Piedāvājam sarunu, kas tapusi Rīgas Stradiņa universitātes studentes Lauras Jēkabsones studiju darbam "Portretinterviju sērija ar Latvijas Tautas frontes sieviešu dzimuma pārstāvēm".
Laura Jēkabsone: Kāds bija jūsu ceļš līdz iesaistei Latvijas Tautas frontē?
Sarmīte Ēlerte: Kādā oktobra vakarā man pazvanīja Jānis Škapars, kurš tai laikā bija Latvijas Tautas frontes valdes priekšsēdētājs, un teica, ka man jānāk uz fronti. Tas bija cilvēks, kurš lielā mērā izstrādāja Latvijas Tautas frontes stratēģiju, taktiku neatkarības atgūšanai. Es viņu ļoti augstu vērtēju, un tas bija tādā kā pavēles, nevis lūguma formā. Tai pašā vakarā es ierados Rakstnieku Savienībā, kur atradās Latvijas Tautas fronte. Saprotams, bija milzīgs kontrasts starp Latvijas Tautas Frontes dibināšanas kongresu, kas bija 7.-8. oktobrī [red.piez.1988.g.], un to milzīgo tautas iesaisti, interesi. Tajā pievakarē Andreja Upīša kabinetā pie galda sēdēja kādi 6-7 cilvēki, kuriem šī milzīgā tautas vēlmē un mandāts bija jāpārvērš konkrētos darbos. Kādam bija jāsāk strādāt, jo tauta pateica savu gribu un aizgāja mājās. Es tiku uzaicināta veidot un vadīt Latvijas Tautas frontes Informācijas nodaļu.
Cik liela nozīme jūsu izvēlei iesaistīties politikas dzīvē bija jūsu tēvam, Ansim Ēlertam?
Es domāju, ka liela tā iemesla dēļ, ka man Latvijas vēsture nekad nebija noslēpums.
Man nekad nebija noslēpums, ka bija Ribentropa-Molotova pakts, ka Latvija ir okupēta. Drīzāk mani pašlaik izbrīna cilvēku stāsti par to, ka vecāki no viņiem slēpa šīs lietas, lai it kā nebojātu dzīvi.
Ko specifiski jūs paveicāt, darbojoties Latvijas Tautas frontē?
Informācijas centrs nozīmēja mēģināt dabūt Latvijas preses izdevumos un radio informāciju, kas bija svarīga Latvijas Tautas frontei. Tas nozīmēja arī katru dienu rakstīt ziņu lentes par to, kas notiek Latvijas Tautas frontē un ko tā vēlas. Pa teletaipu, kas ir milzīga un graboša mašīna un darbojas kā telegrāfs, mēs sūtījām ziņas, piemēram, Reuters un AP News, kas nozīmēja informācijas nodošanu uz ārpusi. Latvijā 1989. un 1990. gadā sāka ierasties arvien vairāk un vairāk žurnālistu. Mums regulāri bija filmēšanas grupas no Kanādas, žurnālisti no Vācijas, Francijas, un viņi ļoti bieži nāca pie mums, lai uzzinātu, ko un kā darīt, piemēram, ja vajadzēja kādu satikt. Es teiktu, ka tās bija divas lielākās lietas, ko es darīju. Protams, Latvijas Tautas frontes pasākumos vajadzēja nodrošināt preses darbu.
Pastāstiet, kā no jūsu skatu punkta mainījās LTF darbība tās īsajā pastāvēšanas laikā?
1989. gada janvārī es biju Amerikā, jo aizbraucu līdzi savai mammai, kura brauca apciemot savu brāli, ko nebija redzējusi kopš Otrā pasaules kara. Tiekoties ar Amerikas latviešiem, viņi izdomāja, ka man ir jāapbraukā Amerikas latviešu kopienas, lai stāstītu par Latvijas Tautas fronti. Tas viņiem likās svarīgi un interesanti, un Amerikas Latviešu Apvienība izdomāja, ka man ir jāiet uz ASV Valsts departamentu, lai tiktos ar Baltijas departamenta cilvēkiem. Tajā laikā tur strādāja Pauls Goubls, kas vēlāk bija liels Baltijas valstu neatkarības atbalstītājs. Tajā brīdī bija noticis tikai Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress [red.piez. 1988.g.], bija miglaina runāšana par suverenitāti. Es viņam stāstīju par to, ko dara Latvijas Tautas fronte, un teicu, ka Padomju Savienība drīz sabruks un Latvija būs neatkarīga. Viņš, pamatojoties uz Amerikas izlūkdienestu zināšanām, teica, ka Padomju Savienība ir ļoti stipra, tā nesabruks. Viņa prognoze, kā zinām, izrādījās kļūdaina.
Es to stāstu, jo neuzskatu, ka es viņam tajā laikā būtu paudusi kādu ļoti drosmīgu ideju. Man Latvijas Tautas frontes mērķis – Latvijas neatkarība - bija tik pašsaprotams, pat ja sākotnēji to piesedza ar dažādiem vārdiņiem, kuri neizsauktu tik lielu reakciju no režīma. Pat ja 1989. gada janvārī nevienam no mums nebija skaidrs, kādā veidā mēs to panāksim, mēs zinājām, ka tas notiks. Es uzskatu, ka idejas un pārliecības pārveido pasauli, nevis dotie apstākļi, un tieši tas panāca Latvijas neatkarību.
Tikai šis baltiešu nepārtrauktais spiediens noteica to notikumu attīstību, kādu mēs to redzam šodien. Vienmēr ir jāatceras, ka tas, kas šodien, atskatoties pagātnē, liekas loģisks un likumsakarīgs – tāds nav! To panāk cilvēki, kam ir noteikta pārliecība un mērķi.
Kādas sajūtas jūs pārņēma, iestājoties par Latvijas neatkarības atgūšanu un nostājoties pret padomju varu?
Galvenā sajūta bija tāda, ka tas ir pašsaprotami. 1993. gadā, kad tika atzīmētā Latvijas Tautas frontes 5 gadu jubileja, Latvijas Tautas fronte veidoja grāmatu, kurā bija arī notikumu hronoloģija. Tikai izlasot šo hronoloģiju, es sapratu, cik mēs bijām spēka ziņā vāji un cik viņi bija stipri, cik daudz šeit bija armijas, pret neatkarību noskaņotie spēki. Sapratu, ka labi vien ir, ka mēs to nezinājām. Spēku samērs bija pilnīgi nesamērīgs, tāpēc es vēlreiz atkārtoju, ka vēl jo lielāka nozīme ir idejām un gribai.
Vai, jūsuprāt, Latvija būtu atguvusi neatkarību bez Latvijas Tautas frontes?
Es domāju, ka nē. Tautas frontes veidojās arī Lietuvā un Igaunijā. No Padomju Savienības sabrukuma baidījās Rietumu valstis, uzskatot, ka tādā gadījumā iestātos haoss, asinsizliešanas, kodolieroču izmantošana. Neviens tajā nebija ieinteresēts, izņemot mūs pašus. Ja mēs to nebūtu gribējuši, tas nekad nebūtu noticis. Lai panāktu, ka mūsu gribu kāds atbalsta, mums bija jānodemonstrē, ka tā patiesi ir tautas apņēmība, nevis kaut kādu atsevišķu ekstrēmistu pulciņu vēlme.
Es atceros to, kā pamazām mainījās Rietumu attieksme pret Baltiju pēc Baltijas ceļa, jo tas tika apzināti veidots ar mērķi pievērst uzmanību, ka šeit ir trīs tautas, kas grib neatkarību. Arī pirms un pēc tam bija ļoti masveidīgi mītiņi Rīgā, bet tieši šī vizuāli iespaidīgā ķēde bija visas pasaules galvenajos ziņu stāstos un pirmajās lappusēs. Tā bija demonstrācija – mēs te stāvam un gribam neatkarību! Ja nebūtu šī tautas griba, neviens par mums īpaši nerūpētos, un, pat ja Padomju Savienība transformētos, mēs būtu tāda pati NVS valsts kā Ukraina, Vidusāzijas valstis.
Kādu iespaidu Latvijas Tautas fronte atstāja uz jūsu turpmāko dzīvi un cik lielu enerģiju tas deva turpmākajiem darbiem?
Jāņa Škapara zvans ar rīkojumu nākt uz fronti atstāja ļoti tiešu iespaidu uz manu turpmāko dzīvi. Tad, kad tika pieņemta 4. maija Neatkarības deklarācija, bija skaidrs, ka Latvijā ir gan lojāli, gan nelojāli mediji. Bija cilvēki, kas atbalstīja neatkarību, bet bija arī pietiekoši daudz tādu, kas bija pret to. Bija pilnībā jādemontē vecā sistēma un jārada pamati jaunai, kas nozīmēja milzīgu likumu veidošanas procesu. Droši vien tas atkal bija Jānis Škapars, kas izdomāja, ka parlamentam ir vajadzīga sava avīze, un radās doma tādu izveidot. Savukārt mums, kas jau bija kodolā – es, Pauls Raudseps – bija doma, ka šī ir lieliska iespēja izveidot lielu un neatkarīgu Rietumu tipa avīzi, un 1990. gada 26. septembrī tika nodibināta “Diena”. “Dienā” tika pavadīti 18 gadi, un būt galvenajam redaktoram nozīmēja ietekmēt, kā arī zināmā mērā veidot Latvijas politiku.
Kā iesaistīšanās Latvijas Tautas frontē izmainīja Jūsu privātās dzīves aspektus?
Latvijas Tautas fronte nozīmēja to, ka man visu laiku bija jābūt ierindā. Attiecīgi citām lietām paliek mazāk laika, taču tā ir bijis lielāko daļu mana darba mūža.
Atskatoties uz paveikto Latvijas Tautas frontē, vai jūs kaut ko būtu darījusi citādāk, mainījusi savā rīcībā?
Protams, varētu teikt – būtu bijis labi, ja mums būtu bijis vairāk zināšanu, kā to izdarīt, bet kādas bija, ar tādām strādājām. Augstākās Padomes Preses centrā, kurš sāka darboties tikai no 3. maija [red.piez. 1990.g.] reizē ar jauno parlamentu, bija simtiem Rietumu un Padomju Savienības žurnālistu, un mums ārkārtīgi trūka angļu valodas pratēju. Ieradās Māra Sīmane, kas bija atvedusi jauniešu grupu no Minsteres latviešu ģimnāzijas. Pieliku viņus pie telefoniem un teicu: “Ja tev tagad zvana, atbildi par to, kas te notiek!”. Viena meitene gandrīz sāka raudāt un prasīja: “Bet ja man zvana "Reuters", kā es varu uzdrošināties viņiem kaut ko stāstīt?” Mums tas likās tik pašsaprotami – lai runā, ja reiz zina valodu.
Es domāju, ka mums ne tikai nebija zināšanu par to, kā kaut ko darīt, bet arī par to, cik komplicēta ir pasaule. Ambīciju līmenis bija augsts, un likās, ka viss ir vienkārši. Domājām – mēs taču veidojam neatkarību, un kāpēc gan kāds septiņpadsmitgadīgs jaunietis nevarētu "Reuters" stāstīt par notikumiem Latvijā? Tieši tas, ka mums nebija zināšanu par iespējām, ļāva mums izdarīt neiespējamas lietas. Reizēm ir ļoti vērtīgi nenogrimt pasaules komplicētībā un atcerēties, ka ar lielu un labu mērķi var izdarīt fantastiskas lietas.
Vai, jūsuprāt, Latvijas Tautas frontē darbojošos sieviešu ieguldījums tiek atspoguļots un atzīts pietiekoši, salīdzinot ar vīriešu ieguldījumu?
Es domāju, ka Latvijas Tautas frontē nebija vīriešu un sieviešu iedalījuma. Ne toreiz, ne tagad nopelni netiek dalīti atbilstoši dzimumam. Ir cits jautājums – vai tiek runāts par visiem tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri nodrošināja fantastiskas lietas un izdarīja daļu no ļoti svarīga darba? Pats svarīgākais tomēr ir nevis novērtēt, bet gan nācijas apzināšanās, ka tā var paveikt lielas lietas un ka neatkarību tai neviens nedāvināja. Tas nozīmē lielāku pašapziņu un atbildību vienlaikus.
Kā mūsdienās varētu veicināt cilvēku zināšanu uzlabošanu par Latvijas Tautas frontes nozīmīgumu?
Jāmācās vēsture! Es domāju, ka tas jau notiek, piemēram, šobrīd mēs gatavojamies [red. piez. intervija veidota pirms Baltijas ceļa gadadienas] Baltijas ceļa 30. gadadienai. Tur ir pasākumu kopums, ir radītas filmas. Ir savākts ļoti daudz atmiņu no tiem cilvēkiem, kuri darbojās Latvijas Tautas frontē, ir iznākušas daudzas grāmatas. Tas, kas nav izdarīts un
kas ir reāla problēma: Latvijas Tautas frontes laiks, kā arī Augstākās padomes darbs, kas lika pamatus pārejai no autoritāra režīma kontrolētas kolonijas uz neatkarīgu, demokrātisku, tiesisku valsti, netiek pētīts.
Šī vēsture netiek apzināta. Tam nav valsts pasūtījuma un finansējuma. Ja mēs tā padomājam, pasaulei tā ir unikāla pieredze.
Cik veiksmīgi jums dzīves laikā ir izdevies apvienot darbošanos politikā un kultūrā?
Ļoti veiksmīgi. Lai kur es būtu, es interesējos par kultūru un nevaru bez tās dzīvot. Manā izpratnē un prasībās pēc dzīves kvalitātes kultūrai ir ļoti nozīmīga vieta.
Kā, jūsuprāt, laika gaitā ir mainījusies sabiedrības attieksme pret sievietēm, kas aktīvi iesaistās valsts mēroga jautājumu risināšanā?
Kaut arī Padomju Savienībā bija ļoti daudz pompozitātes un melīguma attiecībā uz sievietes un vīrieša attiecībām un lomu sabiedrībā, sievietes strādāja. Saprotams, ka sabiedrībā droši vien pastāv divi viedokļi. Vieni uzskata, ka sievietes vieta ir pie pavarda, bērniem, adīkļa, bet otri – sieviete pati var izvēlēties savu dzīvi un ka tā var būt gan aktīva darba, gan mājas dzīve, un tās ir sieviešu tiesības. Tā proporcija starp tiem, kas uzskata, ka sievietēm jāsēž mājās, un tiem, kas uzskata, ka sievietes var darīt, kā grib, ar katru gadu mainās. Atšķirība ir tāda, ka deviņdesmito gadu sākumā pat kādās politiskās diskusijās kāds vīrietis varēja atļauties pateikt, ka sievietes vieta ir mājās, bet tagad ir zināms, ka tā runāt nav pareizi un ja kāds tā domā, lai runā par to savā virtuvē, nevis publiski. Ir mainījusies arī retorika, jo tas, ko mēs uzskatām par pieņemamu, maina kopējās sabiedrības izjūtas. Tur pašlaik nav problēmu. Sievietes iespēja izvirzīties un ieņemt augstus amatus ir milzīgi liela. Var pieminēt tādus faktus kā to, ka VID vada sieviete, sieviete ir bijusi prezidente, katrā valdībā ir bijušas ministres sievietes.
Kādas sajūtas jūs pārņēma, kad jūs tikāt apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem valsts labā?
Muļķīgi sakrita tas, ka mana mamma nomira tieši tad, kad vajadzēja saņemt ordeni, tāpēc tajā dienā es tam pakaļ negāju. Protams, patīkami, ka novērtē!
Kā jūsu pieredze, nemitīgi atrodoties uzmanības centrā, ir ietekmējusi jūsu profesionālo un emocionālo izaugsmi?
Es domāju, ka tas mobilizē. Nevar izlaisties, visu laiku jāsaņemas. Droši vien mans darba mūžs ir bijis tāds, kas man visu laiku licis izzināt jaunas lietas, un tā ir kļuvusi par rutīnu.
Kāda ir jūsu ikdiena un vai pašlaik jums ir vairāk laika sev, nekā tas bija Latvijas Tautas frontes laikā?
Neapšaubāmi ir daudzkārt vairāk laika. Pašlaik es dalu savu laiku starp dažādām interesēm un nodarbībām, tās vairāk saistītas ar nevalstisko sektoru. Viens virziens ir kultūras joma, otrs – politika. Es esmu valdes priekšsēdētāja Baltijas-Melnās jūras aliansē, un pamatā mēs strādājam ar projektiem, kas atbalsta Ukrainā, Gruzijā un Moldovā dažādas nevalstiskās organizācijas un medijus. Runājot par kultūru, esmu valdes priekšsēdētāja arī Normunda Naumaņa biedrībā, kurā mēs rūpējamies un attīstām mākslas kritiku. Man ir arī mazdēls, ar ko es esmu priecīga pavadīt laiku. Protams, ir nemitīga interese par to, kā attīstās Latvijas valsts.
Jūsuprāt, kas kopīgs un kas atšķirīgs 80.-90. gadu un mūsdienu Latvijas iedzīvotājam, ja runā par mīlestību un cieņu pret savu valsti?
Es domāju, ka gan toreiz, gan tagad cilvēkos ir neracionālas jūtas, kuras varētu nosaukt par savas valsts mīlestību. Neracionālas, jo valsts patiesībā ir abstrakcija, vai kā teicis Benedikts Andersons, "nācija ir iedomāta kopiena, kuras atsevišķi locekļi viens otru var nepazīt, bet, neraugoties uz to, jūtas piederīgi vienotai kopienai.” Latvija ir zināma abstrakcija, pret kuru tās iedzīvotāji izjūt mīlestību un sasaisti, ko mēs saucam par identitāti. Ja mēs salīdzinām to un šo laiku, iespējams, ka tai laikā tā bija emocionālāka. Manuprāt, šobrīd tomēr būtiski ir augusi tā racionālā līmeņa atbildība pret valsti, neatkarīgi no tā, vai tas izpaužas Lielajā talkā vai vēlēšanās, kur cipari gan iet uz leju. Varbūt tajā laikā bija stiprāka arī tā sajūta, ka mums visiem jāsaņemas, jo bez manis nekas nenotiks. Tagad drusciņ ir tāda sajūta, ka mēs labi dzīvojam mierīgu dzīvi, varam sūdzēties un vaimanāt, jo tas sabalansē nervu sistēmas līmeni. Neskatoties uz to, kaut kādos kritiskos brīžos, piemēram, kā tas bija referendumā par otru valsts valodu, nācija spēj mobilizēties. Kopumā, domāju, ka viss ir kārtībā!
Ko mūsdienu Latvijas iedzīvotājs var darīt savas valsts labā?
Mūsdienu Latvijas iedzīvotājs var domāt, kā uzlabot savu dzīvi, katru reizi piedomājot klāt, kā uzlabot savu valsti. Es domāju, ka veidi ir neskaitāmi, vai tā ir Lielā talka, vai iesaistīšanās pilsoniskajā sabiedrībā, jo tā cementē un stiprina demokrātisko kopumu, vai, piemēram, tiesāšanās par kaut kādiem principiāliem jautājumiem – nepareizībām un netaisnībām, arī pret valsti, jo, to darot, valsts arī tiek uzlabota. Vienmēr ir iespēja atstāt kaut kādas pēdas savos bērnos, mazbērnos, tuviniekos, lai tie varētu tālāk pārņemt atbildību par savu valsti.
