LTV1 vingrošanas šovs "Vienā ritmā" klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Katru raidījumu vada savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!
Zirgs vai dziesma? Dziesma!
Olgas bērnības gadi ritēja Lielvārdes pagastā, kur toreiz atradās savulaik slavenā kolektīvā saimniecība "Lāčplēsis". Runājot par saviem skolas gadiem, estrādes dīva atceras: "Es mācījos Kaibalas astoņgadīgajā skolā. Mūsu skolai bija basketbola novirziens, tāpēc mums četras dienas nedēļā obligāti bija jāpiedalās šīs sporta spēles treniņos. Tad mums bija viss, kas saistīts ar sportu." Kā atzīst Olga, šī iemesla dēļ viņa diezgan labi protot spēlēt basketbolu.
Bet tas vēl nav viss, jo, kā izrādās, viņa daudzus gadus bijusi savas skolas rekordiste tāllēkšanā. Jau daudzus gadus pēc mazās lauku skoliņas pabeigšanas Olga, kad braukusi uz absolventu salidojumiem, vienmēr pārliecinājās, ka vieglatlētikas rekordistu galerijā joprojām atradās viņas bilde, tātad – rekords nebija pārspēts. Tagad viņai pat jocīgi liekas, to atceroties, – kā viņa, būdama tik maza meitene, tik tālu varēja aizlekt?
Runājot par savu bērnību, Olga atcerējās arī to, ka kādu laiku pat nodarbojusies ar jāšanas sportu. Tas gan turpinājies tikai tik ilgi, kamēr vienā reizē viņas zirgs kļuvis nevaldāms un ar visu mazo jātnieci mugurā aizauļojis pāri pļavai. Meitene ļoti sabijusies, jo tas tiešām bijis traki. Treneris vēl toreiz esot viņai teicis, lai izvēloties, ko Olga grib darīt – vai nu trenēties jāšanas sportā, vai dziedāt. Meitene izvēlējusies dziedāšanu.
Izturība tiek trenēta rīta krosiņos
Tagad var teikt, ka Olga bija ļoti vispusīga sportiste. Dīva atceras: "Tad es skrēju garās distances ļoti labi. Piedalījos āra krosos – trīs kilometri, pieci kilometri – tur vajadzēja lielu izturību. Tas man ļoti labi sanāca, un es to arī daudzus gadus darīju. Es ar fiziskajām aktivitātēm vienmēr esmu uz "tu", nevis uz "jūs". Man ļoti svarīgi būt labā fiziskā formā." Daudzi Olgas paziņas vēl tagad atceroties tos laikus, kad māksliniece dzīvoja Sapalu ielā Rīgā un katru rītu skrēja krosiņu. Cilvēki viņu uz ielas atpazinuši un sveicinājuši.
Par Olgas sirdslietu kļuva kalnu slēpošana: "Es katru gadu noteikti braucu uz kalniem. Vienmēr uz Alpiem vai uz Norvēģiju, vienalga kur, bet man ir obligāti. Tad es vēl slēpoju ar distanču slēpēm. Es braucu ar riteni, jaunībā vispār braucu tikai ar riteni, pat uz Filharmoniju, ja bija iespējams. Arī tagad, cik iespējams, braucu ar velosipēdu. No saviem Bukultiem līdz pat Kalnciema kvartālam un atpakaļ."
Daloties savā pieredzē, Olga uzsver: "Lai tu varētu dzīvot, visu laiku ir jāelpo. Bet vēl ir tādi speciāli elpošanas vingrinājumi, kas vajadzīgi dziedāšanai, bez tiem to vispār nav iespējams darīt labi. Tā ir vesela elpošanas skola. To es arī saviem audzēkņiem kādreiz mācīju. Tie, kas to iemācījās, dzied labi."
Deja pavadījusi cauri dzīvei
"Pēc koncerta sajūta vienmēr ir tāda, it kā es būtu šķūni ar malku piekrāmējusi. Tā es jūtos… Sevišķi tad, kad ir gan jādzied, gan jādejo. Tas ir ļoti grūti, tur viss strādā uz elpošanu. Ja tu reizē dejo un dziedi.. Piemēram, dejojot es dziedu "Saule riet" un "Madaļeņa", tad vēl ir tāds "Pogu dancis", kurā arī es pati dejoju un vēl dziedu. Tur ir jābūt ļoti labai fiziskajai formai. Kādreiz bija vieglāk, tomēr gadi dara savu… Tomēr es domāju, ka līdz gadiem septiņdesmit es vēl varēšu padejot un padziedāt," ar savām sajūtām dalās Olga
Pazīstamā soliste teic, ka deja viņu pavadījusi visu mūžu.
Olga absolvējusi Kultūras darbinieku tehnikumu, iegūstot deju kolektīva vadītāja diplomu. Dzīve tomēr vairāk pagriezās uz dziedāšanas un citu nodarbju pusi. Tomēr dejojusi viņa ir vienmēr, turklāt ne tikai tautas dejas. "Arī uz estrādes skatuves es vienmēr esmu bijusi sprigana, man bija ļoti svarīgi, lai ir deja gan "Eolikā", kaut vai tajā pašā "Turaidas rozē", "Dāmu popā" un visur citur. Tā kā dancošana man ir bijusi visu mūžu, bet pēdējos desmit gados es kopā ar vidējās paaudzes deju kolektīvu "Rotaļa XO" nodejoju abus lielos Dziesmu un deju svētkus. Tagad dejoju deju kolektīvā "Madara", tā kā viss notiek," saka estrādes dīva.
Kā atceras Olga, tautas dejas, kuras no viņas prasījušas vislabāko fizisko sagatavotību, ir "Rūnu raksti" un "Krūga Madaļeņa". Un tad vēl "Saule riet" prasa diezgan daudz spēka, jo tajā gan jādejo, gan jādzied un jālec. Tiek pieminēta arī tautas deja "Visi ciema suņi rēja".
Daudz deju esot izdejots, tas darīts ne vien Latvijā, bet arī aiz robežām, piemēram, Gruzijā. "Nav viegli, jātrenējas, vārdu sakot – treniņš ir vajadzīgs," teic māksliniece.
Olgas īpašā aizraušanās – kalnu un distanču slēpošana
"Kad Latvijā uzsnieg sniegs, mēs noteikti braucam uz Siguldas pilsētas trasi. Tad vēl mēs braucam uz Gaiziņu, uz Ozolkalnu. Pandēmijas laikā nekur ārpus Latvijas slēpot nedrīkstēja braukt. Pirms tam es katru gadu centos aizbraukt kaut kur. Ļoti daudz esmu slēpojusi Norvēģijā un Alpos, man tur ļoti patīk," atceras Olga. "Bez kalniem es nevaru iedomāties savu dzīvi, jo pēc horoskopā es esmu Mežāzis. Man tiešām kalni ļoti palīdz. Tur ir tik spirdzinošs gaiss, es vienmēr paņemu līdzi arī distanču slēpes. Aizeju pa kalnu paslēpot arī ar tām, tas ir ļoti forši," stāsta māksliniece.
Olga, daloties ar pašas pieredzi, uzsver, kalnu slēpošanā lielākā slodze ir kājām; braucot no lielajiem kalniem, kājas ļoti sāp, jo nodarbinātas pilnīgi citas muskuļu grupas. Toties, ja slēpo ar distanču slēpēm, tad uzreiz viss esi slapjš jau pēc pirmā puskilometra. Tas ir ļoti labi. Ja svaru grib nodzīt, tad jāslēpo tieši ar distanču slēpēm. "Mēs kādreiz, kad Baltezers bija aizsalis, slēpojām apkārt saliņām. Mums bija sava taka iedzīta, bet tie, kas tur nāca zvejot zivis, tieši uz slēpju sliežu takām ņēma un "uztaisīja". Tad es biju ļoti dusmīga – opji tur iet un šitā darās…" ne tik patīkamu epizodi atceras slēpošanas entuziaste.
Ceļojumus apvieno ar ļoti garām pastaigām
Ceļojumos Olga ar biedriem parasti kāpj kalnos, dodas pastaigās, meklē ūdenskritumus. Tā nav nekāda laiskā gulšņāšana, tie ir lieli un nopietni pārgājieni. Arī esot Londonā vai Berlīnē, vienmēr staigā kājām, pat līdz 30 kilometriem dienā.
"Man tas patīk, un tas ir tā kā dzīvesveids. Protams, arī strādāšana dārzā, arī lapu grābšana un zāles pļaušana, rakšanas darbi un darbiņi siltumnīcā – tās arī ir vērā ņemamas fiziskās aktivitātes. Uzrakt vienu siltumnīcu vai dārzu – tas prasa ļoti lielu fizisko piepūli, bet reizē ir arī vajadzīgs darbs. Es arī to uzskatu par aktivitāti. Arī malkas krāmēšana nodrošina fizisku slodzi," stāsta Olga.
Kustas, jo veselība pirmajā vietā
Sarunas noslēguma estrādes dīva rezumē: "Man tagad ir tāds sports, ka katru dienu ir mēģinājumi, koncerttūre, tāpēc man tagad ir citas lietas. Kad koncerttūre būs beigusies, tad es padomāšu, ko gribētu ieviest. Visa mana enerģija pilnībā tiek atdota šai jubilejas koncerttūrei."
Uz jautājumu, kāpēc viņai ir vajadzība pēc kustības, Olga atbildēja, ka kustēties viņai ir ļoti svarīgi. "Pirmkārt, kustos, lai man nebūtu liekais svars. Otrkārt, lai man nepieliptu slimības, lai es esmu vesela. Man ir tāds darbs, ka veselība ir pirmajā vietā," prātīgi teic jubilāre.
