Alvja Jansona vecāki bija vēl bērni – 16 gadus veci pusaudži, kad viņu ģimenes izsūtīja kā padomju varai nevēlamas personas.
"No tēva puses vectēvs bija kriminālizmeklēšanas policijas priekšnieks Kuldīgā. No mammas puses vecaistēvs bija pagasta skrīveris Aglonā," pastāstīja Jansons. Viņa vecmāmiņa strādājusi Kuldīgas telefona centrālē un stāstījusi, ka 13., 14. jūnijā būs ''kaut kādi mēsli''. "Atsūtīti vagoni, un ir atbraukuši kaut kādi čekisti. Kaut ko darīs, bet neko es nezinu," stāstījusi vecmāmiņa.
Alvis piedzima izsūtījumā 1948. gadā. No viņa dzimtās vietas Krasnojarskas novada Dudinkas pilsētas "Kviešstrautiem" līdz Ziemeļu Ledus okeānam ir tikai 600 kilometri.
"Pirmie gadi bija ļoti smagi. Daudzi mira. Mammai māsa nomira. Dzīvoja zemnīcās.
Zemnīcas izkalt mūžīgajā sasalumā bija grūti. Pa dienu dedzināja baļķus, un pēc tam pa centimetram vien to zemi.
Vecāki strādāja zivju konservu rūpnīcā. Mucās siļķes un citas zivis lika. Tad brauca kuģi no Amerikas un veda siļķes prom. Uz šejieni veda pārtiku. Tur deviņus mēnešus nevar nokļūt. Ceļa nav. Vienīgais pa upi, kad nokūst ledus. Kūst jūnijā. 2.–3. jūnijā iet ledus, un septembrī aizsalst," par dzīvi izsūtījumā stāstīja Jansons.
Latvijā ģimene atgriezās 1957. gadā. "Vecaistēvs policists lēģerī 1942. gada mira. Otrs, mātes tēvs, 1951. gadā atgriezās pie mums, jo atļāva ģimenēm apvienoties. Viņš izdzīvoja lēģerī," norādīja Jansons.
Visu Padomju Savienības laiku viņš saskārās ar ierobežojumiem.
"Tad, kad es sportoju, es uz ārzemēm netiku uz sacensībām, kaut arī PSRS čempions esmu moto braukšanā. Mūs abus ar Serģi Jāni nelaida pāri robežai, jo nevarējām braukt. Izsūtīto bērni," atcerējās Jansons.
2007. gadā viņš uz dzimto ciemu devās vēlreiz.
"Uz 50-gadi, kopš mūs atlaida brīvība. Es aizbraucu uz "Kviešstrautiem". Tur tagad viss pamests un neviens nedzīvo. Manai mammai nomira māsa. Bija viens gads četri mēneši. Kaut kur kapsētā viņa bija aprakta. Sniegs biezs. To vietu nevarēju atrast. Tāpēc es kapsētas vidū izkašāju bedrīti, kur zemi no Latvijas iebēru. Svecīti aizdedzināt nevarēja, bija baigais vējš," par atgriešanos dzimtajā ciemā stāstīja Jansons.
Alvis Jansons ir aizrautīgs vēstures liecību dokumentētājs. Viņš filmē represēto pasākumus un ieraksta liecības. Kā viņš uzsvēra, ir svarīgi atstāt kādu piemiņu nākamajām paaudzēm, jo vēsture ir jāzina.
KONTEKSTS:
Šogad aprit 80 gadi kopš pirmās masu deportācijas, kad 1941. gadā padomju režīms izsūtīja vairāk nekā 15 424 Latvijas iedzīvotājus. Viņu vidū bija ap 4000 zīdaiņu, bērnu un pusaudžu. Daudzi no vismazākajiem gāja bojā jau ceļā, citi izsūtītie no bada, slimībām un smaga darba mira vēlāk. Daļa deportēto bērnu izdzīvoja un atgriezās Latvijā, citi palika uz dzīvi Sibīrijā. Atceroties šo noziegumu, 14. jūnijā vienlaikus visā valstī lasa izsūtīto iedzīvotāju vārdus.
Lasījumu no katras pašvaldības straumē sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un Latvijas Nacionālās bibliotēkas mājaslapā. Ir arī pieejama digitāla karte, kurā ir piemiņas pasākumu videomateriāli, dati un stāsti par izsūtītajiem, tā palīdzot aptvert deportāciju apmērus un sekas. Latvijas Televīzijā norisinājās izsūtīto piemiņai veltīts speciālizlaidums.
