Madonietei Ingūnai Dauģei ir divi dēli - dvīņi, abiem ir bērnu cerebrālā trieka. Dzīvoklī viesistabā pie televizora ratiņkrēslā nosēdināts smaidīgais Raivis, bet blakus gultā dvīņubrālis Elvis, kam vēl ir arī epilepsija un redze teju pazudusi. Istabu bez skaļā brāļa pieskandina arī divi mājas mīluļi - papagaiļi Lola un Vasja, kuri zēniem ļoti ejot pie sirds. Dvīņiem ir jau 17 gadu.
„Esam daudz braukuši ārstēties gan tepat Latvijā, gan ārzemēs - ar cerību, ka kaut kas mainīsies, bet - kā ir, tā ir. (..) Ir dažādi saprašanas ziņā, ka tik tā valoda nāktu vaļā… Saprast jau saprot… Esam bijuši Ukrainā, Truskovecā, cenšos, meklēju iespējas…” stāsta mamma.
Ingūnas ģimenes situācija šķiet līdzīga kā citās ģimenēs, kur aug bērni ar īpašām vajadzībām, taču nevar nepamanīt, ka tā ir dubultsarežģīta. Ja Raivis var atsevišķas dienas vadīt speciālā skolā mācoties, kur nodrošināts arī skolas asistents, tad otrs dvīnis dienas vada tikai uz gultas, un kādam ir vienmēr jābūt klāt. Tāpat, ja Ingūnai pie ārsta jāved tikai viens bērns, otram dvīnim, kas paliek mājās, valsts asistentu šajā situācijā piesaistīt nevar. Tad meklē auklīti vai palūdz kaimiņienei palīdzību. Jā, asistenti ir pieejami šajā ģimenē ārpusmājas aktivitātēm, taču Ingūna secina, ka brīvajā laikā palīdzība ir tikpat svarīga:
„Tagad ar jauno gadu saka, ka tās brīvā laika asistenta stundas samazinās no 10 uz divām stundām. (..) Ja man būtu, kas pieskata bērnus, es labprāt atgrieztos darba tirgū, bet tagad es to nevaru atļauties.”
Ingūnas Dauģes dvīņiem jau vairākus gadus ziedojumu programmā nodrošināta auklīte reizi nedēļā, kad mamma var uz mirkli veikt kādas ārpus mājas darīšanas vai, kā pati saka, vienkārši pagulēt, jo ikdienā par miegu jāaizmirst.
„Man bija tāds brīdis, kad piedāvāja atdot dēlus aprūpes centrā Baldonē. Bet, kad es tur aizbraucu un ieraudzīju, ka tur vienā istabā ir 20 bērni un divas auklītes… es to nevarētu izdarīt. Tie ir mani bērni, lai vai kādi, bet mani.”
Savu pašvaldību slimo dvīņu māte gan vērtē kā pretīmnākošu, kas palīdzību neatsakot. Madonā ir arī dienas centrs, kur zēni apmeklē terapiju kursu. Tiesa gan, kopumā aprūpe pieejamāka ir pilsētā, un arī Ingūnai nereti nākas mērot garo ceļu uz pilsētu pēc rehabilitācijas pakalpojumiem.
Sarunu ar Ingūnu gan nobeidzam ar ko patīkamu. Proti, vairāk nekā pirms gada viņai piedzima trešais bērns Renārs, kurš arī manas viesošanās laikā aktīvi skraida pa istabu un brīžiem cenšas rāpties pa ratiņkrēsla sāniem tuvāk pie lielā brāļa. Ingūna atzīst, ka jaunākais dēls radījis pavisam jaunas sajūtas tik ļoti sarežģītajā ikdienā:
„To es jau sen gribēju, mazajam puikam ir gads un divi mēneši, viņš ir mans prieks.”
