Projektam izraudzīts savā ziņā provokatīvs nosaukums „Neērtie bērni”, jo – lai arī cik pašiem vecākiem viņi ir mīļi, sabiedrībā joprojām viņi bieži vien ir nepieņemti, nesaprasti un atstumti.
Latvijas Radio: Trīsdesmit ļoti skaistās un emocionāli iedarbīgās fotogrāfijas aplūkojot, katram skatītājam būs savs stāsts, balstīts viņa personīgajā pieredzē. Bet tagad, kad projekts pēc pusgada ir beidzies, kā jūs raksturotu savu stāstu, kas tajā ir ietverts?
Arita Strode-Kļaviņa: Kad sāku veidot šo projektu, nemaz nevarēju iedomāties, ka tam būs tāda rezonanse gan medijos, gan sabiedrīb, ka šis mans darbs iesāks ķēdīti citiem labajiem darbiem. Līdz ar manu projektu tika pamanītas vairākas ģimenes, kurām tiešām ļoti nepieciešama palīdzība, arī finansiāla.
Jo, būsim atklāti, ne visām ģimenēm ir tik ārkārtīgi lieli līdzekļi, kādi ir nepieciešami gan ārstiem, gan rehabilitācijai, gan citiem specifiskiem izmeklējumiem.
Man ir liels prieks, ka manu projektu pamanīja labdarības fonds “Be Open” un piedāvāja sadarboties. Sadarbībā arī ar radio raidījumu “Zaļā lampa” vairākām ģimenēm tika vākti ziedojumi konkrētām lietām un izmeklējumiem, kas viņiem tobrīd bija nepieciešami. Līdz ar to mans projekts spēja palīdzēt viņiem arī tīri finansiāli, kā arī piesaistīt dažādus labdarus. Ir ģimenes, kurām uzradās arī tādi jaukie ziedotāji no malas, kuri vēlējās privāti palīdzēt. Manuprāt, tas ir pozitīvs moments šajā visā.
Sākotnēji mūsu vienošanās bija – viņiem fotogrāfijas, man materiāls jauniem projektiem un izstādei. Neviens nevarēja iedomāties, ka būs tāda rezonanse. Sākotnēji, kad publicēju fotogrāfijas savā mājaslapā “Facebook”, tie tūkstoši patīkotāju un komentētāju! Nemitīgi pīkstošs telefons. Ar vienu ģimeni bijām ļoti, ļoti pārsteigti, ka bija 4000 “patīk” galerijai. Man ir ļoti liels prieks, ka visu skatītāju reakcija bija pozitīva. Nebija nekādu aizskarošu, klaji negatīvu komentāru, lai gan bija pāris nepatīkamāku momentu, bet ar to mēs rēķinājāmies, jo tēma šobrīd Latvijā ir jau tāda diezgan specifiska.
Izstāde šobrīd jau ir tāds fināla punkts, bet kā tas viss sākās?
Tas viss sākās diezgan spontāni, jo es biju pabeigusi darbu pie savas pirmās fotogrāfiju izstādes “Neparastie latgalieši”. Un tad fotogrāfam, arī jebkuram citam radošam cilvēkam liekas, ka ir jāaizpilda tas tukšums, kas šajā laikā ir parādījies. Tad atnāca arī šī ideja, jo vienu no projekta ģimenēm pirms vairākiem gadiem biju jau fotografējusi un atceros, ka vairāki teica – varbūt tu nākamo projektu varētu izveidot par šādiem bērniem (tam puisītim bija Dauna sindroms). Tā nu esmu nonākusi līdz šim momentam un nolēmu – pamēģināšu. Ieliku sludinājumu savā profilā, un atsaucība bija milzīga. Divu dienu laikā man jau bija pieteikušās visas ģimenes, viss maksimums, ko es uz doto brīdi jutu, ka varu paņemt.
Vai lielā atsaucība bija pārsteigums?
Savā ziņā, jā, jo man likās, ka ģimenes būs kautrīgākas. Bet bija liels prieks, ka tik daudzi bija gatavi publicitātei. Arī, kad projekts jau bija sācies, es nemitīgi saņēmu vēstules ar jautājumiem, vai vēl var pieteikties. Un tad es teicu, ka šobrīd visas vietiņas ir aizpildītas, bet, ka uzrakstīšu, ja kāds pārdomās. Tā arī ar dažām ģimenēm notika.
Tas nozīmē, ka šīm ģimenēm tas bija ļoti svarīgi?
Jā,
daudzas no ģimenēm arī pārkāpa savai komforta zonai, jo daudzi nebija fotografējušies vispār.
Par dažiem bērniņiem, piemēram, draugu loks nezināja, ka viņiem ir īpašās vajadzības. Ģimenes publiski pārkāpa pāri paši sev, parādot, ka viņiem ir šāds bērniņš.
Jūsu pašas fotogrāfes pieredzē šis bija stipri atšķirīgs darbs no tā, ko jūs ikdienā darāt?
Patiesībā nē, jo ģimeņu fotosesijas ir viena no manām pamatlietām. Protams, šeit bija sava specifika, jo sesijām vajadzēja veltīt vairāk laika. Nav tā kā ikdienā, kur mēs sarunājam, piemēram, stundu vai pusotru stundu garu fotosesiju. Es sapratu, ka nevaru sevi ierobežot konkrētā laikā, jo, ja bērniņam ir kustību traucējumi vai garīga rakstura traucējumi, ir nepieciešamas pauzes. Viņam nevar neko uzspiest, nevar no viņa neko pieprasīt. Līdz ar to es katru reizi izplānoju sev brīvu vakaru un strādāju tik ilgi, cik nepieciešams. Tas varētu būt galvenais moments, kas atšķīrās. Tīri praktiski.
Emocionāli man šī pieredze bija ļoti vērtīga, jo ikdienišķajās fotosesijās gadās, ka ģimenes mazliet pietēlo – kā jau mūsdienās raksturīgi, ir taču svarīgi, lai var ielikt “Instagram” vai “Facebook” skaistas ģimenes bildes. Šeit savukārt bija vairāk emociju, vairāk mīļuma. Protams, bija lielāks arī vecāku darbs, jo kurš gan labāk zina, ko bērns spēj, kā varam viņu pacelt, kā mums ar viņu runāt.
Arī šīs fotogrāfijas ir ļoti, ļoti skaistas. Tāds bija jūsu mērķis?
Mans mērķis bija – lai fotogrāfijās neredz bērna invaliditāti, vismaz pirmajā acu uzmetienā ne. Tāpat bija svarīgi parādīt, ka jebkuru bērnu var nofotografēt skaisti, ka jebkurš bērns ir pelnījis skaistas fotogrāfijas. Šie bērni ir tādi paši sabiedrības locekļi un ir tikpat mīlēti savā ģimenes un draugu lokā kā visi pārējie.
Man bija svarīgi fotogrāfijās parādīt viņu savstarpējās attiecības, šos pieskārienus.
Arī daļu no viņu ikdienas, jo daudzi no šiem bērniem patiešām ikdienā ir ceļami un nesami, un turami rokās. Līdz ar to tas viss ir arī fotogrāfijās, mēs tikai to mazliet sūrāko ikdienas daļu noklusējām. Bet arī izstādē klāt būs plāksnīte ar stāstu, kurā var izlasīt, kāda ir viņa diagnoze, tāpēc īsti mēs neko nenoklusējam. Tas ir izstāstīts mazliet citādāk.
Vai varat iepazīstināt ar dažiem šo fotostāstu varoņiem? Piemēram, vienā fotogrāfijā mēs redzam divas meitenītes rozā kleitās ar matos saspraustiem rododendriem. Par katru ģimeni ir divas bildes, un otrā tās pašas meitenītes ir redzamas, samīļojam mammu. Kas ir šīs meitenītes?
Šīs meitenītes ir Elīza un viņas māsiņa Tīna. Tās ir manas populārākās modelītes, jo esmu viņas izmantojusi arī citās fotosesijās, mamma par to arī ļoti priecājas. Viņai ir skaistas meitiņas, un kāpēc gan lai viņas netiktu mazliet publiskākā vidē? Elīzai ir garīga rakstura traucējumi, bet nevienā no fotosesijām es to tik būtiski neizjutu. Viņa ir viens no tiem bērniņiem, ar kuriem es varēju komunicēt un sadarboties. Mums ir gājis ļoti labi, sevišķi Botāniskajā dārzā pie rododendriem. Mamma bija viņas ļoti skaisti sapucējusi, un arī vizuāli tā bija viena no krāšņākajām un skaistākajām fotosesijām.
Tad kādā citā fotogrāfijā uzmanību pievērš meitenīte ar flautu koši oranžā kleitā, fonā viņai ir veclaicīga māja. Kas ir šī meitenīte?
Šī meitenīte ir Annija. Annija dzīvo Gulbenē, tas bija mans tālākais brauciens, jo pārējie bērni bija lielākoties no Rīgas un Rīgas apkārtnes, kā arī no Tukuma. Annija ir ļoti forša, talantīga meitenīte, spēlē flautu orķestrī, ir arī piedalījusies Dziesmu svētkos, ir arī demonstrējusi kleitas modes skatē. Mēs fotografējāmies pie Stāmerienes pils un tad aizbraucām uz viņas lauku mājām. Konkrētā fotogrāfija tapusi tur. Mamma teica – mums ir tāda skaista fotosiena, jo tā ir, manuprāt, veca pirtiņa vai klētiņa. Viena siena ir ļoti skaista, fotogrāfijām piemērota. Gan mamma, gan Annija gribēja bildē arī flautiņu, un tad mēs ļāvām viņai tur izpausties. Annijai ir spine bifide – kustību traucējumi, viņa nestaigā, var nostāvēt ar mammas palīdzību, bet ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā.
Fotogrāfijas aplūkojot, var just, ka jums cieša saikne izveidojās ar visām ģimenēm, jo viņi jums uzticas. Bet kuri jums pašai bija tādi paši emocionālākie brīži projekta laikā? Varbūt ir atmiņā palicis arī visgrūtākais punkts?
Protams, mazliet sarežģītāk ir fotografēt meitenes, tīri emocionāli, jo ar puikām ir vieglāk, ir vieglāk viņus pieņemt. Bet, ja tur ir tāda skaisti sapucēta meitenīte, nestaigājoša, piemēram, tas uzsit kamolu kaklā. Visemocionālākā sesija bija ar Aneti – meiteni, kam ir smaga bērnu cerebrālā trieka un kas ir pilnīgi guļoša. Es ilgi domāju, kā šo fotosesiju vispār īstenot. Fotografēt mājās būtu viņu ikdienišķā vide, tas būtu diezgan vienveidīgi. Tad es pajautāju vecākiem, vai viņi būtu ar mieru meiteni aizvest uz mežu. Viņi piekrita, un mēs gaidījām ideālos laikapstākļus – mums vajadzēja apmākušos, siltu vakaru bez vēja. To mēs arī sagaidījām un aizbraucām, protams, no sākuma Anetei bija pagrūti pierast, kur viņa atrodas, kas notiek, jo viņa nerunā un nevar savas emocijas izpaust. Bet blakus bija vecāki, ar laiku viņa nomierinājās, un tad mēs visu sabildējām. Šī bija arī visgarākā fotosesija, tīri gatavošanās ziņā – jo saģērbt Aneti, pabarot, aizbraukt, noguldīt, atrast labākos leņķus…. Un vēl Anetei mugurā ir mana bērnības kleita. Droši vien tāpēc šī fotosesija ir visīpašākā. Ģimenei nebija tobrīd nekā piemērota garderobē, un man gribējās viņai tādu mazliet princesītes tēlu uzburt. Skaista kleita bija nepieciešamība. Tad sabērām viņai brūklenītes matos, pēc tam arī abām ar mammu, un šī arī ir vispopulārākā galerija, kas izraisīja visplašāko rezonansi. Man prieks, ka cilvēki teica: “Vai, cik skaisti!”, nevis ko gluži pretēju. Līdz ar to mērķis ir izdevies.
Jūs teicāt - esat saņēmusi ļoti daudz pozitīvu atsauksmju. Tomēr projektam esat devusi nosaukumu “Neērtie bērni”. Kāpēc?
Tāpēc, ka tādi šie bērni joprojām ir – gan mūsu sabiedrībai, gan medicīnas jomai un citur. Kad ievietoju sludinājumu un meklēju šīs ģimenes, nosaukuma nebija. Tas atnāca vienas, divu dienu laikā, gluži tikpat spontāni kā pati ideja. Man prieks, ka tas vecākus neatturēja pieteikties – viņi rakstīja: “Jā, mēs tieši tā arī jūtamies!” Acīmredzot, tā ir barjera, kurai vēl jāpārkāpj un jāpieņem gan bērni, gan pieaugušie ar invaliditāti. Mammas projekta laikā teica, ka pret bērniem ar invaliditāti ir ļoti daudz aizspriedumu. Piemēram, cilvēki domā, ka šāds bērns ir lipīgs, viņi ir saskārušies ar to, ka, piemēram, veikala rindā var no viņiem izvairīties vai kaut ko pārmest, jo domā, ka bērns ir vienkārši neaudzināts. Bet
bērnam ir garīga rakstura traucējumi, un viņš vienkārši tāds ir. Sabiedrībai vēl ir ļoti daudz jāmācās, un pirmkārt jau tolerance pret tiem, kas ir citādāki nekā viņi.
Kāds ir jūsu skaidrojums, kāpēc mēs to vēl joprojām nemākam? Kur slēpjas problēma?
Varbūt tur, ka šī tēma joprojām netiek tik ļoti bieži skarta publiski. Man ar šo projektu gribējās kaut mazu kripatiņu no visas lielās cilvēku daļas mudināt būt atsaucīgākiem, mīlošākiem. Nevis pārmest, bet pajautāt, vai nevajag kādu palīdzību. Pie mums par slimu droši vien uzskata tikai tad, kad kādi traucējumi ir pilnībā acīm redzami. Bet, piemēram, autisms ir ļoti specifiska diagnoze, kam izpausmes var vispār nebūt, bet tad kādā stresa brīdī saasināties.
Diemžēl mammas, kurām ir bērniņi ar autismu, liela daļa no viņām izvairās no sabiedriskām vietām, lai pasargātu bērnu, jo ar šo stresu ir sarežģīti cīnīties.
Un viņas pašas arī ir nogurušas no nemitīgās uzmanības pievēršanas.
Vai vēl joprojām uzturat saikni ar šīm ģimenēm?
Mēs ļoti uzturam, vismaz ar lielāko daļu. Projekta laikā izveidoju mammām kopīgu čatiņu, un liela daļa no viņām joprojām aktīvi komunicē. Mums ar viņām joprojām ir ļoti draudzīgas attiecības, man ir prieks arī, ka mammas ir sadraudzējušās savā starpā un palīdz cita citai – gan ar padomiem, gan ārstu ieteikumiem, gan mainās ar drēbēm un palīglīdzekļiem bērniem. Ir izveidojusies tāda tiešām draudzīga grupiņa.
Izstāde tikko vaļā vērta, un tās pirmā pietura ir Jelgavā, Sv. Trīsvienības baznīcas tornī. Vai būs arī citi pieturpunkti?
Būs diezgan diezgan daudz pieturas punktu. Pēc Jelgavas izstāde ceļos uz Talsiem, uz Gulbeni, uz Preiļiem, pēc tam – Vilce, Tukums, Liepāja, Daugavpils. Gaidām gan uzaicinājumus, gan piesakāmies paši, cerot, ka mūs varēs uzņemt, jo izstāde ir apjomīga. Noslēgsies, visticamāk, 2020.gada beigās ar izstādi Salaspils Botāniskajā dārzā.
