Andrejs Žagars
Dzimis 1958. gada 16. oktobrī. Absolvējis Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultāti dramatiskā un kino aktiera specialitātē (1982). Beidzis Dailes teātra VII studiju un strādājis Latvijas Dailes teātrī no 1982. līdz 1994.gadam.
Filmējies daudzās Latvijas un ārvalstu kinofilmās.
1993. gadā Andrejs Žagars uzsāka uzņēmējdarbību, atvēris Rīgā vairākas kafejnīcas, to skaitā „Osirisu” un „Deco”.
Andrejs Žagars bijis Latvijas Nacionālās operas direktors no 1996. līdz 2013. gadam.
2002.gadā ar Riharda Vāgnera operu „Klīstošais holandietis" debitējis operteātra režijā Dalhallas operas festivālā. 2003.gadā ar šo pašu operu debitējis Latvijas Nacionālajā operā. Turpmākos gadus Žagars iestudē neskaitāmas operas gan Latvijas Nacionālajā operā, gan ārvalstīs.
Apbalvojumi:
- Francijas valdības ordenis Médaille du Commandeur de la Légion d`honneur (2001);
- Triju Zvaigžņu ordenis (2002);
- Nīderlandes karaļnama ordenis Officer of the Order of Orange-Nassau(2006);
- Spīdolas balva par Latvijas kultūras spēka parādīšanu pasaulē un pasaules vērtību atklāšanu Latvijai, ieviešot inovatīvus risinājumus uzņēmējdarbībā un 12 gadus vadot un attīstot Latvijas Nacionālo operu par starptautiski konkurētspējīgu zīmolu (2008);
- MK balva par nozīmīgu ieguldījumu mūsdienīgas, dinamiskas un starptautiski konkurētspējīgas Latvijas Nacionālās operas attīstībā (2008);
- Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva piešķirtais Draudzības ordenis par kultūras saikņu stiprināšanu starp Latviju un Krieviju (2010);
- Lietuvas Nopelnu ordeņa Virsnieka krusts (2011);
- Rīgas domes apbalvojums "Gada rīdzinieks 2011";
- Igaunijas Māras zemes krusta ordenis (2012).
Cilvēks, kas neatlaidīgi seko savam sapnim, to arī piepildot. Mērķtiecīgas domas materializējoties. Aktieru pieredze liecina vēl vairāk: piepildās arī patiesi atveidotu tēlu vēlmes. Un ietekmē sava radītāja – aktiera – likteni.
Aktiera, režisora un uzņēmēja Andreja Žagara dzīvesstāsts ir viens no piemēriem. Andreja Žagara pirmā lielā kino loma – Roberts Līviņš, jauns, nabadzīgs, bet ļoti apņēmīgs latviešu puisis Rolanda Kalniņa filmā “Akmeņainais ceļš” (1983) – šķiet, ir kā savdabīga karte mākslinieka turpmākajam liktenim.
Andreja paša dzīve iesākas Sibīrijas izsūtījumā, un lielajā Rīgas dzīvē viņš ienāk ar apņemšanos, kas ļoti līdzīga jaunā Līviņa mērķim: ne tikai naudu nopelnīt, bet dzīvot tā, lai ievēro un lai ciena. Filmā jaunais Līviņš pirmo reizi mūžā dodas uz operu, noraizējies, ka nemācēs uzvesties atbilstoši tik “smalkai” videi. Toreiz jaunais aktieris vēl nenojauta, ka opera pēc gadiem būs viņa darba vieta; ka tās direktora krēslā pavadītais laiks liks “ievērot un cienīt” ne tikai viņu, bet starptautiskā līmenī – Latvijas opermākslu.…
Būdams jaunais aktieris, Andrejs Žagars savas zināšanas un prasmes izmanto "Rīgas modes" tērpu skates režijā, liecina 1984.gada kinohronikas "Padomju Latvija" kadri. Šīs skates var uzskatīt par Andreja Žagara pirmajiem režijas darbiem. Andrejs atzīst, ka darbs ar modelēm viņam paticis.
Andrejs Žagars: "Padomju laikā bija maz iespēju – nevarējām nekur braukt, un mana ģimene bija savā laikā izsūtīta, līdz ar to es arī biju "melnajā sarakstā", kuriem bija liegts braukt uz ārzemēm. Pat studentam esot, mēģinājumi kinoprovēm Čehijā bija liegti. Mode un kinofestivāli bija tā rietumnieciskā vide, ārpus – atrauta no realitātes. Protams, ka tā, kā Rīgas modeļu namā modeles ģērbās, tā jau nebija ikdiena. Un man kā studentam bija laba iespēja piepelnīties. Man arī patika "būvēt"- režisēt, lai nebūtu tikai tāda modeļu staigāšana šurpu turpu. Un tad mēs likām klāt speciālu gaismas un skaņas partitūru. Man arī vienmēr ir patikušas labas drēbes un, tā kā es biju garš un nevarēju neko labu nopirkt veikalos, tad tā arī bija iespēja iegūt labu un kvalitatīvu apģērbu.”
Pirmais kinodarbs, kurā nofilmējās jaunais aktieris Andrejs Žagars, bija Rīgas kinostudijas uzņemtā filmā "Tavs dēls" (režisors Gunārs Piesis, 1978), kur Žagars kopā ar Hariju Spanovski un Aigaru Krupinu iemiesojās arhitektūras studentu lomās, kuri tiek nosūtīti uz hidroelektrostacijas būvi Sibīrijā. Blakus jauniešiem spēlēja arī Dailes teātra zvaigzne Vija Artmane, mūziķe un Liepājās folkmūzikas leģenda Austra Pumpure, epizodēs arī gleznotāja Biruta Baumane, Nacionālā teātra aktieri Kārlis Sebris, Antra Lieckalniņa, kā arī Kinoaktieru studijas audzēkņi.
Andrejam Žagaram tas izvērtās par piedzīvojumu bagātu laiku.
Andrejs Žagars: "Mana mamma ļoti lepojās ar to, ka es mācījos fizikas un matemātikas klasē Cēsu vidusskolā, un cerēja, ka apgūšu kādu praktisku profesiju. Protams, ka viņa pārdzīvoja manu aizraušanos ar Kinoaktieru studiju, uz kurieni braukāju 10. un 11.klasē no Cēsīm uz Rīgu, un ka manas sekmes eksaktajos priekšmetos kritās. Un sanāca tā, ka filmas "Tavs dēls" pirmā filmēšanas diena iekrita manā izlaidumā. Mani no filmēšanas uz Cēsīm atveda ar tā saucamo "bobiku", bet diemžēl vēlāk nokļuvu [skolā]. Māte pārdzīvoja, ka neesmu saņēmis svinīgajā sarīkojumā atestātu, bet es savukārt biju lepns par savu pirmo kinolomu. Protams, ka neviens jau nelepojās un nestāsta, ka tu esi dzimis Sibīrijā un ka tavi vecāki bija izsūtīti, tā bija tabu tēma un mēģināja par to nerunāt. Es arī neilgojos braukt uz Sibīriju, kur es esmu dzimis, bet neko neatceros, jo man bija gadiņš, kad māte atgriezās ar mani Latvijā. Un pēkšņi filmēšanas grupa saka, ka mēs, jaunieši, brauksim uz Sibīriju, kur reāli ceļ HESu un mūs, jauniešus, ar čarterreisu, ar lidmašīnu, mūs tur vedīs, jo pēc lomas darbības mums tur būs studentu vienība, kura strādās tajā būvē. Mana mamma pēkšņi saka, ka tur, kur mēs atlidosim, blakus ir vieta, kur es esmu dzimis. Sakrita tā, ka 18 gados es nejauši nokļuvu tajā reģionā, kur biju piedzimis..."
Nevienam nav noslēpums, ka Andreja brālis aktieris Juris Žagars ir liels ziemas sporta veidu piekritējs.
Andrejs Žagars: „Man arī ļoti patīk slēpot, bet es neesmu tik meistarīgs slēpotājs kā Juris, tomēr es nelaižu garām nevienu iespēju braukt uz kalniem. Bet no padsmitnieka gadiem mūsu aizraušanās bija ūdenslēpošana. Tad mums bija tāds triks, ka mēs abi divi tā aiz viena liela kutera, tā krustojāmies un mainījāmies. Speciāli pozējām, lai visi mūs redz, kā mēs varam. Mums bija kādi četrpadsmit gadi, mums nebija tiesības vadīt motorlaivu, bet gribējās. Tad gaidījām, kad onkuļi sadzērās uz pēcpusdienu, tad varējām izlūgties lielo kuteri un "maukt" paši pa to ezeru pie stūres, ko viņi droši vien neatļautu no rīta, kad vēl bija skaidrā prātā. Ūdensports bija pirmā aizraušanās, bet tad jau Juris sāka braukāt uz Siguldu, un vecmamma viņam vienmēr šņorēja tos zābakus un pakoja uz vilcienu, viņš brauca ar dīzeli no Cēsīm, lai piedalītos sacensībās. Es gan vēlāk sāku slēpot.”
Andrejs Žagars: "Mana aktiera karjera neizveidojās tā, kā es to gribēju, jo es sapratu, ka man tas līderis un vadīt procesu – dominēt - ir vairāk. Aktierim ir jāmāk pakļauties kopīgam mērķim. (..) Tāpēc es izdarīju izvēli. Protams, opera man bija izcila un liktenīga iespēja, jo es jau negāju uz to apzināti. Tas bija tāds brīnums, ka varēju tajā vecumā sākt vadīt lielāko kultūras institūciju.
Pēc tam tas arī režijā ļoti palīdzēja, ka saproti, ka ar varu tu nevari pārliecināt par savu konceptu. Ja pārcel operas sižetu - "Karmenu" uz Kubu vai "Donu Žuanu" uz ceļojuma kuģa –, tu nevari vienkārši pateikt, ka tā es gribu un jums tā ir jādara. Ir jādara viss iespējamais, lai cilvēki noticētu tavai idejai un būtu organiski, lai viņi sāktu radīt ar tevi kopā. Un, protams, viens no neprātīgākajiem un lielākiem projektiem bija "Nībelunga gredzens"."
Raidījumu „Daudz laimes, jubilār!” ar Andreju Žagaru skatieties 22.oktobrī plkst. 13.26 LTV1!
