Cik un kāpēc?
Teikšu godīgi, ka nepelnu daudz, taču pietiekami, lai iepazītu Eiropu. Mans mērķis nav caur valstīm izskriet ķeksīša pēc. Uzsāku ceļot, lai paplašinātu redzesloku un atrastu valsti, kura atbilst manām vērtībām un prioritātēm, lai varētu tajā dzīvot. Vēlme kļūt neatkarīgai un nepiesaistītai atrašanās vietai ir galvenais dzinulis.
Mēneša tēriņi, dzīvojot Latvijā, man bija augstāki, nekā ceļojot. Pēc 23 valstu apceļošanas nonācu pie secinājuma, ka nauda, ceļojot vienam, nav tik svarīga kā prasmes – spēja komunicēt, pielāgoties, pārvietoties un mācīties, mainoties valodām, valūtām, garšām un temperatūrai. Nereti apkārtējiem šķiet, ka ceļošana ir dārga, to nevar atļauties katrs un tas ir sarežģīti, tāpēc atmet ar roku, pat nemēģinot. “Es tā nevarētu. Tas nav priekš manis. Man nav naudas. Tas taču ir bīstami” – šīs frāzes arī mani ir atturējušas no mērķiem. Ar šo rakstu mēģināšu lauzt stereotipu, ka ceļot ir dārgi, – skaidrošu ar piemēriem, lai rodas plašāks ieskats par tēriņiem.
Lūk, mani ikdienas tēriņi, kurus esmu izanalizējusi pa pēdējiem četriem gadiem, lai parādītu, kā mainījās prioritātes, neapzināti kļūstot par minimālisti.
Ja nu beidzas nauda?
Dzīve bez atslēgām
Mans vārds ir Daniela Studente, esmu minimāliste, un apceļoju pasauli, ik pa brīdim apmetoties dažādās valstīs. Pēdējos četrus gadus veltīju Eiropai, apskatot to, visu savu sadzīvi satilpinot vienā mugursomā. Iztiku pelnu ar žurnālistiku un strādāju par sporta masāžas terapeiti. Cītīgi strādāju, lai varētu veltīt laiku hobijiem – pārgājieniem kalnos, valodu apguvei un salsai. Alkstu fizisku un emocionālu izaicinājumu. Rakstu sērijā "Dzīve bez atslēgām" stāstu par ačgārno minimālismu, individuālismu, finansiālo brīvību un prasmēm pielāgoties dzīvei dažādās valstīs.
Sabiedrībā nauda ir viens no tabu tematiem, par kuru pie pusdienu galda nerunā. Lai uz kuru valsti dotos, Eiropā pastāv līdzīgas dogmas par dzīvei nozīmīgām tēmām. Cilvēki viens otru redz kā konta atlikumu – naudas summu. Ja tev ir jaunākā mašīna un esi ciema spicais kadrs, tas nenozīmē, ka apkārtējie apbrīno mašīnas īpašnieku, bet gan tikai auto modeli. Prožektoru gaismā uz skatuves izceļu man kā minimālistei visinteresantāko tabu tematu – cik tu pelni? Vai zini, cik mēnesī saņem tavi tuvinieki? Vai runā skaļi par saviem tēriņiem un peļņu?
Darba gaitas uzsāku jau no 12 gadu vecuma, vasarās lasot mellenes Ērģemes ciemā Latvijas ziemeļos, jo karstajās vasarās gribēju ēst saldējumu divreiz dienā, nevis tikai brīvdienās. Pusaudža gados strādāju par apkopēju un no 16 gadu vecuma par viesmīli bāros un restorānos, jo tīņu gados svarīga bija brīvības sajūta. Iespēja braukt tur, kur gribu, un pirkt, ko vēlos, jau no tīņa vecuma pamodināja manī pieredžu mednieci. Finansiāli parūpēties par sevi pratu jau no sešpadsmit gadu vecuma, tāpēc šodien individuālisms šķiet pašsaprotams. Protams, ir bijuši mirkļi, kad rodas bailes, ka naudas aptrūksies un ar to viss beigsies, neticība sev un neziņa par nākamā mēneša finansēm liek satraukties, taču sevi šaustīt ir cilvēka dabā.
Skaļi runāt par naudu
Kas ir finansiālā brīvība? Kā izmantot laiku un naudu ilgtspējīgi? Dievinu šo gadsimtu – ja rodas jautājums, atbildi vienmēr atradīsi. Izpratni par finansiālo brīvību un bagātību atradu vēstures profesora Juvāla Noas Harari un uzņēmēja Roberta Kijosaki grāmatās. Iesaku izlasīt viņu populārzinātniskos bestsellerus – Harari “Sapiens: Īsa cilvēces vēsture” un “Homo Deus: Rītdienas īsa vēsture un 21 mācība 21. gadsimtam”, kā arī Kijosaki “Bagātais tētis, nabagais tētis”. Šīs grāmatas sagrāva mītus par bagātību un labklājību. Mana pasaule apmeta salto.
Uzsāku diskusijas par naudu ar ģimeni un draugiem. Ne jau ar mērķi gūt kādu labumu sev, uzzinot, cik naudas ir viņu makā, bet gan, lai uzzinātu, kā izmantot finanses apdomīgi, krāt un nepalikt parādā. Sākotnēji tuvinieku acis bija platas un viņi īsti nesaprata manu jautājumu mērķus. Paskaidroju savus nolūkus un saņēmu godīgas atbildes par peļņu un tēriņiem, tāpēc turpināju jautāt arī apkārtējiem. Izrādījās, ka visi krāj un plāno lielus tēriņus nākotnes pirkumam, lai varētu sevi lutināt ar lolotām lietām. Bet kā ar pieredzēm, zināšanām, iespaidiem un izaicinājumiem?
Visam savs laiks
Sāku interesēties par kriptovalūtu, “bitcoin”, akcijām un analītisko mārketingu. Ar to taču nodarbojas tie, kas var atļauties vairāk, dzīvojot Bahamās, ēdot svaigus mango un zivju ikrus brokastīs. Triekties pa šoseju Latīņamerikā ar “Maserati”, apsiet zīda lakatiņu ap cirtām būtu vareni. Es taču arī varētu tā dzīvot! Ikdienā paspiežu pogas, parēķinu ciparus un pārējo dienas daļu baudu plezīru. Nauda ripo kontā, man neko nedarot. Muļķības, nav tik vienkārši! Bet man bija apnicis mēneša sākumā ciesties līdz algas dienai. Jo vairāk analizēju informāciju par naudas ieguldīšanu, jo vairāk jutos kā japāņu valodas stundā. Es neko no šī visa nesapratu un vēl joprojām nesaprotu – arī pēc redzētā desmitā video internetā, izlasītām trīs grāmatām un podkāstiem. Atzīstos, ka visu iemācīties nevar, lai vai cik ļoti gribētu.
Es daru to, kas neprasa daudz laika, nodrošina mani ar pietiekamiem ienākumiem un rada gandarījumu.
Lai vai cik ļoti es gribētu katru rītu mērcēties karstā vannā Francijas Alpos, izmantoju iespējas, kas man ir tuvāk. Šodien nevaru atļauties pārgājienus Sahāras tuksnesī, pārtiku no Dubaijas veikalu plauktiem un valkāt Āfrikas dizaineru drēbes. Pagaidām nelecu pāri savai sēžai un apzinos iespēju robežas.
Investēt sevī
Mācoties, apgūstot dažādas prasmes un papildinot savu CV, vairojas gandarījums. Iegūtās zināšanas un pieredzes var izmantot, palīdzot citiem, apmainoties barterā vai nododot tālāk sev piederošo. Zināšanas izmantoju kā rīku, mani trumpji ir improvizācijas teātra tehnikas, dejošanas pamatsoļi, mobilitātes treniņi, veģetāras receptes, pasākumu vadīšana un organizēšana, ekskursiju maršrutu izstrāde, bezatkritumu dzīvesveids un informēšana par klimata pārmaiņām. Pateicoties zināšanu apmaiņai, esmu ieguvusi daudz vairāk, jo šādas pieredzes un nesavtīgu laipnību par naudu nenopirkt. Protams, esmu arī aplauzusies un maldināta. Taču prasmes apkārtējie novērtē daudz augstāk nekā firmas rokas pulksteni. Spēja mijiedarboties, uzklausīt, sadzirdēt un reaģēt empātiski ir izglābusi mani no naktīm uz ielas, tukša vēdera un izmirkušām drēbēm.
Valodu bagātība
Ikdienā strādāju angliski, tāpēc brīvi šajā valodā spēju komunicēt. Liela Eiropas daļa runā angliski, taču, ja ceļo, lai apskatītu dabas bagātības, nacionālos parkus, kalnus, dabas rezervātus, vietējie negrib vai nerunā angliski. Ārpus tūrisma vietām angļu valodā runā retais. Sarunvalodas līmenī runāju arī krieviski un franciski, pašreiz apgūstu spāņu valodu. Lietuvā, Polijā, Gruzijā, Ukrainā un Bulgārijā man ļoti palīdzēja krievu valoda, jo, dzīvojot ārpus galvaspilsētas tuvāk dabai, kur vietējie angliski nezināja ne vārda, krievu valodā problēmas sarunāties nebija. Pa ceļam satiktie ceļotāji nereti runā franču valodā, tāpēc atrast sabiedrotos izdevās Francijā, Spānijā, Itālijā, Portugālē un Grieķijā.
Tu neesi viens
Auto stopēšana nekad nav bijusi mana aizraušanās, jo gaidīt ceļa malā citreiz nākas stundām un nav skaidrības, kad nonāksi savā galamērķī. Ir arī piedzīvoti biedējoši brīži, taču par stopēšanu pastāstīšu kādā no citiem rakstiem. Naktsmājām, transportam, pieredzēm un izdevīgai ceļošanai ikdienā izmantoju vairākas lietotnes, kuras uzskaitu raksta turpinājumā. Nekad neesmu baidījusies lūgt palīdzību, jo ne vienmēr viss rit pēc plāna, tāpēc prāts jātur atvērts un jābūt gatavam riskēt.
Naktsmājas
Man nav savas gultas, pēc kuras darba dienas vidū ilgoties. Savu guļvietu (telts/šūpuļtīkls, guļammaiss un matracis) līdzi nenēsāju, tomēr pieturos pie minimālisma. Naktsmājas un duša katrai naktij ir jāsarunā, lai nākamā diena nezaudētu savu kvalitāti. Palieku uz dīvāna pie svešiniekiem, draugiem, paziņām un hosteļos. Tāpēc ikdienai nepieciešamais ir mugursomā. Protams, ir patīkami palikt uz ilgāku laiku – ja sanāk iedzīvoties, vienmēr izmantoju iespēju, lai paliktu ilgāk.
1. “Couchsurfing”. Izveido profilu, pastāsti par saviem ceļojuma mērķiem un dodies uz noskatīto galamērķi – pilsētu. Ar savu laiku, naktsmājām un ieteikumiem dalās vietējie, kuri tur dzīvo. Pateicoties šai lietotnei, esmu viesojusies pie lieliskiem cilvēkiem un iepazinusi pilsētas no vietējo skatupunkta bez maksas. Cilvēki uzņem svešinieku kā sen nesatiktu draugu savās mājās, ar kuru priecājas dalīties pieredzēs un iespaidos. Esmu arī uzņēmusi viesus pie sevis, lai sniegtu iespēju uzkavēties drošā vietā un iepazīt Rīgu citiem ceļotājiem.
2. Apmaiņas projekti un treniņu kursi jauniešiem. Programmas “Erasmus+” ietvaros iesaku katram izmēģināt pieteikties un doties kādā no projektiem. Pamatojot savu motivāciju un prasmes, lai projektā iegūtās zināšanas nodotu tālāk, vari pieteikties un doties uz kādu no Eiropas valstīm. Neformālās izglītības programma nosegs dalību, dzīvošanas, aviobiļešu, arī vietēja transporta un ēšanas izmaksas. Ja esi 18 līdz 30 gadus jauns, vari doties projektos kā dalībnieks. Ja tev ir 30+, vari pieteikties kā grupas līderis. Projekti ir 5–12 dienu gari, kuros piedalās 5–7 dalībvalstis. Dalībnieki ir 20–40 cilvēki, no katras valsts piedalās 2–6 pārstāvji. Mērķis – ar neformālās izglītības metodēm apmainīties ar zināšanām, iegūt jaunas, kā arī izzināt nozīmīgas sociālas problēmas un rast risinājumus par projekta tēmu. Dalībnieku uzdevums pēc projekta ir integrēt zināšanas sabiedrībā.
Laiks ir nauda
Lai paspētu iepazīties ar valsti, sagaršotu garšas, saprastu notiekošo un izzinātu kultūru, ir jāvelta laiks. Citādi, kad izskrēju cauri dažām valstīm divās dienās, man šķita, ka tas, kas ar mani noticis, nav patiesība – informācija nepalika atmiņā. Iesaku pilsētā pavadīt vismaz trīs naktis un valstī 10 dienas, atstājot vienu dienu rezervei ik pēc divām nedēļām. Šādā ritmā mēnesī sanāk apceļot 1–3 valstis – atkarīgs, vai vēlies doties kalnu pārgājienos.
1. Autobuss. Centrāleiropā pārvietoties caur pilsētām var pa zemām cenām ar autobusu, ja nepatīk stopot vai nav sava auto. Nakts pārbraucieni autobusos uz tālākiem galamērķiem ir izdevīgi, jo nakti pavadi pārvietojoties, gluži kā teleportācija miegā. Transports kursē starp 36 valstīm, biļetes ir lētas, un sev ērtā laikā var pamest pilsētu, kas nepatīk, pārbraucot uz citu valsti. Ņem vērā, ka pārvietoties ar vilcienu parasti ir vismaz divreiz dārgāk.
2. Auto koplietošana. Starp 22 Eiropas valstīm autobraucēji, kuri pārbrauc no vienas pilsētas uz otru ar personisko auto, piedāvā vietu savā automašīnā, ja piemet naudu degvielai. Līdzīgi, kā tas darbojas Baltijas valstīs dažādās sociālo tīklu grupās.
3. Avio biļetes. Man šķiet, ka par šo varētu uzrakstīt grāmatu, jo tik daudzas nianses ir jāņem vērā, taču visvarīgākā mācība ir, ka bagāža ir dārgāka par biļeti. Pārbraucot ar mugursomu, pārlidojumi ir daudz lētāki un nav jāpārsēžas. Kad atrodi, kā nokļūt galamērķī ar pārsēšanos, iesaku apskatīties biļetes atsevišķi caur katru kompāniju, jo par tevis iečekošanu uzņēmumi saņem vismaz trešo daļu no aviobiļetes cenas.
Kam nav draudziņa, tas ar cisu maisu
Iespēja socializēties, izzināt kultūru un apmainīties domām ir viens no iemesliem, kāpēc atteicos no mantām, lai tā vietā laiku izmantotu komunikācijai. Pastāstīšu par platformām un bezmaksas pasākumiem, kurus vari apmeklēt.
1. Grupas “Facebook”. Ja izmanto “Facebook”, noteikti piesakies domubiedru grupās. Meklētājā bieži atradīsi atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, kā arī domubiedrus, ar kuriem doties tālākās gaitās. Iesaku izmantot šīs grupas – “Travel Buddies”, “Host a sister”, “Travelers helping Travelers”, “Travel club for solo travelers”, “Travel Comunity”. Vēl noderēs šīs grupas, tikai daudzpunktes vietā ieraksti pilsētu, uz kuru dodies - “Expats in …”, “Travel in …”, , “Free food …”, “Latvieši …”.
2. Bezmaksas pilsētas tūres. Katrā Eiropas galvaspilsētā ir bezmaksas pastaigas ar gidu caur pilsētu divu stundu garumā, izstaigājot svarīgākās vietas un izrunājot interesantākos notikumus (gūglē “Free walking tours “pilsētas nosaukums””). Pēc tūrēm aicinu pusdienot pārējos ceļotājus. Iegūt draugus no dažādām valstīm ir labi, un pēc pastaigas kalt kopējus plānus citām dienām var izrādīties lietderīgi.
3. “Atvērtais ceļojums” ir statuss, kuru izvieto “Couchsurfing” platformā, padaloties ar citiem ceļotājiem un viesu uzņēmējiem, kad un kur dodies, līdz ar to vari apskatīties, ko citi ceļotāji dara, un pievienoties aktivitātēm.
4. Randiņu aplikācijas ir pārsteigumu pilnas. Ja neesi paspējis jau atrast savu īsto un vienīgo, iesaku izmantot lietotnes kā piedzīvojumu lādi. Doties uz randiņu ar svešinieku vienmēr ir aizraujoši, tāpēc spontānus vakarus un neaizmirstamus piedzīvojumus iesaku izmēģināt katram. Notikumi ir pārsteigumi, kuru scenāriju nekad nevar paredzēt.
Disciplīna
Līdz ar katru jaunu vietu, rodas jaunas emocijas. Vēlme apskatīt, iepazīt, izgaršot un nestrādāt. Tomēr cilvēki ar mani rēķinās un solītie darbi ir jāizdara, citādi tiks zaudēta uzticība un iespējas. Nevienu reizi vien ir bijis tā, kad pārbraucu uz citu valsti un visi pienākumi aizmirstas, jo doties ekskursijā ir prioritāte, tāpēc vietu mainu tikai tad, kad darbi ir izdarīti. Agrāk šķita, ka strādāt attālināti un blenzt ekrānā būs neiespējami, jo mana ikdiena bija strādāt ar cilvēkiem, organizējot pasākumus.
Pateicoties darbam no datora, kļuvu brīvāka, jo vairs vietai nebija nozīmes.
Kad visērtāk ir strādāt tev? Es strādāju darbadienu rītos no plkst. 9.00-13.00, lai atlikusī diena ir brīva. Sagatavoju mazos darbus, kurus varu izdarīt sabiedriskajā transportā, pārlidojot vai pārbraucot uz nākamo galamērķi. Ja kādu laiku esmu uz vietas, tad lietainās dienas varu nostrādāt 10 stundu darbadienu bez sirdsapziņas pārmetumiem. Saulainās dienās gribas skriet un lekt augstu, jo mani ļoti ietekmē laikapstākļi un temperatūra. Kad uzsāku ceļot, sākotnēji bija ļoti grūti saņemties strādāt, bet, kad sāk aptrūkties nauda un esi valstī, kas nepatīk, tad ātri vien izdodas sevi disciplinēt un atsākt darbus. Brīdinu, ka ir viegli palaisties saules staros, tāpēc ir svarīga rutīna un virspusējs plāns, kuram atļaut mainīties.
Mēneša rutīna
Ekonomistiem un finansistiem noteikti ir atšķirīgi viedokļi par to, kas ir finansiāla brīvība, taču man tās ir attiecības ar naudu, kuras izmantoju, lai ēstu garšīgu ēdienu, nokļūtu vietās, kur vēlos būt un pavadītu laiku ar cilvēkiem, kuru sabiedrībā jūtos kā es pati. Man nav dienas, bet gan mēneša rutīnas. Esmu apsolījusi, ka reizi mēnesī sevi aizvedīšu uz koncertu, mākslas izstādi, noklausīšos vai izlasīšu grāmatu, iziešu pārgājienā, paēdīšu restorānā.
Kas tālāk?
Atklāšu savas kārtis un parādīšu, ko nēsāju līdz un kas ir mugursomas saturā, pamatojoties uz funkcionalitāti. Kā tieku galā ar lietām, kuras pašai nepieder, bet ir vajadzīgas? Paskaidrošu, kāpēc minimālismu neuzskatu par filozofiju, bet gan disciplīnu un kārtību. Kāda ir minimālista mēneša rutīna? Kāpēc apciemot Poliju, bet neapmesties tur uz dzīvi?
Aicinu izlasīt pirmo rakstu, lai vieglāk saprast kontekstu. Ja esi jau to izdarījis, gribu teikt lielu paldies, un droši dod man ziņu sociālajos tīklos, ja ir kādi jautājumi vai vēlies dalīties ar savu pieredzi.
