu kritiskā domāšana, vai tikumiskās vadlīnijas. Tās abas no loģiskā viedokļa kopā nevar pastāvēt, saka Ratinīka.
„Es gribu, lai mani skolēni, tie skolēni, ar kuriem es pēc tam cīnīšos par rezultātiem, domā ne tā, kā mazas klonētas Ratinīkas, bet katrs ir ar savu viedokli. Ja viņš var man argumentēt, ka, „skolotāj, šis teksts man riebjas,” vai ka „aizvaino manas reliģiskās jūtas”, vai vienkārši „fui, neskaisti vārdi”, tad tas ir izcili, ka viņš to pats ir sapratis, nevis skolotāja pateikusi, ka pieminēt „dibens” literatūras stundā ir ļoti nekrietni. Nē, "dibens" pareizā kontekstā nav nemaz nekrietni,” viņa saka.
Nav labs tāpēc, ka skaists un «pareizs»
Turklāt 10. klases skolēni, kuri klasē analizēja Krivades dzejoli, par rupjo lamuvārdu neķiķināja. Šie skolēni apgūst vispārizglītojošu programmu ar valodu un kultūras padziļinātu apguvi, tāpēc pie teksta analīzes pieraduši. Savukārt viņu skolotājai Ratinīkai nepatīk 30 gatavo atbilžu kopas, bet gan spontāni rīkoties ar tekstu. Krivades dzejoļa gadījumā tā bija apzināta provokatīva attieksme pret tekstu.
„Bērnam ir jāsaprot, ka dzejolis nav labs tāpēc, ka tur ir saldas frāzes par skaistām lietām. Ne jau tas, ka apakšā pierakstīts „Rainis” tekstu padara labu.
Es esmu joka pēc Rainim piedēvējusi ne viņa tekstus, un arī tādus ne pārāk kvalitatīvus, lai bērni pamokās ar to, ka nosaukts autors Rainis un nevar teikt neko sliktu. Ir dažādi veidi, kā cilvēkam rast pareizo atbildi. Nevis teikt, tā ir pareizi, bet ļaut viņam kļūdīties,” stāsta skolotāja.
Šobrīd top likumam sekojošās tā dēvētās tikumības vadlīnijas. Vai tās ko mainīs skolotājas Ratinīkas darbā? „Žēl, ka jūs nevarat to smaidu iztulkot, es to uztveršu kā ļoti interesentu izaicinājumu. Ir arī nerātnās dainas, ja kādam vajag. Labi, tas, protams, bija joks,” viņa atmet.
„Redziet, mani uztrauc tikumības grozījumi ne jau leksikas izvēles ziņā. Mani uztrauc tā situācija, ka, piemēram, pie audzinātāja atnāks bērns, piemēram, netradicionāli orientēts, un nesapratīs, kas ar viņu notiek. Ko man viņam teikt: ka tu mīli nepareizi, ka tu jūti nepareizi, ka tur dari nepareizi? Mums ir izteikšanās brīvība. Pagānu, kristiešu - kuras konfesijas kristiešu tradicionālās vērtības mums tagad ir?” retoriski jautā pedagoģe.
Rudenī Eiropas kustība Latvijā sāka sabiedrisko balsojumu par 2015. gada Eiropas cilvēku Latvijā. Balsojums vēl līdz decembra nogalei turpinās, bet skolotāja Iveta Ratinīka ir iekļuvusi trīs kandidātu vidū. To uzzinot, sākumā nosmējusies. „Pēc tam es to uztvēru kā - a) pagodinoši; b) arī kā ļoti labu iespēju runāt par visiem šiem jautājumiem. Ticiet man, diezgan satraucoši ir tas, ka bez skandāla reti kāds grib runāt vienkārši ar skolotāju, reti kāds grib runāt ar dzejnieku, kurš nav nopelniem bagāts jubilārs. Cilvēks - salīdzinoši parastais - vispār ļoti reti tiek pie iespējas izteikties,” viņa nosaka.
Skolotājai un dzejniecei Ivetai Ratinīkai tā ir iespēja runāt par to, par ko citi baidās.
