Kopš 24. februāra Intara braucieni uz Ukrainu vairs nav saistīti ar ceļošanu, jo šobrīd viņš ar saujiņu entuziastu koncentrējas uz dažādu automašīnu nogādāšanu ukraiņiem. Taču stāsts, ar kuru dalījās Intars, ir cieši saistīts ar Ukrainu – tiesa, par laiku, kad domas par karu bija vien slikts sapnis.
"Janvāra beigās, 2022. gadā, iekāpu 1982. gada "zapiņā" un aizbraucu pilnīgi viens pats līdz Ukrainai. Ar mazām pieturas pauzēm 1000 kilometrus nobraucu 18 stundās, un man liekas, ka
tādus rekordus reti kurš var pārsist, sevišķi ar šādu automašīnu, kuras maksimālais ātrums ir 80 pie labas vēja pūsmas," stāstīja Intars.
Viņš atzina, ka zaporožecs ir automašīna, ar kuru neviens brauciens nekad nebūs pilnīgi paredzams. Arī šajā ceļojumā Intaram nācās saskarties ar pāris tehniskām ķibelēm.
"Šī bija viena no tām retajām reizēm, kad, atpakaļ braucot, bija situācija, kad apstājos. Remonts gan bija diezgan īss, un salauzts gāzes pedālis jau vēl nekas traks neskaitās. "Poļos" ir diezgan labi metinātāji, kuri no rīta sametina, atdod un pat naudu neprasa," atminējās Intars.
"Pēc pieredzes saku, ka "zapiņu" var salabot uz ceļa, ko šobrīd mūsdienu mašīnām ir gandrīz nereāli izdarīt bez kompjūteriem un vēl kaut kādām mistiskām lietām," viņš uzsvēra.
Intara vēlme doties uz Ukrainu uzplaiksnīja jau 2015. gadā, kad pilnīgi sveši cilvēki no Ukrainas, kas bija devušies 7000 kilometru garā ceļā ar retro automobiļiem, viņam piezvanīja un lūdza palīdzību, lai salabotu kloķvārpstu.
"Es viņiem uzdāvināju dzinēju, un tad tie paši kluba pārstāvji pateica, – Intar, mēs to nekad neaizmirsīsim, brauc ciemos," viņš atklāja.
Un līdz šim dēkainis Ukrainā ar "zapiņu" pabijis jau četras reizes. Ceļojot vienatnē, ar vietējiem iedzīvotājiem nākas daudz komunicēt, līdz ar to arī iegūt daudz kontaktu un draugu, kā arī pilnīgi citādu piedzīvojumu. Galamērķis visiem Ukrainas braucieniem ir Karpati.
"Kad es biju Karpatos, es piestāju pie vietējā veikala, un tur saimniece ieraudzīja "zapiņu", ieraudzīja latvieti un bija tādā sajūsmā, ka piecēla visu ciemu gaisā un atrada vēl, kur nakšņot man.
Īstenībā, ja ukrainis uzzina, ka tu esi latvietis, tev ir visas durvis gandrīz vaļā – "nenormāla" cieņa viņiem ir pret mums," pieredzē dalījās Intars.
Neparastus notikumus un vietējo viesmīlību ceļotājam sanāk piedzīvot arī tāpēc, ka maršruts nekad netiek plānots. Arī naktsmājas tiek meklētas uz vietas, jo nekad jau nevar zināt, cik tālu vispār tiksi ar 1982. gada auto.
Ceļotājs arī atzina, ka, ja kāds pirms 10 gadiem viņam mēģinātu iestāstīt, ka viņš ar šādu mašīnu dosies tik tālos braucienos, Intars noteikti neticētu. Citiem ZAZ auto entuziastiem pirms došanās ceļā Intars ieteica droši vērsties pēc padoma pie viņa.
"Pirmkārt, sazinies ar mani, es pastāstīšu, kuras rezerves daļas ir tās, kurām obligāti jābūt mašīnā. Ir diezgan liela rezerves daļu bāze, kas ir jāsagatavo, un jāpāriet daudz kam pāri, lai būtu visam gatavs," viņš skaidroja.
Ceļojumos pa Ukrainu viņš brauca pirms kara, bet pēdējo reizi ar savu ZAZ auto Intars Ukrainā bija šovasar Jāņos.
