Saimona Volfiša vecmamma ir izdzīvojusi Aušvicā un nozvērējusies nekad neatgriezties valstī, kas nogalinājusi viņas vecākus un sešus miljonus citu ebreju. Taču tagad, 70 gadus pēc sāpīgās holokausta pieredzes, pazīstamais čellists un klasiskās mūzikas izpildītājs Saimons Volfišs ir tikai viens no tūkstošiem britu ebreju, kas pēc “Brexit” referenduma pieteicās Vācijas pilsonībai.
Saimons saņēmis savu vācu pasi oktobrī, un tas nozīmē, kas viņš varēs saglabāt brīvās pārvietošanās tiesības Eiropas Savienībā, kad to pametīs Lielbritānija. “Katastrofa, ko mēs saucam par “Brexit”, lika man meklēt iespējas, kā nodrošināt manu un manu bērnu nākotni.
Lai paliktu eiropietis, es pieņēmu Vācijas pilsonību,” saka Volfišs.
Volfiša vecmammai Anitai bija 18 gadi, kad 1943. gadā viņu deportēja uz Aušvicu, nacistu nāves nometni okupētajā Polijā. Viņai paveicās – kamēr citus ebrejus veda uz gāzes kameru, Anitai kā čellistei lika spēlēt klasisko mūziku. Britu armijas atbrīvota, viņa emigrēja uz Lielbritāniju, kur izveidoja ģimeni. Pagāja gadu desmiti, pirms Anita pārvarēja sevi un spēja spert kāju uz Vācijas zemes. Tagad viņa 93 gadu vecumā regulāri apmeklē to, izglītojot vācu bērnus par holokaustu.
Starptautiskajā Holokausta piemiņas dienā Anita kopā ar mazdēlu un meitu Maiju Džeikobsu Laskeri-Volfišu pirmo reizi uzstājās kopā Ebreju muzejā Berlīnē. Maija, 60 gadus vecā psihoterapeite Londonā, savu Vācijas pasi vēl tikai gaida.
“Mēs nevaram kļūt par savas pagātnes upuri. Mums ir jābūt cerībai uz pārmaiņām. Dīvainā kārtā es jūtos kā uzvarētāja, jo noslēdzas kaut kāds loks,” saka Maija.
Taču Anitai, kura gājusi cauri holokausta šausmām, tas optimismu nevieš: “Ebreju tauta nekad nejūtas droši. Man bija Vācijas pilsonība, taču tā negarantēja man drošību.”
Arī citi briti, kam ir radniecīgas saites ar Eiropas Savienības valstīm, īpaši Īriju, piesakās pasēm visā Eiropā. Taču ebrejiem, kuru priekšteči bēga no nacistiem Vācijā, šis lēmums nenāk viegli.
