Sports un disciplīna kopš mazotnes
Podkāsts "5 zem 25"
Pieci.lv jaunākais orģinālsatura podkāsts "5 zem 25" stāstīs par pieciem ietekmīgiem Latvijas jauniešiem, kuri līdz 25 gadu vecumam sevi jau ir pierādījuši starptautiskā mērogā.
Podkāsta "5 zem 25" paredzētas piecas epizodes, kurās piedalīsies:
- divkārtējā Eiropas volejbola čempione un olimpisko spēļu ceturtās vietas ieguvēja Tīna Graudiņa,
- epidemiologs, pasaules olimpiāžu uzvarētājs un Oksfordas doktorantūras students Ņikita Trojanskis,
- profesionālās līgas e-sportists Mareks Gaļinskis,
- viena no Latvijas populārākajām digitāla satura veidotājām Paulīne Paucīte,
- "Spēlmaņu nakts" godalgotais aktieris un režisors Klāvs Kristaps Košins.
"Es biju sportiskais bērns, man patika pilnīgi visas fiziskās aktivitātes. Man gan arī ļoti patika lasīt grāmatas. Es biju bērns, kurš starp klasēm nerunāja ar citiem, es lasīju grāmatas. Es vienmēr pēc skolas gāju uz treniņiem, un to disciplīnu man ielika vecāki, ka pēc skolas ir treniņš, un mājās bija jāpilda mājasdarbi. Nebija tā, ka es blandījos apkārt pa pilsētu," stāstīja Tīna.
"Tā arī pamazām tie treniņi kļuva nopietnāki, sacensības nedaudz nopietnākas, un es pat nevaru pateikt tādu punktu, kur es kļuvu profesionāla vai kad sākās nopietnie treniņi.
Tas viss tiešām ļoti plūstoši notika, tāpēc man tā bērnība arī... es to atceros kā ļoti jauku, protams, bet bija tā, ka es biju nodarbināta visu laiku," viņa atzina.
Savukārt apziņa, ka, jo vairāk tu dari, jo vairāk spēsi izdarīt, sportistei parādījās vidusskolā. Kopš tā mirkļa viņa uzskata, ka svarīgi ir tikai ieiet pareizajā ritmā, tad darbi veicas viens pēc otra. Vienlaikus Tīna atzina, ka jau kopš bērnības viņai patīk arī sacensties, ģimenē sacensību garu uzturēt palīdzēja divus gadus jaunākais brālis.
"Bija tā, – es esmu vecāka, es arī ātrāk attīstījos un biju spēcīgāka nekā viņš. Un tas viņam šķita baigi nepieņemamais fakts, ka Tīna vienmēr ir labāka, var ātrāk noskriet vai kaut ko tādu, un tad mēs tur cīnījāmies savā starpā, sacentāmies viens ar otru. Vienmēr vajadzēja noskaidrot, kurš ir labākais," stāstīja Tīna.
"Man nebija tā, ka vienmēr gribējās būt labākai par viņu, bet manī iekšā arī ir tā ambīcija, ka es pa pusei jau neko nedarīšu, – ja daru, tad simtprocentīgi," viņa piebilda.
Tagad abi jau ir izauguši un atbalsta viens otru, bet draudzīgu, pozitīvu konkurenci Tīna joprojām uzskata par ļoti svarīgu sportā. To viņa izjūt ar komandas biedrenēm ASV.
Sapnis par Ameriku
Tīna ar pludmales volejbola stipendiju universitātē klātienē Amerikā ieguva bakalaura grādu politoloģijā, bet tagad jau attālināti, tiešsaistē, turpina studijas maģistrantūrā.
"Man bija iespēja, ka manas universitātes Sporta departaments apmaksā man arī pirmos divus semestrus maģistram. Es, protams, nodomāju, ka tā ir ļoti laba iespēja. It īpaši tāpēc, ka tiku ļoti prestižā skolā un šobrīd mācos komunikāciju un menedžmentu. Es neteiktu, ka tā man ir tāda sirdslieta, bet es tiešām esmu ļoti priecīga," atklāja sportiste.
"Kamēr sporto, ir diezgan daudz brīvā laika, tāpēc smadzenes nedaudz arī vajag pakustināt, lai nav tā, ka tikai muskuļi strādā, bet lai galvā arī kaut kas notiek," viņa uzsvēra.
Klātienes studiju laikā Tīna dzīvoja un mācījās Losandželosā, kā pati atzina, pilsētā ar izcilu mārketingu.
"Losandželosai ir izveidots izcils imidžs, izcils priekšstats no filmām, seriāliem, modes, Holivudas – kā mums šķiet, kāda tā pilsēta ir. Tad tu aizbrauc realitātē un saproti, ka tas viss ir tikai tāds uzbūvēts priekškars un tā īstenībā ir pilsēta ar ļoti daudz problēmām, ar ļoti daudz bezpajumtniekiem, pilnībā nesakārtotu sabiedrisko transportu, nu tur ir tik daudz problēmu," stāstīja Tīna.
"Latvijā noteikti ir ļoti daudz labāk sakārtotāka vide un cilvēciskāka attieksme vienam pret otru,
jo tas "american dream" – ideja, ka tu pats sevi vari uzvilkt augšā, ja vien tu daudz strādāsi, tas sapnis ir pilnīgi salauzts, tas vairs neeksistē Amerikā. Tūkstošiem cilvēku strādā divos, trijos darbos un knapi spēj samaksāt savus ikmēneša rēķinus," viņa skaidroja.
Vienlaikus sportiste ne mirkli nenožēlo savu izvēli studēt tieši Losandželosā, jo gan studiju biedri, gan vide bija kā radīta viņai un pludmales volejbolam.
"Es esmu tik priecīga, ka aizbraucu uz Ameriku, jo tagad man, pirmkārt, ir viedoklis par šo valsti, un citādāk man varbūt šķistu, ka tā ir sapņu zeme, bet nē.
Otrkārt, tie cilvēki un universitāte kā tāda bija kā burbulis, un universitātē viss bija sakārtots, tur ir tik daudz naudas [ieguldīts] iekšā. Es tur ieguvu savus labākos draugus, un Losandželosa vispār ir pludmales volejbola dzimtene, kur viss sākās, – tu vienkārši staigā gar pludmali un redzi olimpiešus," pieredzē dalījās Tīna.
Vērtējot to, vai mācības sagādāja grūtības, sportiste uzsvēra, ka bija pārsteigta par to, cik daudz vieglāka šķita ASV universitāte salīdzinājumā ar vidusskolu Latvijā.
"Man šķiet, ka Latvijas vidusskolā tas apjoms un kvantitāte, kam liek bērniem iet cauri, tas ir vienkārši nereāli un nekvalitatīvi – mums jāmācās kaut kādi 12 priekšmeti un visos jāliek eksāmeni. Savukārt Amerikā man bija vienā semestrī tikai četri kursi, katrs no tiem notika divreiz nedēļā," stāstīja Tīna.
"Un, lai arī es gandrīz vai jutos slikti, salīdzinot sevi ar saviem latviešu draugiem, kas te mirst nost tajās universitātēs, tajā pašā laikā es jutu, es tiešām varu teikt, ka es pārzinu un saprotu attiecīgo jomu, par kuru man bija lekcija. Kvalitātes un kvantitātes proporcijas ir mazliet citas nekā šeit Latvijā," viņa vērtēja.
Dzīvē netrūkst arī pārbaudījumu
Lai arī sasniegts ir daudz un no malas Tīnas dzīve daudziem šķiet kā katra jaunieša sapnis, tajā netrūkst arī grūtu mirkļu. Šobrīd pludmales volejbolistes it kā pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, bet tikai it kā, jo realitātē viņa dzīvo "uz koferiem". Tā ir daļa no sportistes ikdienas – regulāri būt ceļā.
"Man ir tāda sajūta, ka mana sirds ir sadalīta pa trīs dažādām daļām pasaulē," atzina Tīna.
"Man ir draugs, kurš strādā Ņujorkā, un es viņu tiešām ļoti mīlu un gribētu būt ar viņu kopā. No otras puses, es tiešām mīlu Latviju un ģimeni, kas man ir šeit Latvijā, es gribētu būt šeit, kad vien es varu. Un trešā mīlestība ir volejbols. Un es tiešām mīlu volejbolu, es gūstu tik lielu prieku un baudu spēlējot, bet tas mani ved apkārt pa visu pasauli. Tā es jūtos nedaudz sadalīta pa trīs dažādām daļām, un man ir jāizdomā, kā tās sakombinēt, lai es justos kā kārtīgs cilvēks, vesela," viņa skaidroja.
Viņa neslēpa, ka nākotnē vēlētos pamēģināt, kā ir strādāt "normālā darbā", kad ikdienā varētu dzīvot kopā ar draugu, iet uz darbu, bet nedēļas nogalēs apciemot ģimeni. Vienlaikus sportiste turpina gatavoties un doties uz sacensībām, studēt un to visu apvienot ar privāto dzīvi.
"Es varētu teikt, ka mani motivē citi cilvēki un ģimene, tā noteikti ir daļa no taisnības, bet varbūt ne lielākā. Ja pilnīgi godīgi, mani motivē tas, ka es tiešām gribu būt labākā," Tīna atklāja.
"Tas man ļoti palīdz uz volejbola laukuma, jo sportā jābūt mazliet bezkaunīgam, kad tu vienkārši ej un gribi būt tas labākais. Es turu pati sev augstu standartu un vēlos sasniegt savus nospraustos mērķus. Iekšējās ambīcijas, iekšējie standarti ir tas, kas mani dzen uz priekšu lielākoties," viņa skaidroja.
Sportiste atklāja, ka mirklī, kad kvalificējās Tokijas olimpiskajām spēlēm, viņai jau šķita, ka sasniegts ir viss, ko jebkad vēlējusies. Arī šobrīd viņa neslēpa, ka ar savu karjeru ir ļoti apmierināta.
"Šobrīd es arī esmu ļoti apmierināta, un visi panākumi, kas nāk klāt, viņi nāk tā kā ekstra. Piemēram, ir jauki, ka tagad mēs esam dubultās Eiropas čempiones, bet es jau esmu apmierināta diezgan ilgu laiku īstenībā," secināja Tīna.
