Elīna Baltskara: Kur tu pirmo reizi satiki tumsu sevī?
Luīze Jansone: Droši vien tas bija bērnībā. Tādas spilgtas atmiņas ir par laiku, kad man bija seši, septiņi gadi, kad nomira mana vecvecmamma, kas mani lielā mērā uzaudzināja. Man nebija nelabvēlīga ģimene, absolūti nē, bet tur bija savas nesaskaņas, kā tas mēdz būt, un es ļoti daudz laika pavadīju pie savas vecvecmammas laukos. Viņa mani uzaudzināja. Un tad viņa nomira. Viņa bija slimnīcā tajā pašā pilsētā, kurā es dzīvoju. Vienā dienā mana mamma atnāca no slimnīcas mājās, viņa bija ciemos pie vecvecmammas, mēs viņu saucām par Emmu, un saka, ka Emmiņa šovakar nomirs. Man tas bija tāds šoks kā bērnam – kā tu vari zināt? Man bija tādas dusmas vai neizpratne – kā tu vari zināt, ka viņa nomirs šodien? Tu viņai kaut ko izdarīji? Kā tas var notikt? Protams, tagad kā pieaudzis cilvēks es saprotu citādāk šo situāciju. Tad nāca bēres un viss pārējais, un tad man arī sākās visādi tur… Es staigāju pa miegam, runāju, noslēdzos arī skolā, kaut arī pirms tam nemaz nebiju tāds bērns. Tas ir pirmais brīdis, kuru atceros, kurš manī radīja tādas kaut kādas šausmas, sākot jau ar to paziņošanas brīdi. Es nezinu, vai bērnam tā vajag teikt, ka kāds šovakar nomirs. Bet, jā, tas ir spilgtākais, kas man nāk prātā.
Kā tev šķiet, ir tāda tumsa vai arī tas ir gaismas trūkums? Kā tu teiktu?
Man liekas, ka var būt abējādi. Man ir bijuši periodi dzīvē, kad man absolūti nav gaismas trūkuma, bet tik un tā ir tumsa, un ir kaut kāds kupols, kurā tu esi ieslodzīts, un tā gaisma pie tevis nenonāk. Un, ja es apsēžos, objektīvi rakstu uz lapas to, kur ir gaisma, kur ir tumsa, es saprotu, ka tā gaisma ir, bet tā pie manis nenonāk. Un es esmu bijusi šādās situācijās. Un tas patiesībā ir ārkārtīgi izmisumu raisošs brīdis, jo tu nesaproti, no kurienes tā tumsa nāk, jo tai nevajadzētu tur būt.
Tas vienkārši rada izmisumu – man viss ir, kāpēc es esmu tumsā?
Kā tu jūties šobrīd? Tā patiešām.
Šobrīd es neesmu ne gaismā, ne tumsā. Šobrīd esmu tādā dziļā miglā. Es apmēram nojaušu, kur ir tie ceļi, kurus varētu iet vai kas varētu nākt man pretī un palīdzēt, bet ir tāds apjukums, tāda dezorientācija ļoti liela. Es it kā zinu, kas man jādara, ko man vajag darīt, kā būtu jādara, bet ir tāda ļoti pazudusi sajūta.
Ko tu gribi no sevis un no dzīves?
Man liekas, ka es banālāku atbildi droši vien nevaru pateikt, bet daudzi cilvēki, kas ir dzīvojuši tumsā, varēs vienoties tajā atbildē, jo tā ir –
es vienkārši gribu būt laimīga. Ne tādā izpratnē, ka es vienkārši tur spriņģoju apkārt un lecu aiz priekiem gaisā, bet kad tu vienkārši esi un tev ir labi. Tev ir labi ar to, kas tev ir. Tev ir labi ar to, kā tev nav.
Tu spēj pieņemt dzīves grūtības, tu spēj tām loģiski tikt pāri. Tu vienkārši esi mierā ar sevi. Es šobrīd neesmu mierā ar sevi, bet es gribētu būt.
Kad tu pirmo reizi sev skaļi pateici vai vismaz skaļi nodomāji, ka šis viss, kas ar tevi notiek, tā teikt, smird pēc depresijas?
Es mācījos maģistrantūrā ārzemēs, atgriezos atpakaļ Latvijā un sāku uzreiz burtiski nākamajā dienā strādāt. Birojā es biju ārkārtīgi fantastisks darbinieks, kolēģis. Es biju saulīte, visi priecājās par to, cik labi es strādāju. Bet, tiklīdz es izgāju pa biroja durvīm, ar mani kaut kas notika. Man bija dusmu lēkmes, man bija spēcīga trauksme. Es varēju sākt raudāt ne par ko. Es atceros, kā aizgāju uz sporta zāli, jo es gāju uz nodarbībām, un es gribēju iet uz konkrētu nodarbību, bet atnāca treneris un teica, ka šodien nebūs tā nodarbība, bet būs cita, un es vienkārši sāku raudāt. Vai arī – man bija ļoti sarežģīta situācija ar finansēm tajā laikā, un es iegāju veikalā, gribēdama nopirkt mazo kefīru, kas maksāja 50 centus, un man veikalā uznāca panikas lēkme par to, vai es varu šo kefīru atļauties.
Es varēju sabļaut uz jebkuru draugu vai ģimenes locekli praktiski ne par ko. Bet birojā nekas tāds nenotika, birojā es biju fantastisks darbinieks.
Tas kādu laiku tā gāja, gāja, un tad man, protams, sākās problēmas ar līdzcilvēkiem, jo viņi negribēja mani vairs satikt. Tie, kas bija tuvāki, to arī tā pateica. Tad es sapratu: pagaidi, nē, pati es varētu ar to sadzīvot, bet, ja tas sāk traucēt citiem cilvēkiem, tad nē. Tas arī bija brīdis, kad es sapratu, ka kaut kas nav okei, ka kaut kas nav bijis kārtībā jau ilgu laiku.
Es biju pārāk fokusējusies uz to, lai darbā es būtu fantastisks darbinieks, savukārt visu savu privāto dzīvi es biju aizlaidusi pilnīgā miskastē.
Tas arī bija tas brīdis, kad sapratu, ka tā reaģēt uz lietām nav normāli.
Kā tev liekas, kas nospēlēja to, ka tu varēji vienā vidē būt pilnīgi cits cilvēks nekā otrā?
Man liekas, ka man vienmēr ir piemitusi tāda īpašība – ļoti pielāgoties. Tas manā profesionālajā dzīvē ir arī ļoti nācis par labu, jo esmu bijusi nostādīta tādās pozīcijās, kad man ir jāiet tikties ar ļoti augsta ranga cilvēkiem, un es fantastiski iejūtos – mana valoda mainās, stāja mainās, un es pielāgojos tai situācijai, kurā esmu nonākusi. Tikpat labi es varu runāties ar savas sētas sētnieku, bērniem, vienalga – man vienmēr ir piemitusi spēja pielāgoties. Vismaz man pašai tā gribas domāt. Un to es arī izmantoju šajā darba situācijā, jo tajā laikā man likās, ka mana dzīve būs karjera, ka es būšu karjeriste. Un tas bija labs uzņēmums, vismaz priekš manis tajā brīdī tā bija laba starta pozīcija, kurā es biju nonākusi, un es negribēju to sabojāt. Tāpēc visu enerģiju, kas manī bija, es liku tajā, lai parādītu sevi no labākās puses darbā.
Vai tev saglabājās tā enerģija vai kādā brīdī tā pazuda un ietekmēja arī šo lauciņu?
Tajā darbā ne, un diezgan ilgi arī nākamajos darbos ne. Tagad, pēc jau ilgāka laika, es sevi neuzskatu par karjeristi, un es saprotu, ka es to vairs negribu likt pirmajā vietā, bet ilgu laiku man tas bija pirmajā vietā. Es domāju, ka tas ir liels aspekts tam, kāpēc es savā mentālās veselības jomā esmu nonākusi tik tālu, cik esmu, jo es visu laiku izvirzīju savu karjeru kā prioritāti, ignorējot savu pašsajūtu. Protams, tava dzīve nebeidzas, tiklīdz tu aizver savu datoru vai biroja durvis, bet to visu, kas notika ārpus biroja, es atstāju novārtā, lai fokusētos uz biroju. Tagad, kad es meklēju darbu un skatos kādas iespējas, es ļoti pievēršu uzmanību tam, kāds tur ir šis te saucamais dzīves-darba balanss un tādām lietām, bet kādreiz man tas bija vienalga.
Kā tev šķiet, kāpēc tev ir depresija, ja vispār tā drīkst jautāt? Es domāju par kaut kādiem cēloņiem, iemesliem, ko tu redzi savā dzīvē, kāpēc tu nonāci līdz tam punktam?
Protams, to ir grūti atbildēt, un tas ir kaut kas, uz ko atbildes droši vien jāmeklē kādā psihoanalītiķa kabinetā, bet ir, protams, bijuši atgadījumi manā dzīvē. Es vienmēr esmu bijusi vairāk noslēgts cilvēks, vairāk pie sevis, tā saucamais introverts, ja tā var teikt. Un kaut kā man liekas, ka tad, kad es pamanīju, ka kaut kas nav kārtībā, patiesībā kaut kas kārtībā nebija jau ilgu laiku. Ir daudzas lietas, kas to ietekmēja. Piemēram, tā pati mācīšanās ārzemēs. Tā bija ļoti izaicinoša, jo es to darīju pārsvarā par saviem līdzekļiem. Mani nedaudz atbalstīja ģimene, cik viņi to varēja, bet tas nebija milzīgs atbalsts, un tas bija ļoti emocionāli izaicinoši. Skatoties atpakaļ, es redzu, ka jau tad man sākās problēmas. Tad, paejot vēl atpakaļ, 20 gadu vecumā man nomira mamma. Viņa slimoja ar vēzi kopš man bija 16. 16 gadu vecumā man arī sākās ēšanas traucējumi, kas vilkās kādus gadus 10. Pa vidu ir arī izvarošanas gadījums. Tāpat arī ģimenē, bērnībā, kā es teicu, man nebija nelabvēlīga ģimene nekādā ziņā, bet tur bija savas nesaskaņas vecākiem, kurās arī mēs ar vecāko māsu tikām ierautas. Pašā bērnībā bija vēl sliktāk, to es sliktāk atceros, bet no nostāstiem – ir bijis ļoti slikti vecākiem savā starpā, var teikt, ka situācija pat uzlabojās ar gadiem. Es domāju, ka tas viss ir tie pilieni, kas sapil, līdz krūzīte ir pilna, un tu to nejūti, un ir tas viens piliens, kas tev pasaka, ka viss ir slikti.
Brīdī, kad tu to saprati, ko tu darīji?
Tā gan nevar teikt, bet man paveicās, ka man bija draudzene, kurai arī bija depresija. Protams, žēl šīs draudzenes, bet es tajā laikā dzīvoju ar viņu kopā, un viņa man kaut kādā mērā [palīdzēja]. Viņa jau bija gājusi pie terapeitiem, viņa bija gājusi pie psihiatra. Un tādā ziņā man nebija tās stigmas, ka to jau dara tikai trakie. Pirmais, ko es darīju, es aizgāju pie psihiatra. Tas bija maksas psihiatrs. Tajā laikā es biju praksē, līdz ar to man bija ļoti maza alga, un, protams, tas bija ārprāts, kā es to vispār varēšu atļauties, bet man paveicās, ka psihiatrs, pie kura gāja mana draudzene, bija samērā lēts un pieejams. Tad es aizgāju un sāku dzert kaut kādas zāles sākumā, tā tas viss sākās.
Kā tas turpinājās? Un cik gadus atpakaļ šis sākuma posms ir iezīmējams?
Varētu teikt, ka ir apaļi seši gadi pagājuši kopš manas pirmās psihiatra vizītes. Es dzēru zāles, man nekļuva labāk. Zāles tika visu laiku mainītas, bet man nekļuva labāk un nekļuva. Nāca lietas tikai klāt. Piemēram, viena tāda lieta daudziem pieaugušajiem ir tabu un, ja par to meklē informāciju internetā, parasti tiek runāts par bērniem un pusaudžiem. Tas ir paškaitējums.
Es sāku sevi graizīt ar nazi, lai atvieglotu savas emocionālās sāpes, izjūtot fiziskās. Es domāju, kā tas var būt, es taču dzeru zāles, eju pie psihiatra, bet tagad vēl sevi sāku graizīt.
Tas man vispār nelikās loģiski, un es īsti nesapratu, ko darīt. Tad es domāju, ka aiziešu pie cita psihiatra, kurš zinās labākas zāles iedot, bet man nebija vairs naudas iet staigāt un meklēt n-tos psihiatrus. Es aizgāju pie RPNC (Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra) psihiatriem, kas ir bez maksas. Tur vispār mani neņēma par pilnu. Teica, ka tas ir kaut kāds meitenīšu uzmanības pievēršanas triks, kas ir diezgan klasiska lieta, ko teikt par paškaitējumu. Tad es biju sprukās un nezināju, ko darīt. Es dzēru daudz tās zāles, un katras zāles arī kaut ko maksāja. Brīnumainā kārtā daudzas psihiatrijas zāles ir diezgan lētas, tā kā tas nebija tik smagi, bet tas bija izmisuma brīdis. Man tā draudzene palīdzēja saprast, ka varbūt ir jāiet pie psihoterapeita, kas bija vēl viens tāds [izmisuma brīdis] – ok, bet kur lai es tam ņemu naudu? Te laikam nāca talkā tas, ka es biju mācījusies ārzemēs ar ļoti ierobežotu budžetu, un es ļoti mācēju taupīt naudu. Tad man arī nāca virsū histērijas par to, vai es varu atļauties 50 centu kefīru, vai nevaru, jo vajadzēja iet pie psihoterapeita.
Kas ir tās lietas, no kurām tu esi atteikusies, lai aizietu pie psihoterapeita?
To ir tā grūti atbildēt. Ir vecais labais latviešu teiciens – ja santīmu pie santīma nekrāsi, pie lata netiksi. Tā tas arī veidojās. Es, piemēram, izvēlējos iet reizi divās nedēļās, nevis katru nedēļu, kā tas ir ieteicams. Es, protams, negāju uz kafejnīcām vai, ja draugi aicināja aiziet kaut kur, teicu, ka diemžēl nevaru. Protams, ka teicu, ka man ir jāstrādā vai tamlīdzīgas lietas, jo ir kauns teikt, ka tev nav naudas. Un tamlīdzīgi. Nevaru pateikt, ka būtu kaut kas ļoti konkrēts, kam es pateicu nē, jo tā alga bija tiešām maza, un nebija daudz kā, kam es varētu teikt jā, jebkurā gadījumā. Protams, ja tu samēro budžetu, tu vari kaut ko atļauties. Nebija tā, ka es ēdu plikus griķus un negāju ārpus mājas nekad, bet vienkārši bija ļoti jāskaita katrs cents, kas tev ir. Es esmu diezgan tāds loģisks cilvēks, un tajā brīdī es vienkārši loģiski, racionāli izspriedu, ka šobrīd prioritāte ir sakārtot manu mentālo veselību.
Man likās, ka tas būs tā ātri un viegli, ka es vienkārši aiziešu pie terapeita, vienkārši padzeršu zāles, un viss atrisināsies. Tāpēc jau drusku paciesties var. Bet sešus gadus vēlāk es esmu turpat. Nu, ne turpat, bet jā...
Vai tu jūties slima?
Es nezinu, vai slima, bet es noteikti jūtu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Es jūtos salauzta. Daudzi jau saka, ka depresīvie traucējumi ir traucējumi, nevis slimība, vai ne? Bet es nezinu. Laikam es nejūtos slima, bet kaut kādā mērā ar mani kaut kas nav pareizi, nav tā, kā tam vajadzētu būt.
Vai tu jūties, ka tā esi tu, vai, ka tas ir kaut kas, kas ir tevī?
Tagad jau es jūtos, ka tā esmu es. Tiek bieži runāts par iekļaujošu valodu un tādām lietām. Tu saki, piemēram, nevis invalīds, bet cilvēks ar invaliditāti. Tā kā viņš pats vienkārši ir cilvēks un viņam ir kaut kas. Nezinu, nevis depresīviķis, bet cilvēks ar depresiju. Bet šobrīd es jūtos, ka tā esmu vienkārši es, un tā tas ir, un tas patiesībā ir diezgan slikti, ja to skatās no psiholoģiskā viedokļa, jo brīžiem tu pats kļūsti par tādu kā ķīlnieku tam savam uzskatam. Tas ir tā kā.. Es nezinu, man, piemēram, ir iesnas, es palietošu zāles un iesnu vairs nebūs. Bet es jūtos, ka tas tā ir, es jūtos kā ķīlnieks situācijā, ka tā tas ir. Tas liek zaudēt optimismu un cerību, ka kaut kas varētu kļūt labāk, jo tu jau esi vienkārši pieņēmis to, ka tā vienkārši ir. Tā es dzīvošu, tā tas ir. Nezinu, vai es izdzīvošu un cik ilgi, bet tā man ir jādzīvo. Cerība viļņveidīgi mēdz kaut kur parādīties, bet principā… Es arī cenšos meklēt cerību, bet ir grūti ar to.
Kur tu to meklē?
Ikdienišķās lietās. Piemēram, manai māsai ir divi mazi bērni, kuri man ārkārtīgi patīk, viena no tiem ir mana krustmeita. Tad es cenšos satikt šos bērnus vai sazvanīties ar viņiem, viņi mani ļoti iepriecina. Kaut kādas tādas lietas. Arī draugs mani ļoti cenšas visādi uzmundrināt. Man ir fantastisks suns, ar kuru es spēlējos un mācu viņu. Tādas vienkāršas lietas. Droši vien kāds motivētāks [cilvēks] teiktu – es lasu grāmatas un meditēju, un tā. Bet man vienkārši nav spēka tādām lietām. Varbūt kāds pārmetīs, ka esi pati esmu vainīga un slinka, bet man vienkārši šobrīd nav tādām lietām mentālās kapacitātes.
Kas ir tas, ko tu stāsti cilvēkiem vai vismaz domās atbildi tiem, kuri uzskata, ka šis viss ir izdomāts – saņemies, savāc sevi rokās?
Pirmkārt, es noteikti viņiem nenovēlu to piedzīvot. Tas nav tā, ka es gribētu teikt – nāc manā vietā, tad redzēsi, kā tas ir. Nē, es to nenovēlu, tiešām nenovēlu nevienam. Ko es viņiem saku? Pagājušajā gadā, savā 29. dzimšanas dienā, es publicēju ļoti atklātu rakstu savā feisbuka profilā par to, kā man ir gājis, jo tas bija gads, kurā es trīs reizes biju stacionārā. Biju arī dienas stacionāros divas reizes. Tas bija ārkārtīgi briesmīgs gads, un arī šo rakstu savā 29. dzimšanas dienā es rakstīju no slimnīcas. Tur es ļoti atklāti uzrakstīju par savu depresiju, par saviem traucējumiem, cita starpā depresijas laikā man ir parādījusies atkarība, no kuras es arī ārstējos.
Un atkarība ir vēl viena tēma, kura cilvēkiem liekas tāda – nu vienkārši nelieto. Vienkārši nedzer, vienkārši nepīpē, tas taču ir tik vienkārši.
Lielākā daļa komentāru, protams, bija ļoti atbalstoši, bet bija arī cilvēki, kuri privāti rakstīja tādas ziņas – nu, kas tev ir? Var taču vienkārši saņemties. Es viņiem laipni atbildēju: paldies par komentāru, es novērtēju, ka izlasīji, bet katram mums ir sava realitāte, un es ceru, ka tev nekad to nenāksies piedzīvot, bet diemžēl tas nav tik vienkārši. Es vienkārši ar laipnību centos atbildēt.
Man nav neviens jāpārliecina. Katrs dzīvo savā realitētē, un tas nav ne mans pienākums, ne manos spēkos kādu pārliecināt, ka viņam nav taisnība.
Kā tu ar to visu sadzīvo ikdienā? Jo beigu beigās tu tomēr dzīvo, un tas ir ļoti daudz.
Kādreiz, kad gāju terapijā, un es terapeitei teicu – viss, man nav nekādas cerības, es esmu visam atmetusi ar roku, es necenšos un tādas lietas. Viņa man teica – bet tu taču esi šeit, tu esi terapijā, tātad tu centies, tu kaut ko dari. Tu dzer zāles, piemēram, tātad tu centies, tu centies katru dienu no rīta, pa dienu, vakarā atcerēties iedzert zāles. Tātad tu centies un neesi visam atmetusi ar roku. Man liekas, ka man tā racionālā puse ieslēdzas, ka – ok, man tas ir jādara, un šobrīd nomirt nav opcija, jo tas vai vēl kaut kas, jo es jūtos atbildīga kādu cilvēku priekšā. Un man vienkārši tas ir jādara kā pienākums. Protams, nevajag uztvert, ka es to visu dramatizēju, man ir arī kādi prieki dzīvē.
Nav tā, ka es visu laiku sēžu kamolā saritinājusies un raudu vai apātiski skatos vienā punktā. Tā nav. Ir vienkārši pienākuma sajūta, ka ir jādzīvo.
Bet tāpat ir tie brīži, kad liekas, ka viss... Tad atgriežas paškaitējumi, slimnīcas un tādas lietas. Kaut kā vienkārši jādzīvo. Nav tā, ka man ir baigais skats nākotnē, bet ir kaut kāds pienākums vienkārši dzīvot, atbildība pret citiem.
