Trešdien, 16.decembrī, sākās "Dod pieci" labdarības maratons. Viena jūsu izvēlēta dziesma kļūs par vienu stundu, kuru asistents veltīs, lai palīdzētu ģimenei, kurā aug bērns ar īpašām vajadzībām. Tā viena stunda noderēs, lai tētis, mamma, vecmāmiņa vai vectēvs, kas pieskata īpašo bērnu 24 stundas diennaktī, varētu iziet ārā no mājas kaut vai tādēļ, lai aizietu uz veikalu vai ievilktu elpu. Dziesmas palīdzēs arī Ainai un viņas meitai Karīnai.
"Tas prasa visas 24 stundas. Jo viņa var negulēt trīs dienas vispār no vietas un tad var gulēt trīs dienas. Tā kā visu laiku ir jābūt klāt, jo, ja viņa klepo, tad vajag noķert ar atsūcēju. Es nevarēšu runāt," un Aina sāk raudāt.
Karīnai mugurā ir zaļa jaciņa un krāsainas pidžamas bikses. Pieci.lv ciemošanās laikā viņa ir aizmigusi, ne reizi nepamostas. Bet viņai patīkot klausīties kā cilvēki runā, un dziesmas viņu nomierina.
Karīna piedzima, kad mammai bija 40 gadu. Ilgi gaidīts pirmais un arī vienīgais bērns. Iznēsāšanas laikā viss bijis kārtībā, bet vēlāk ārsti noteica, ka viņai ir migrējoša parciāla zīdaiņu epilepsija. "Jā, un zāļu nav. Viņai tika izmēģinātas visas zāles, bet nebija nekādu rezultātu," turpina Karīnas mamma Aina.
Kopā ar Karīnu un viņas mammu Ainu dzīvo arī vecmāmiņa. "Viņai ļoti patīk pie vecāsmātes. [Patīk] cīnīties, viņa strīdas ar omīti. Paņem viņu klēpī, un tad viņa rāda, cik viņa ir stipra. Bet omīte jau ir stipri gados," piebilst meitenes mamma.
Tieši tādēļ Aina meitu nevar ilgi atstāt ar omīti un lielākoties Karīnu audzina viena.
Lai gan pagājuši jau septiņi gadi, Aina vēl spēj rast sevī ticību tam, ka viss vēl var būt labi: "Es kaut kā pat neaizdomājos, kas dod spēku. Es vēl ticu, es vēl ticu, ka tas pāries un viss būs labi."
Liels atbalsts ģimenei ir asistente Elīna, kas atrasta ar ziedot.lv palīdzību. Elīna jeb auklīte, kā viņu dēvē mamma Aina, Karīnai veic ārstnieciskās masāžas un vingrina viņas ķermeni.
Ar 32 stundām mēnesī pietiek, lai veiktu nepieciešamās procedūras un reizēm pieskatītu Karīnu, kamēr mamma aiziet uz veikalu, uz poliklīniku vai pie friziera.
"Ļoti, ļoti palīdz. Ja nebūtu auklītes, es nezinu, kas būtu, ko darītu," atzīst Aina Dunda.
Ne asistente, ne omīte nevar meitenei būt blakus tik bieži, lai Aina varētu strādāt. Viss laiks jāvelta meitiņai un jāiztiek ar valsts piešķirtajiem pabalstiem. "Par cik nekur sevišķi neeju, nekur arī netērējas tā nauda. Cik ir, tik ir. Viegli nav, bet nav arī, kur tērēt," saka Aina.
Speciālo pārtiku bērniem invalīdiem nodrošina valsts. Ja tā nebūtu, ēdienam vajadzētu vēl papildu divus tūkstošus eiro gadā.
Aina labprāt dodas pastaigās ar meitu, taču Karīna aug, rati ir lielāki un smagāki, un ar katru gadu paliek aizvien grūtāk tikt ārā.
"Tomēr ceturtais stāvs, kamēr mēs noejam lejā, esam jau piekusušas. Bet staigājam, ejam ārā, cik nu varam," piebilst Karīnas mamma.
Palīdzības uz ielas vai no kaimiņiem nav. Aina stāsta, ka kaimiņi, iespējams, nemaz nenojauš, ka blakus dzīvo ģimene, kurā aug bērns ar īpašām vajadzībām. Arī uz ielas par Karīnas slimību liecina tikai lielie rati. Viņa ir skaista meitenīte, kas līdzinās ikvienam bērnam uz ielas vai pagalmā, taču pati par sevi parūpēties nespēj un līdzcilvēku palīdzība viņai nepieciešama krietni vairāk nekā citiem.
