Ilgtermiņa ceļošanas garoziņa – neparedzamība, stress un izdegšana. Minimālistes 4. dienasgrāmata

Iepriekš stāstīju par laika atbrīvošanu, finanšu plānošanu un ceļa somas sagatavošanu, tāpēc šajā rakstā es dalīšos ar svarīgām atziņām un pieredzēm, kuras sapratu tikai pēc gadu ilgas ceļošanas. Minimālisms atvieglo šos procesus, jo mirkļi tiek izmantoti pieredžu iegūšanai, būšanai dažādās vietās un kultūras iepazīšanai. Ceļot nav dārgi, un to var jebkurš, kam nav bail no nezināmā. Vai esi domājis par šādu dzīvesstilu?

Nezināmais

Cilvēki bieži jautā, kāds ir mans noslēpums, kā kļūt neatkarīgam no atrašanās vietas.

Pavisam vienkārši – prioritāte esi tu pats. Kad ceļo viens, nav jāsatraucas par to, ko domā citi, kur grib doties ceļa biedri, vai sabiedrotajiem ir pietiekami interesanti. Ceļot vienam var šķist savtīgi, garlaicīgi un mazvērtīgi. Tā ir brīvības cena, kurā slēpjas patiess šarms, jo nevis laiku pavadi ar cilvēku, ar kuru devies uz galamērķi, bet gan iegūsti jaunas pieredzes, iepazīstoties ar ceļotājiem no visas pasaules. Būt savas dzīves režisoram sākotnēji ir baisi, jo nav neviena, kas tev dos instrukcijas, kur doties, kā rīkoties un ko redzēt. Kad pirmos soļus sper un sāc izdzīvot pieredzes, par kurām sapņoji, bailes aizmirstas un degsme ņem virsroku. Ar laiku tu iemācies būt pašpārliecināts, pašpietiekams, uzdrīkstēties, nebaidīties un panākt to, ko vēlies, jo neviens cits to nevar sniegt kā vien tu pats.

Vienlīdzība

Cilvēki ceļo vieni, ar draugiem, ģimenēm, pāros un grupās. Ceļot pa pasauli ir tikpat parasts dzīvesveids, kā strādāt no plkst. 9.00 līdz 17.00 no pirmdienas līdz piektdienai. Censoņi no visām pasaules malām dodas pretī nezināmajam. Dzīvesstili ir dažādi – ceļo vieni ar dzīvi mugursomā, koferiem, zīdaiņiem, vecvecākiem un dzīvniekiem. Ļoti daudz par ilgtermiņa ceļošanu iemācījos, iepazīstoties tieši no citiem ceļotājiem, klausoties viņu dzīves stāstos. Vari lasīt grāmatas, pieredzes stāstus un skatīties filmas par avantūristiem, taču dzīvē viss nenotiek pēc plāna. Iedvesma un motivācija ir ļoti svarīga. Mani motivē frāze: “Nekad vairs nebūšu tik jauna kā šodien!”. Apstiprinu, ka šāds dzīvesstils ir ļoti izaicinošs un aizraujošs. Vai esi apsvēris to pieredzēt?

Starptautiskā mobilitāte

Pat nevari iedomāties, kā tev ir paveicies, ka tev ir Eiropas Savienības (ES) pase, jo tā ir iekārojamākā no pasēm pasaulē. ES pilsoņi bez vīzas var ieceļot 153 valstīs. Tev ir neierobežotas darba iespējas starptautiskā tirgū. Esmu satikusi daudzus ceļotājus, kuriem ir Āzijas, Āfrikas vai ASV pilsonība. Viņi ir gatavi darīt visu, lai tiktu pie ES pases, jo birokrātija, ar kuru citu kontinentu iedzīvotājiem ir jāsaskaras, lai ceļotu, ir tikai liekas galvassāpes.

Cilvēki no ASV, Austrālijas, Kanādas un Jaunzēlandes var ieceļot Eiropas Savienībā bez vīzas. Tomēr viņi nevar dzīvot, strādāt vai mācīties ES ilgāk par 90 dienām pusgada laikā. Ar ES pilsonību var ceļot starp 28 dalībvalstīm brīvi bez vīzām un palikt tajās bez ierobežojumiem, kā arī doties uz citiem kontinentiem uz noteiktu laiku. Šī ir lieliska iespēja, kuru iesaku izbaudīt katram, jo nav jāsatraucas par garām rindām un simtiem zvanu, lai saņemtu atļauju pārkāpt valstu robežas Eiropā.

Dubultplāns

Pēc sagatavošanās ceļam var šķist, ka viss būs vienkārši un ritēs pēc plāna. Man šķiet, ka pat vieglāk ir braukt bez plāna. Iesēdies autobusā, lidmašīnā vai mašīnā un vienkārši brauc, kur vēlies. Jo vairāk plāno, jo sarežģītāks ir process. Ņem vērā, ka ceļojot lielākoties nekad nekas nenotiek kā plānots. Ilgtermiņa ceļošana nav tas pats, kas atvaļinājums. Valsts izzināšana, plānošana, loģistika un vietu maiņa prasa daudz pūļu, pacietības un stiprus nervus. Ja esi nolēmis ceļot ilgtermiņā, tad apzinies, ka dzīve būs tāda pati kā mājās, tikai vēl klāt nāks dažādas atbildības. Uzskatu, ka dzīve citās valstīs ir sarežģītāka nekā Latvijā, jo ir cita valoda, kultūra, paradumi, politiskie procesi, loģistika un komunikācijas procesi. Vēl joprojām ir jāmaksā rēķini, jārūpējas par garīgo un fizisko veselību, jāmazgā trauki un grīdas, jāgatavo ēst, jāsocializējas un jādara viss pārējais, ko parastā ikdienā cilvēki dara. Pie rutīnas nāk klāt vēl ceļošanas dienas, valodas un kultūras apgūšana, citi laikapstākļi un laiks, ko pavadīsi ceļā. Ceļot ilgtermiņā nav nebeidzams atvaļinājums.

Ienākumu avots

Ceļotāju ienākumi ir dažādi – tiešsaistes karjera (mārketings, IT speciālists, žurnālists, skolotājs, grāmatvedis, projektu vadītājs u.c.), sezonāls darbs (tūrisms, viesmīlība, kurjers, klientu apkalpošana, sociālie mediji, pasākuma darbi, vasaras un ziemas kūrortu darbinieks, gids u.c.), brīvprātīgais darbs (nevalstiskās organizācijas, privātie uzņēmumi, fermas, izglītības iestādes, neformālās izglītības centri u.c.). Ir ļoti daudz iespēju, kā finansiāli sevi nodrošināt.

Mans mīļākais veids ir bartera princips jeb brīvprātīgais darbs. Pirms devos uz Čehiju, caur sociālajiem tīkliem meklēju organizācijas un komūnas, kurām ir nepieciešama palīdzība ar sociālajiem tīkliem, satura izvietošanu angļu valodā un mārketingu. Uzsāku komunikāciju ar pāris organizācijām, lai varētu apciemot viņus un palikt bez maksas Prāgā. Organizācija piekrita. Mani izmitināja biroja telpās, kas bija kā dzīvoklis, kur arī dzīvoja organizācijas vadītāja. Mana loma bija rakstīt saturu mājaslapai un palīdzēt ar zīmola veidošanu. Pie reizes noorganizēju pasākumus brīvdienām, lieliski pavadīju laiku un iepazinos ar līdzīgi domājušiem cilvēkiem. Es dalījos ar savām zināšanām, prasmēm un laiku, un par to pretī saņēmu bezmaksas pajumti, ēdienu un transportu. Izrādās, ka atliek tikai pajautāt. Ir ļoti daudz iespēju, kuras ir vērts izmantot, ja vēlies izzināt dažādas kultūras, sadarboties un iegūt neformālas zināšanas, iepazīstot pasauli.

Emocionāls stress

Padzīvojot ilgāku laiku vienā vietā, ir dabiski pieķerties cilvēkiem un lokācijai. Kad ir pienācis laiks atvadīties, nobirst asara, smeldz sirds un rodas ilgas. Atvadas no draugiem un sabiedrotajiem vienmēr ir emocionāli grūts periods. Brīžiem šķiet, ka esi izveidojis iknedēļas rutīnu, veselīgas attiecības, savstarpējos jokus un sāc kalt jau tālākas plānus, taču jau atkal pienāk laiks atvadīties un uzņemt savā dzīvē jaunus cilvēkus. Nebeidzama enerģijas apmaiņa un sākšana atkal no nulles – ar to ir jārēķinās katram, kurš vairāk laika pavada, mainot valstis. Sākotnēji, katru reizi aizbraucot uz jaunu valsti, pirmo nedēļu izjutu stresu un bailes, taču ar laiku pie tā pierod un pēc ilgāka laika vienā vietā sāk jau rasties vēlme pēc pārmaiņām.

Drošības spilvens

Ceļojot ir jāseko līdz arī savam budžetam. Pirms devos prom no Latvijas, iekrāju drošības naudu, kuru ņemt līdzi ceļā, jo neplānoti izdevumi vienmēr var rasties. Ir jābūt gatavam, ka tie vienā brīdī arī beigsies. Nereti, kad atrodies vietā, kur ķermenis nav pieradis pie gaisa un ūdens, vari saslimt un kļūt fiziski vājš. Ja atrodies Eiropā un saslimsti, nav par ko satraukties, ja esi Eiropas veselības drošības kartes (EVAK) īpašnieks. Tad neatliekamā palīdzība tiek nodrošināta bez maksas; tāpēc, lai novērstu veselības ārkārtas situācijas, pirms dodies ceļā, noteikti reģistrējies un noskaidro savas priekšrocības. Citādi ārkārtas brīdī arī ātrās palīdzības izzsaukšana svešā valstī maksās dārgi. Esmu saslimusi ceļojot, jo ķermenis ir šokā no pārmaiņām. Slimošanu nekad nevar ieplānot, taču tas vienmēr var notikt. Nelielai aptieciņai vienmēr ir jābūt līdzi. Zināt savas tiesības un turēt sev drošā vietā rezerves 300 eiro būs ļoti noderīgi, jo nekad nevar zināt, kādā situācijā vari nonākt.

Izdegšana

Tas jau bija sestais mēnesis ceļā un septītā valsts, taču jutu, ka kaut kas fiziski un emocionāli nav labi. Biju vienā no iekārojamākajām valstīm, kurā jau sen gribēju nokļūt – Rumānijā. Transilvānija, kultūra, kalnu takas un zemās cenas mani bija savervējušas jau sen. Kad beidzot nokļuvu valstī pēc gara ceļa, pa taisno devos uz apartamentiem, lai atpūstos. Iegūlos gultā un nevarēju vairs piecelties. Prāts gribēja doties, bet ķermeni vairs nespēja. Man uzkāpa temperatūra un vēders žņaudzās krampjos, slikta dūša un reiboņi nemitējās. Man paveicās, ka vestibilā iepazītā sieviete bija ar automašīnu un palīdzēja man tikt pie mediķa, lai apstiprinātu kaiti – es biju dehidrējusies, pārslogota un izdegusi. To ir iespējams novērst, ja prot ieklausīties savā ķermenī un pataupīt sevi. Citreiz maksimālisms var novest pie negatīvām sekām. Pēc nedēļas, pavadītas uz gultas, desmitiem litru ūdens, sātīgām maltītēm un emocionālas atslodzes es atkal biju savā ādā un gatava doties tālāk. Ir ļoti svarīgi klausīties savā ķermenī un apstāties savlaicīgi. Ceļotāju vidū izdegt ir ļoti populāri, taču tas nebūt nav nepieciešams un laicīgi var tikt novērsts.

Kā būs, tā būs

Vai ikdienā neesi pieradis pie pārmaiņām? Vai tev ir grūti adaptēties, kad pārmaiņas notiek? Tad ņem vērā, ka ceļojot un mainot lokācijas, pie tā pierast ir vēl grūtāk. Katra jauna vieta, smarža, garša, saruna, skaņa un ainava būs pārmaiņa. Ir ļoti svarīgi prast pielāgoties un pieņemt to, kas apkārt notiek, ar pozitīvu redzējumu. Pielāgošanās ir ceļotāju domāšanas veids. Ar laiku tas kļūs dabiski un nevajadzēs pie tā piedomāt. Mainot valstis, iemācījos, ka es nespēju visu kontrolēt un nav nepieciešams katru dienu domāt par nākotni trīs gadus uz priekšu. Prasme adaptēties radīsies ar laiku, to apgūt var tikai caur pārmaiņām.

Agrāk šķita ļoti svarīgi visu kontrolēt un turēties pie plāna, bet pati sevi iedzinu stresā. Atceros, kad organizēju komunikācijas pasākumus Latvijā, ļoti pārdzīvoju, kad pasākumā kaut kas nerit pēc plāna un rodas problēmas, bet patiesībā tā ir iespējā pārvērst defektu par efektu un reaģēt uz pārmaiņām ar labvēlīgu risinājumu. Tāpat ir ar ceļošanu. Protams, ir plāns, pie kura gribas turēties, apskatot valstis, taču spontāna rīkošanās ir daļa no procesa. Galvenais – nestresot, lieki uz to nepatērēt enerģiju un pieņemt. Šis domu virziens ir palīdzējis tikt galā ar  jaunās informācijas lērumu, kas tiks saņemts, esot ceļā, un brīžiem noticēt liktenim.

Balta lapa

Man šķita, ka, aizbraucot prom no Latvijas, viss atrisināsies. Pazudīs stress un nomāktība, uzlabosies veselība un attiecības ar apkārtējiem, mans uzņēmums attīstīsies un kontakti žurnālistikai pavairosies. Šķita, ka, ja es aizbraukšu, manas problēmas paliks Latvijā un varēšu sākt visu no jauna, jo vecajiem niķiem un stiķiem mugursomā nav vietas. Bet – ceļošana neko neatrisinās. Pirmajā brīdī var šķist, ka tagadnes problēmas pazūd, jo mirklī, kad ceļo un laiku aizpildi ar jaunām pieredzēm, nepietiek laika par tām domāt. Pēc laika, kad būsi jau iegājis nelielā ritmā, raizes atgriezīsies un būsi tās spiests risināt. Tas nav tik viegli, kā noslaucīt sviedru lāses no pieres. Lidmašīnas biļete nav psihologs, glābiņš vai risinājums problēmai.

Lēna ceļošana

Kad esi spējīgs pielāgoties pārmaiņām un piefiksēt to, cik daudz jaunas pieredzes iegūsti, cik skaistās vietās atrodies un cik daudzpusīgu, interesantu un iedvesmojošu cilvēku vidū uzturies, tad gandarījums ir daudz  nozīmīgāks. Katrai pieredzei ir jādod laiks nostiprināties, citādāk nav iespējams aptvert pieredžu, garšu un notikumu ikdienas buķeti. Nesteigties, izbaudīt vidi un vietu ir liela priekšrocība. Paņemt brīvu otrās dienas rītu, lai aizbrauktu kalnos, ir svēts mirklis, kuru novērtēt vari tikai tad, kad neskrien pa galvu un pa kaklu apskatīt tuvākos tūrisma apskates objektus. Ja tiešām vēlies izzināt vietu, iepazīt kultūru un vēsturi, kā arī paņemt sev līdz ko no pieredzētā, tad doties ceļojumā tikai jaunu fotogrāfiju dēļ uz dažām dienām nebūs tas pats, kas ceļot gadiem. Ir vērts doties ilgtermiņa ceļojumā, nenopirkt biļeti atpakaļceļam un darīt soli pa solim, lai izdzīvotu pārmaiņas. Tikai tāpēc, lai varētu to piedzīvot, es atvadījos no visa liekā, kļuvu par minimālisti un izlēmu doties beztermiņa gaitās ar dzīvi mugursomā. 

Valstis

Pirms devos prom, saliku kartē punktus, lai aptuveni saprastu, kur vēlos doties un ko apskatīt. Izveidoju plānveida skici, lai būtu skaidrs virziens un galamērķi, pēc kuriem doties. Mans ceļš bija šāds: Latvija–Lietuva–Polija–Čehija–Austrija–Ukraina–Slovākija–Ungārija–Rumānija–Bulgārija–Spānija. Šobrīd uz ilgāku laiku esmu pārcēlusies uz Spāniju, bet par to jau nākamajos rakstos.