Elīna Baltskara: Kas tu esi un ko tev nozīmē būt patiesam?
Krišjānis Grīnbergs: Es teiktu, ka es esmu latvietis, kurš nu jau beidzot ir atradis, šķiet, savu vietu šeit, Latvijā, savā nodarbošanās veidā. Esmu vīrs savai sievai. Esmu laucinieks. Es teiktu, ka es esmu kas tāds, kas lēnām un pamazām pilnveidojas un aug. Man šķiet, ka viena no svarīgākajām lietām ir tāda, lai mums negribētos sevi uztvert kā pabeigtus un pilnībā nokomplektētus indivīdus.
Man šķiet, ir ļoti svarīgi, ka mēs varam turpināt izglītoties un augt visu mūžu. Tādēļ arī mana nodarbošanās ir tik ļoti pateicīga, jo man tur ir, kur izpausties – aiz viena pakalniņa ir nākamais.
Ko tev nozīmē būt godīgam pret sevi?
Tas nozīmē to, ka dienas beigās man nav konflikta ar savām paša domām, savu sirdsapziņu – vai es esmu izdarījis pareizi vai ne. Protams, ne jau katru dienu mums ir tādas baigās refleksijas, ka es tagad dienas beigās apsēdīšos un domāšu, cik es šodien biju godīgs pret sevi. Bet autentiska un godīga dzīve pret sevi dod kaut kādā mērā mieru un pārliecību, ka viss būs kārtībā.
Kas ir tas, kas ir jādara tajā dienā? Kādi lēmumi jāpieņem, lai tu vakarā varētu sajusties tā, – jā, es šodien biju pret sevi godīgs?
Man šķiet, ka, lai arī cik savtīgi tas neizklausītos, ir jāparūpējas arī par sevi. Ir diezgan daudz būts visādos darbos un skolās, ir strādāts, ir mācīts, ir visādā citādā veidā bijis tā, ka ir jāseko citu cilvēku grafikam vai vērtībām, normām. Vispirms ir jāsaprot, kas ir tas labākais tev. Ja ar tevi viss būs kārtībā, tas nozīmē, ka tu varēsi parūpēties arī par citiem. Godīgums sākas tajā, ka tev pašam ir jājūtas kaut cik normāli, lai tu varētu godīgi izturēties pret apkārtējiem gan biznesā, gan ģimenē, gan visur citur.
Ja tev būtu jāiztēlojas, ka tu nevis veido nažus, bet pats esi nazis un tava dzīve ir būt instrumentam. Kādiem darbiem tu būtu pats piemērotākais?
Kaut kam ārkārtīgi praktiskam. Es laikam nebūtu tas nazis, kuru par lielu naudu kāds ir nopircis un uzlicis uz kamīna malas tikai dekorācijai. Man šķiet, ka es būtu kaut kas ārkārtīgi utilitārs, ja tā varam teikt. Nažu aprindās ir tāds termins EDC – everyday carry jeb tas, ko tu nēsā ikdienā līdzi – kaut kas maziņš un ļoti universāls. Es laikam būtu tāds mazs un universāls.
Naži mēdz būt truli. Kā tu saproti jēdzienu "truls cilvēks"?
Truli naži man tiešām izraisa alerģiju, bet ar truliem cilvēkiem laikam ir vēl trakāk.
Man varbūt ne vienmēr ir pareizais vārdu krājums vai pareizi atrasti vārdi, bet trulu cilvēku es gribētu likt vienā kastītē ar aprobežotu. Tādu, kurš neredz un negrib pāri savām robežām. Man šķiet, ka mēs dzīvojam tādā laikā, kad mums ir pieejama jebkura informācija, tev tikai tā ir jāgrib vai jāvar atrast. Truls cilvēks būs tas, kurš, pirmkārt, būs neinformēts par lietām, par kurām viņam būtu jābūt informētam. Otrkārt, trulums kaut kādā mērā varētu izpausties arī emocionālās inteliģences trūkumā. Proti, kā jau es iepriekš teicu, negribas izklausīties savtīgam, sakot, ka ir jāparūpējas par sevi, bet te ir atkal tā otra puse, ka tev ir jāparūpējas par sevi, lai tu varētu parūpēties par citiem un būt par normālu indivīdu sabiedrībā. Trulam cilvēkam, man šķiet, šī daļa varētu būt vājais posms.
Es domāju, ka katrs cilvēks zina, ka visbīstamākie naži ir tie trulie, jo ar tiem ir visvieglāk sagriezties. Kā tev liekas, kāds apdraudējums ir ar truliem cilvēkiem?
Es teiktu, ka ir ļoti līdzīgi. Varētu būt, ka tas naža salīdzinājums ir pat perfekts, jo, iespējams, tev var šķist, ka tas trulais cilvēks tāds truls viens ir, neko traku no viņa nevar sagaidīt, gluži kā no trula naža, un tad vienā brīdī, kad tas nazis pasprūk vai tas trulais cilvēks tiek pie viņam varbūt nepiemērotas varas, materiālā stāvokļa, tad arī ir savainojumi – gan šim trulajam cilvēkam, gan apkārtējiem. Man tā šķiet.
Runā, ka patiesība griež visasāk, ka tā ir vissāpīgākā. To mēs varam salīdzināt ar asajiem nažiem, bet kā tev šķiet, kāpēc tā saka?
Tāpēc, ka patiesība ne vienmēr ir ērta. Tā bieži vien mēdz būt neērta, jo mēs vēlamies dzīvot savā komforta līmenī, komforta zonā, un bieži vien patiesība prasa, ka mums ir kaut kas jāmaina. Ļoti bieži tieši jāmaina. Tad arī tā visdziļāk griež, jo tajā brīdī, kad tev kaut kas ir jāmaina, tas jau nav tā – es tagad no rītiem nedzeršu kafiju, dzeršu melno tēju. Nu, nekas baigi traks, elementāra pārmaiņa. Bet tad, kad tev ir jāmaina sevī kaut kas iekšā, piemēram, tas, kā tu izturies pret kādu konkrētu cilvēku, tas prasa milzīgu iekšēju ja ne saņemšanos, tad vismaz ir jāpiedomā pie tā. Ir kaut kas mērķtiecīgi jādara, lai tas mainītos.
Vai tu atceries un spēj dalīties ar kādu reizi, kad tev patiesība ir asi iegriezusi?
Es teiktu, ka patiesība man visvairāk ir iegriezusi brīžos, kad ir nācies vilties kādos cilvēkos. Kad tu esi cerējis, ka cilvēks ir tāds, bet finālā saproti – nē, viņš tāds nav. Barjera ir nograuta, aizkari ir atvērušies, un tu redzi – tāds viņš patiesībā ir. Tas laikam visvairāk iegriež, jo tas tiek emocionāli visdziļāk. Tāpat kā vilšanās sevī tajos brīžos, kad tev šķiet, ka esi izdarījis visu par 100%, cik vien labi iespējams, bet saproti, ka esi kļūdījies, ka esi kaut ko nokalkulējis nepareizi un patiesībā tu esi tas, kurš to patiesību kaut kādā mērā esi pievīlis vai nu tāpēc, ka neesi to atradis, vai tāpēc, ka esi paļāvies vairāk uz savām domām.
Kā tu sadziedē šos griezumus dvēselē, kas rodas no vilšanās sevī?
Galvenais ir nenonākt līdz līmenim, kad ir sevis konstanta vainošana vai vainu meklēšana, lai tas nepārvēršas par tādu garīgu autoimūno saslimšanu, kad tu visu laiku sevi ēd nost, līdz tur nekas nav palicis. Es teiktu, ka galvenā lieta, kā pārvarēt šīs lietas, ir laiks. Viennozīmīgi. Tu nevari gribēt, lai nopietnāki pārdzīvojumi pāriet trīs dienās. Otrs ir tas, ka ir jānosprauž jauns mērķis un jādodas uz to apzināti, ka šo kļūdu es mēģināšu nepieļaut, es mēģināšu mācīties no tās un dzīvošu labāk. Vai kaut kā tā. Laiks dabā, kustības – tie arī ir ļoti labi veidi, kā atslēgties no tā, ka mēs visu laiku esam iekštelpās, nogurdināti no visādiem informācijas stimuliem. Ja ir iespēja pabūt absolūtā klusumā ārā, tas arī ir ļoti forši. Man ļoti palīdz, vasarā it īpaši, velobraukšana – tādi gari trīs četru stundu izbraucieni, kuros tu pilnīgi izliec sevi visu. Tad paliek ļoti labi.
Tagad, kad esam izgājuši cauri veselam analoģiju ciklam par nažiem, ir īstais laiks, lai tu pastāstītu, kā ir būt nažu meistaram jeb kā top nazis, un uztaisītu īso kursu cilvēkiem, kuri neko nenojauš par to.
Nazis ir viens no senākajiem cilvēces instrumentiem, bez kura bija ļoti grūti kaut ko izdarīt vēl nesenā pagātnē. Tagad mēs dodamies uz veikalu, mums viss ir skaisti iepakots un gatavs, bet katru reizi, paņemot foršu nazi rokā, nedaudz rodas pirmatnējā sajūta, ka šis ir tas instruments, ar ko mūsu senču senču senči kaut ko darīja. Vēl joprojām mēs ar tiem darbojamies ikdienā. Mēs strādājam virtuvē, ir cilvēki, kas dodas medībās, kas dodas makšķerēt. Tas ir superuniversāls instruments. Kā nazis top? Nazis var tapt vairākos veidos. Viens no tradicionālākajiem un senākajiem veidiem ir naža kalšana, kad tiek izmantots mazāka izmēra vai citas formas metāla gabals, kuru ir vieglāk iegūt, nopirkt. Tas tiek pārveidots formā, kas ir tiešām praktiska un lietderīga tam, kas paredzēts. Otrs veids, kas ir mazliet modernāks, jo kalšana vairs tādā pēdējā radīšanas procesā netiek iekļauta, ir, kad nazis top no konkrēta biezuma metāla loksnes. Tas tiek izgriezts, izslīpēts, tam tiek uzlikts rokturis. Principā starp šiem abiem veidiem lielas atšķirības gala produktā nav, kā vien tas, ka kaltajam nazim bieži vien būs redzamas kaluma pēdas, kādas atliekas no āmura pieskārieniem. Bet nazis top, es teiktu, kā ļoti daudzu procesu kopums, jo es vienreiz mēģināju saskaitīt visas tās darbības, it kā man uz lapas būtu jāuzraksta pa punktiem – tagad mēs izurbjam caurumus, tagad mēs uzliekam rokturi, tagad mēs rokturim pirms līmēšanas notīrām iespējamo tauku kārtiņu un putekļus. To punktu tur ir simtam pāri, kas jāizdara. Protams, mēs, ieejot veikalā un ieraugot nazi par trīs eiro, saprotam, ka daļa no šiem etapiem tiek izlaista, lai tas būtu mums pieejams. Atgriežoties pie jautājuma, kā ir būt nažu meistaram, – nažu meistaram ir jābūt ārkārtīgi precīzam. Man jau no mazotnes tas ir interesējis un visādi sīkumiņi ir patikuši – skicēt ļoti smalkas skicītes stundās, kurās negribējās klausīties.
Ir iemēģināti arī citi rokdarbi, bet naži ir līdz sirdij vistuvāk tikuši.
Būt nažu meistaram nozīmē ļoti lielu daļu sava laika pavadīt vienam pašam. Darbnīcā iespējams paklausīties kādu podkāstu, mūziku. Mūzika man skan visvairāk, jo ir ļoti daudz tādu brīžu, kad ir ārkārtīgi jāsakoncentrējas. Tas nav tāds noliktavas darbs, kurā kaste no punkta A uz punktu B ir jāpārvieto, bet ir jādomā līdzi, kā kaut ko nesabojāt, jo tas tomēr ir augstas klases instruments. Tāpēc man fonā visbiežāk skan mūzika.
Nažu meistaram būt nozīmē arī apmēram 70% no laika darbnīcā būt putekļu maskā vai respiratorā un censties nenomirt no arodslimībām.
Tā ir būt nažu meistaram. Lielākais gandarījums ir tad, kad produkts, kas ir izauklēts, izlolots, vairāku dienu garumā tapis, sasniedz savu jauno īpašnieku, lietotāju, un tas smaids, kas jaunajam lietotājam ir pirmajā griezienā – tas ir tā vērts. Tad ir sajūta, ka ir radīts kaut kas ne tikai paliekošs, bet arī ar pievienoto vērtību. Jo varbūt mazliet par citu tēmu, bet tad, kad pirms daudziem gadiem es tiku pie sava pirmā "Macbook" un man pirms tam bija bijuši ļoti plastmasīgi, parasti datori, tad katru reizi, atverot šo datoru, bija prieks, cik kvalitatīvi tas ir nostrādāts. Ar nazi ir tāpat. Katru reizi, kad tu to paņem rokās, ir tāds – wow, šis ir tiešām ar rokām uztaisīts un domāts lietošanai.
Tu esi izvēlējies ceļu, kas nav tipisks. Kā tu jūties par savu dzīvi? Vai tu esi tas, kurš cērt savu taku vai tu ej jau kaut ko iemītu?
Jā, skolu pabeidzot, nebija šāda novirziena, kurā doties tālāk un padziļināti mācīties. Es pat teiktu, ka nažu meistaru jomā Latvijā nebūs tādas apmācības programmas, kas tevi izmācīs un pateiks – jā, tu tagad esi kalējs, kurš specializējies asmeņu kalšanā, tātad tu esi asmeņu kalējs. Es teiktu, ka kaut kādā mērā šī taka ir bijusi jācērt pašam. Daudz ko esmu apguvis pašmācības ceļā. Es teiktu kādus 80%, bet pārējos 20% man ir pielikuši, teikšu angliski, knife community [nažu kopiena – red.] Tas ir tāds vispasaules nažu meistaru pielikums, jo mēs visi esam draudzīgi cilvēki, kuriem nav žēl padalīties ar padomu par to, kā ir darāma viena vai otra lieta. Pateicoties šai iespējai caur ''Instagram'' un ''Facebook'' ar šiem cilvēkiem sapazīties un sadraudzēties. Es tiešām varu teikt, ka kādās 20–30 pasaules valstīs man katrā ir pa kādam paziņam, kurš dara kaut ko līdzīgu, jo mūsu nav ļoti daudz. Vienlaikus šī taka ir absolūti iemīta, jo nažu meistars ir pastāvējis droši vien pēdējos pāris tūkstošus gadus.
Tā kā tas nav nekas jauns, tas drīzāk nozīmē atgriezties pie saknēm. Varbūt tas arī rit manās asinīs, jo mans vecvectēvs ir bijis kalējs.
To es uzzināju pāris gadus pēc tam, kad es jau ar nažiem biju darbojies. Viņam par godu es esmu arī nosaucis savu zīmolu. Kā turpinājumu tam, ko viņš varbūt gadus 70 atpakaļ iesāka. Es gan nezinu, vai viņš kaut vienu nazi tika uztaisījis, bet man patīk, kā viņa vārds un uzvārds skan. Sanāca tā, ka tai dzimtai aprāvās turpinājums, jo šis [pašreizējais] uzvārds man ir no mammas puses, tāpēc tas turpinās vismaz šādā veidā. Vēl papildinot par takas iemīšanu, – man patiesībā ir cita izglītība, es esmu ekonomists un biznesa vadītājs. Skolas laikā pagāja pirmais kurss, otrais, trešais, un tad pēc idejas būtu jāveido savs bizness, savs uzņēmums. Man šķiet, ka viena no tām jocīgākajām sajūtām ir tāda, ka mēs tajā auditorijā sēžam 40–60 cilvēki, mums visiem ir jābūt saviem biznesiem, kad mēs pabeidzam skolu. Vai vismaz tuvu tam. Bet nenāk un nenāk [idejas], un nav, un tu nevari izdomāt neko tādu, kas būtu absolūti iederīgs tajā, ko tu esi iemācījies, apguvis. Tagad būtu jāliek lietā visas prasmes, bet [ideju] nav. Tā es paralēli esmu strādājis ģimenes uzņēmumā, gan paralēli studijām, gan nažu hobija sākumā. Esmu pateicīgs, ka man ir bijusi tāda vieta, kuras fonā es esmu varējis nažus padarīt par savu pilna laika nodarbošanos. Bet, jā, taka lielā mērā ir jācērt pašam arī tāpēc, ka visa izglītība metalurģijā un visā pārējā, es nevaru vienkārši aiziet uz Rīgas Tehnisko universitāti un pateikt, ka man tagad ļoti specifiski vajag kursu par šo. Tik vienkārši tas nav. Man ir apmēram 30 centimetrus augsta kaudze plauktā ar grāmatiņām, kas ir par metalurģiju, par nažiem. Tā arī tās tiek pētītas un ik pa laikam pastudētas.
Kas tev palīdz neapmaldīties un zināt, ka tu ej pareizajā virzienā? Kas ir tās lietas, kas liecina par to, ka ne? Jo acīmredzot tad, kad tu sēdēji auditorijā, kaut kas iekšā tev teica – nē, šis nav īstais virziens, savukārt tagad tu saki, ka esi atradis savu vietu.
Es nezinu, vai tajā brīdī augstskolā es sēdēju, kad es sapratu, ka šis nav īstais virziens, jo biznesa vadība un ekonomika tevi principā sagatavo dzīvei. Tu iemācies labāk menedžēt pasūtījumus un gūsti ieskatu grāmatvedībā, statistikā, pētījumu metodoloģijā. Praktiski tas ir ļoti universāli. Vai tas ir četru gadu vērts? Es teiktu, ka droši vien, 10 grāmatas izlasot, tu saņem tās pašas zināšanas, bet tas, ko tu augstskolā iegūsti, ir kontakti, draugi, paziņas, iespēja argumentēt savas domas un artikulēt tās. Es domāju, ka augstskolas laikā man neatnāca tāds brīdis – eu, nē, man te nav jābūt. Es neņēmu akadēmiskos gadus, es nebraucu uz Indiju meklēt sevi. Es ļoti smuki pabeidzu augstskolu.
Bet es domāju, ka tas ir tik svarīgi, ka mēs aiz sevis atstājam ko paliekošu, ka tam, ko mēs darām, ir jēga. Ja man būtu jāsēž ofisā… Tieši šodien, uz Rīgu braucot, domāju, ka šī laikam nav mana vieta, šis pelēkums. Es saprotu, ka Rīgā viss notiek, ka šeit ir aktīva ekonomika, šeit ir daudz visādu biroju un viss pārējais, bet, lai šeit mani dabūtu no astoņiem līdz pieciem ofisā, kur tiktu tikai bīdīti cipari šurpu turpu, ir jābūt kaut kādam ārkārtīgi radikālam hobijam, kas pilnībā spēj nodzēst to garlaicību no mana prāta. Es teiktu, ka arī naži atnāca kā hobijs, kā iespēja atslēgties, jo tagad, saliekot puzli kopā, es secinu, ka naži principā kā hobijs radās tieši tajā laikā, kad es sāku atjaunot vecu, milzīgu lauku māju. Man kā tādam divdesmit un cik vēl gadus vecam jaunietim tā milzīgā māja varbūt bija pārāk liels kumoss, milzīga stresa avots, jo skaidrs, ka tas ir dārgi, ka tas prasa daudz laika, lai iedziļinātos visās detaļās. Un [cita] iespēja paķimerēties ar rokām, padarboties ar tāda izmēra projektu, ko var pabeigt nedēļā, kad tu zini, ka tu esi to pabeidzis un tas ir lieliskā stāvoklī, viss ir izdarīts, kā vajag. Tādā momentā mēs nonākam pie sajūtas, ka es kaut ko pabeidzu. Protams, tur ir dopamīns un visas šīs hormonu lietas smadzenēs, bet ir sajūta, ka ir iespējams kaut ko vienu pabeigt līdz galam, nolikt malā un sākt kaut ko nākamo. Ar māju bija pilnīgi pretēji. Šis projekts vēl joprojām nav pabeigts, bet lēniem soļiem kustas.
Naži bija iespēja mazliet atpūsties un atpūtināt prātu, jo, kad rokas kustas, prāts ir mierīgs. Tā arī naži ir kļuvuši par ļoti lielu manas dienas daļu.
Kas bija tas, kas tev signalizēja, ka šis ir īstais ceļš?
Es teiktu, ka par to ir jāsaka paldies maniem agrīnajiem atbalstītājiem, maniem draugiem, kuru noticēšana notika vēl pirms es pats noticēju sev. Ka es varētu uztaisīt kaut ko tādu, ko kaut viens cilvēks vēlētos iegādāties vai iegūt savā īpašumā. Jo, protams, ja es tagad paskatos uz saviem nažiem pirms sešiem, septiņiem gadiem, tagad man būtu kauns tos rādīt. Arī paskatoties uz tiem, kas ir tapuši pirms trīs gadiem, – nu jau man atkal ir kauns par tiem, jo progress ir lineārs. Protams, sākumā ir eksponenta līkne, bet tad tas lineāri iet uz augšu, jo katru brīdi iespējams pilnveidoties. Tāpēc es arī sākumā teicu, ka man šķiet, – laimīgs un pilnīgs indivīds ir tāds, kas konstanti mācās un aug. Esmu bijis kalnos. Es zinu, ka tad, kad mēs uzkāpjam vienā virsotnē, par kuru no pakājes liekas, ka tā ir pēdējā un vairāk nevienas nav, tiklīdz tu esi tajā svīstošu muguru un mēli aiz pleca beidzot augšā, tu saproti, ka – nē, vēl ir arī nākamā tāda pati. Tad nodomā, ka tā gan ir pēdējā, bet uzkāp tajā un saproti, – nē, nav gan. Ar nažiem ir tieši tāpat. Viss mainās. Tirdzniecībā nāk jauni tēraudi, kas izstrādāti pēdējos piecos gados un kurus tu Latvijas veikalā nekad dzīvē neredzēsi, jo tie ir pārāk dārgi un pārāk mazos daudzumos, lai kāds lielais ražotājs tādus vispār izmantotu. Mainās izpratne par to, kādai ir jābūt naža ģeometrijai. Kopā ar nažu gatavošanu esmu ārkārtīgi iemīlējis arī darbošanos virtuvē. Jo vairāk es darbojos, jo vairāk saprotu, kādam tam nazim vajadzētu vai nevajadzētu būt. Progress visu laiku iet uz priekšu. Noticēšana sev laikam veidojas tad, kad ir skaidrs, ka katrs nākamais ir vai nu labāks vai ne sliktāks par iepriekšējo. Tā ir tiekšanās uz perfekto, kuru, manuprāt, ar rokām nemaz nav iespējams sasniegt, jo mēs neesam ne programmējami darbagaldi, ne supersmalki lāzeri. Mēs esam cilvēki ar divām rokām, mēs varam mēģināt izdarīt pašu labāko.
Fināla produkts ar visu to, ka tas ir neperfekts, tieši tajā veidā ir perfekts – tas ir labākais, ko tajā brīdī cilvēks var uztaisīt.
