Sniegbaltie apsēji slēpj pilnībā sadragāto Nikolaja kāju. Septiņas operācijas veica Ukrainā, astoto – Rīgā. Nikolajs lūdz nerādīt viņa seju, lai sargātu gan sevi, gan ģimeni. Karavīru sievām sociālajos tīklos izsakot daudz draudu. Un viņu mājās gaida gan sieva, gan bērni. 

Vīrietis pastāstīja: "Tas notika pie Izjumas, Harkivas virzienā, netālu no Krievijas. Uzkāpu uz mīnas, man atrāva papēdi. Ukrainā veica daudz operāciju. Un, pateicoties sadarbībai, mani atveda šeit un operēja. Stabilizēja stāvokli, un man ir daudz labāk."

Nikolajs nezina, vai tā ir sagadīšanās vai medicīnas palīdzības rīkotāju griba, bet nu viņš ārstējas zemē, kurā piedzimis. 

"Atgriezos dzimtenē. Jo esmu dzimis Latvijā, Ventspilī. Nodzīvoju te desmit gadus.

Mani vecāki ir militāristi, aizbraucām uz Ukrainu. 17 gadus biju armijā, tad atvaļinājos. Dzīvoju Polijā. Kad sākās karš, atgriezos Ukrainā, lai aizsargātu savu otro dzimteni," stāstīja Nikolajs.

Viņš atgriezās savā brigādē – motorizētajos kājniekos – un karoja tur līdz pat ievainojumam.

"Lai uzvarētu, mums viss ir! Gan drosme, vīrišķība, gan vēlēšanās būt neatkarīgai valstij! Mums trūkst tikai ieroču. Mēs vācām naudu trim droniem "Bayraktar", bet beigās par to naudu, ko savāca trīs dienu laikā, nopirkām zemes pavadoni. Tas tagad mums palīdz veikt uzņēmumus no gaisa un atrast viņu objektus, ko izmanto karadarbībai," stāstīja karavīrs.

Tagad, gultā guļot un gaidot nākamās manipulācijas, Nikolajs organizē humānās palīdzības kravas slimnīcām Ukrainā. "Mobilā režīmā viss notiek. Man ir draugi, karavīri un civilie, mēs no Polijas vedam humāno palīdzību," norādīja vīrietis.

Palātā viņi ir divi. Arī otrs ir Ukrainā ievainots karavīrs.

"Autobusā sapazināmies. Jau šeit vairāk runājamies. Visi puiši ir no dažādiem rajoniem. Viens no pilsētas, viens no ciema. Kāds dzīvo tuvu Krievijai. Nav svarīgi, no kurienes kurš ir.

Galvenais ir palikt cilvēkiem. Un palīdzēt vienam otram. 

Es domāju, ka karš turpināsies līdz nākamā gada vidum. Bet jau ir panākts lūzuma punkts. Pateicoties [Eiropas] Savienības valstīm, kas mums palīdz ar tehniku. Vienkārši daudz mirst mierīgie iedzīvotāji. Daudz apšauda infrastruktūru – slimnīcas, lielveikalus, kompleksus. Daudzi bērnus ir izveduši uz Krieviju, uz Rostovu," stāstīja Nikolajs.

Latvijas Televīzija ar vīrieti tikās tieši Ukrainas Neatkarības dienā. Viņa telefonā mirgoja apsveikumi no savējiem. Arī no dienesta biedriem, kuri turpina cīnīties. 

"Visiem Ukrainas iedzīvotājiem vēlu mieru. Lai esam pa īstam neatkarīgi, ne no viena neatkarīga valsts. Lai bērni var normāli iet uz skolu. Lai mātēm nav jāraud, redzot to visu. Un visiem, kas mums palīdz, vēlu mieru un labklājību viņu ģimenēm," vēlēja Nikolajs.