Jurim Žarinovam 20.janvārī bija dežūra. No 1.slimnīcas uzņemšanas nodaļas viņi dzirdēja šāvienus. "Nu, jā, dzirdējām, tas jau tepat ielas galā bija," atceras Rīgas 1.slimnīcas 10.nodaļas vadītājs Juris Žarinovs. "Pirmajā slimnīcā bija tā īpatnība, ka varēja ievest ar ātrajiem uzreiz pie operāciju zāles durvīm."
Ar dežūrpersonālu nepietiktu, lai uzreiz operētu visus četrus ievestos barikāžu dalībniekus. Taču spēku pietika, jo, izdzirdot par šaušanu, uz slimnīcu traucās arī tie ārsti un māsas, kuru dežūrgrafikā nebija.
"Visi kolēģi sabrauca, un bija gan ukraiņi, gan ebreji, krievi, latvieši, tikai tā mēs varējām uzreiz visās zālēs operēt," tā ķirurgs Žarinovs. "Es operēju Gvido Zvaigzni, viņa stāvoklis bija ļoti nopietns."
"Attaisi acis! Gvido! Attaisi acis, operācija ir galā..." skan filmas citāts.
"Nē, nu neviens uz galda jau nepalika, Gvido nomira komplikāciju dēļ. Viņam no Zviedrijas vēl atsūtīja elpināmo aparātu, tas bija pirmais tāds aparāts Latvijā," stāsta to laiku liecinieks Juris Žarinovs.
Tā bija tolaik jaunā ķirurga pirmā sastapšanās ar lodēm pacienta ķermenī. Tālāk, deviņdesmitajos gados, kad sākās grupējumu savstarpējā izrēķināšanās un ietekmes sfēru pārdale, lodes jau bija ikdiena: "Pēc tam divu gadu garumā mums tā bija katra dežūra, ka vai nu šauts vai nu durts – plašs lauks jaunajiem ķirurgiem."
Skatoties ar šodienas acīm un šodienas iespējām, grūti pateikt, vai toreiz Bastejkalnā sašautos varētu glābt. Tehnika ir attīstījusies. Anesteziologu aparatūru nevar salīdzināt ar deviņdesmitajos gados pieejamo. "Nekādi revolucionāri paņēmieni nav izgudroti. Neņemos teikt," ķirurgs vērtē, vai Gvido Zvaigzne būtu dzīvs, ja tas notiktu šodien. "Nezinu. "
Barikāžu laikā Juris Žarinovs vienu diennakti dežūrēja arī Doma baznīcā. Tur Rīgas 1.slimnīca bija izveidojusi medicīnas punktu, taču operācijas veikt tur nebija iespējams, tikai pārsiet brūces.
Pašu mājās gaidīja sieva un divus gadus vecs bērns. "Bailes bija par to, kas ar tuviniekiem notiks; par sevi nē, baiļu nebija. Vienkārši bija jādara savs darbs."
Kas ar viņu pašu noticis šajos 25 gados? Juris Žarinovs joprojām strādā turpat – Rīgas 1.slimnīcā. Tagad viņam te ir savs kabinets, jo viņš ir ķirurģijas nodaļas vadītājs.
"Tas, ka ir neatkarīga valsts, tas protams ir ieguvums. Bet tas, ka augšējos orgānos trūkst talantīgu cilvēku... tas gan. Paskatieties, kā premjers tiek bīdīts," vērtē ārsts.
Divu bērnu tētim barikāžu laikā bija dzimis tikai pirmais bērns. Kad viņš pārnāca mājās no Gvido Zvaigznes operēšanas, neko ģimenei nestāstīja. Pēc 12 gadiem, kad saņēma Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, tad gan paņēma bērnus uz apbalvošanu un izstāstīja viņiem - kas bija barikādes.
