ĪSUMĀ:
- Dzīve bez bērniem vairs nav unikāla pozīcija pasaulē.
- Pētījums: jaunās paaudzes vidū uzskats par bērna vērtību ir krities.
- Nav aizmugures, nav stabilitātes, nav atbalsta – iemesli, kāpēc nevēlas vēl vienu bērnu.
- Vēl ir arī bailes no grūtniecības un traumatiskām dzemdībām.
Pieredzes stāsti:
- Justīne. Individuāliste, gatava taisīt abortu, bērnu varbūt redz ļoti tālā nākotnē.
- Kristīne. Negrib atkārtot savas bērnības pieredzi, bail no partnera aiziešanas un traumatiskām dzemdībām.
- Rūta. Bērnu plānojusi visos aspektos.
- Santa. Vientuļā māte, domas par otru bērnu atmetusi līdz ar partnera aiziešanu.
- Evita un Jānis. Vienmēr vēlējušies ģimeni ar bērniem, atzīst – tas patiešām ir grūti.
- Agrita un Roberts. Astoņi bērni, atvases neplāno, uzskata – bērnu nevar vēlēties tikai viens partneris.
2021. gadā Latvijā tika uzstādīts antirekords. Proti, pēdējo 100 gadu laikā vismazāk dzimušo bērnu skaits jeb 17 420 piedzimuši bērnu. Pērnais, 2022. gads, pēc prognozēm, varētu būt bijis vēl sliktāks.
Justīne. Individuāliste, gatava taisīt abortu, bērnu varbūt redz ļoti tālā nākotnē
Justīnei šogad būs 30 gadu – vecums, kad vidēji Latvijā sievietes laiž pasaulē bērnus, bet Justīne bērnus nedz nav vēlējusies, nedz vēlas un nedz vēlēšoties, ja nu vienīgi pēc gadiem desmit, divdesmit varētu kādu adoptēt.
Justīne šobrīd dzīvo Vācijā, Berlīnē, strādā informācijas tehnoloģiju kompānijā. Viņa ir Eiropas pilsone, proti jau pēc skolas pabeigšanas gadu viņa pavadīja brīvprātīgā darbā Bulgārijā, tad bakalaura un maģistra grādu ieguva Lielbritānijā, tad uz brīdi bija atgriezusies Latvijā, kur strādāja nevalstiskajā organizācijā "Marta", bet tad aizbraukusi strādāt uz Īriju, tagad ir Vācijā. Justīnei nav partnera un bērna.
Justīne stāstīja: "Ap kaut kādiem gadiem 20, 22 es tā kā tiešām sapratu, ka tāda vēlme, es teikšu atklāti, man īsti nekad nav bijusi. (..) Un, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk es sapratu, ka šie iespējamie riski, kas ir veselība, kas ir karjera, kas ir tiešām tas risks, ka es tā kā pieņemu to lēmumu, kad man ir bērns, un tad es to nožēloju, kas īstenībā diezgan normāli. Es arī ļoti aktīvi lasu rakstus par to, kur sievietes dalās ar savu pieredzi. Ķermeniskais, kam izeju cauri, arī psiholoģiski tā saucamā pēcdzemdību depresija. Bet īstenībā ir ļoti, ļoti lieli riski, vai ne? Un arī monetārā ziņā – bērni [izmaksā] ļoti dārgi. Tā ka vairākus iemeslus saliekot kopā un izsecinot, kā es redzu savu dzīvi, tad lielos vilcienos es teiktu, ka es sev bērnus tādā klasiskā veidā, ka es dzemdēšu, man būs mans bērns, – es viņus vienkārši neredzu un es nekad neesmu redzējusi. (..) Es esmu ļoti liela ceļotāja. Man ļoti patīk izdomāt aizbraukt kaut kur uz 2 vai 3 nedēļām. Vismaz vienreiz gadā aizbraucu uz ilgāku ceļojumu. (..) Man patīk arī impulsīvi plānot šos ceļojumus, kas ir daudz sarežģītāk, ja tev ir daudz papildu atbildības."
Ne tikai ceļojumi, bet arī mode, adīšana, šūšana, ēst gatavošana interesē Justīni. Viņai ir arī korgija šķirnes sunīte, kas kovida laikā paņemta, lai "pagaršotu atbildību".
Justīne stāstīja: "Es teiktu, ka tas ir tāds jauks veids, kā pagaršot atbildību, jo es pavisam noteikti kovida laikā jutu, ka es esmu gatava kaut kam vēl, kam citam. Ko es tā kā vēlos, ko vēlos pierādīt pati sev arī. Un tāpēc es paņēmu suni, kuram jau ir divi gadiņi, un es teiktu, ka jā – kaut kādā ziņā pavisam noteikti kā bērns, jo esmu par viņu atbildīga. (..) Tas kaut kas tāds, kas man ļoti strādā, jo es jūtu arī, ka ar manu suni – man šis suns dod daudz vairāk, nekā ņem. Šīs pozitīvās emocijas. Šis kopā pavadītais laiks, un arī man darbs ir diezgan intensīvs, ļoti daudz sēžu pie datora. Tā kā šīs te pastaigas vai vienkārši spēlēšanās ar dzīvnieku, tā tiešām mani uzlādē un dod man ļoti daudz pozitīvu emociju."
Suns gan ir pavisam cita lieta. Ja kur brauc, tad to ir viegli kur atstāt, un suns tomēr neprasa tik lielus naudas ieguldījumus. Būt finansiāli nodrošinātai Justīnei ir ļoti būtiski, gan lai atļautos pašas dzīvi, gan lai palīdzētu saviem tuviniekiem, un vēl viņa arī finansiāli atbalstot dažādas nevalstiskas organizācijas.
"Es pelnu tīri finansiāli visvairāk savā ģimenes struktūrā, un es esmu šis tā saucamais drošības spilvens. Piemēram, kādam vajag ziemas riepas? Es tiešām varu iedot šo naudu, un tas man nesitīs pa kabatu, jo ir iekrājums. Veidoju savu kapitālu. (..) Es pavisam noteikti apzinos, ka man vajag būt šiem iekrājumiem un brīvajai naudai, lai varu palīdzēt tiem, kam jau ir [bērni]. Bērns izmaksā ļoti, ļoti daudz. Es domāju, ja man viņš būtu, man pavisam noteikti nebūtu brīvie ienākumi, ar kuriem es varu rīkoties. Ja mēs runājam par tādu finansiālo manu dzīvi, es esmu ļoti apmierināta [ar to], kāda viņa ir tagad."
Justīne atzīst, ka viņa ir individuāliste, tā ir viņas pārliecība, nevis, piemēram, kāda negatīva pieredze no bērnības, jo viņa esot augusi mīlošā ģimenē, ne arī kāds partneris viņai ir nodarījis pāri.
Justīne sacīja: "Man ir ļoti labas attiecības ar manu ģimeni, ar maniem draugiem, man ir bijuši ļoti brīnišķīgi partneri. Partnerus, ar kuriem potenciāli varbūt tas būtu iespējams, bet uz doto brīdi tas tā vienkārši nav. Ja būtu kaut kas tāds, ko es vēlos savā dzīvē, es to darītu pati priekš sevis."
Vaicāta, ko viņa darītu, ja bērns pieteiktos negaidīti, Justīne atbildēja: "Ja es paliktu stāvoklī, es taisītu abortu. Es esmu arī ļoti daudz domājusi un arī runājusi, un es uzskatu, ka abortam ir jābūt daudz normalizētākam, jo mans ķermenis ir tiešām mana izvēle, jo, paldies Dievam, šis serviss ir pieejams. Ir daudzas valstis, kurās viņa nav. Un tas nenozīmē, ka aborti nenotiek, viņi vienmēr notiek, viņi vienkārši notiek daudz bīstamākās vidēs."
Saistībā ar bērniem vienīgais, ko Justīne pieļauj, ir tas, ka kādreiz viņa varbūt varētu kādu bērnu adoptēt. Ar uzsvaru uz tālākas nākotnes formu.
Viņa pauda: "Ja man nebūtu darba, bet man ir pietiekami daudz uzbūvēts kapitāls, lai varu dzīvot savu dzīvesveidu, tad potenciāli varbūt es adoptētu bērnu, bet noteikti vecāku nekā zīdaini. Jau pāris gadus vai pat vairākus gadus vecu bērnu. Tas ir kas tāds, uz ko potenciāli es būtu atvērta. Un es domāju, ka tas ir ļoti labs piemērs tai manai dzīves filozofijai. Es pavisam noteikti to bērnu neredzētu kā tikai bērnu. Es viņu redzētu kā kādu, kuram es varu dot dzīvi, kurš jau ir šeit. Un kuram es varētu izveidot šo drošo piesaisti. Ar ko es arī varētu dzīvot kopā. jo, manuprāt, tas būtu tāds brīnišķīgs veids, kā piepildīt savu mātišķumu. Man šķiet, ka mātišķums kā tāds nav tikai šis tradicionālais veids, kā mēs viņam varam iziet cauri. Ir ļoti daudz dažādu veidu, kā mēs varam būt mātes vai tēvi, vai vecāki, vai atbildīgie par kādu."
Kādēļ tieši adoptēt, nevis pašai laist pasaulē? Justīne norādīja: "Neredzu sevi tradicionālā lomā. Neredzu, ka man būs partneris, partnere. Cilvēks, ar kuru es vēlētos dzīvot kopā, veidot ģimeni. Neredzu to. Ja es to neredzu, kāpēc mani sevi jāspiež to redzēt, jo galu galā mums katram ir jādzīvo sava autentiskā dzīve."
LTV raidījums "Aizliegtais paņēmiens" Justīnei jautāja, vai viņa pati būtu gatava laist pasaulē bērnu citam? Sieviete sacīja: "Jā, tas ir interesants jautājums, tas ir kaut kas tāds, ko es apspriedu ar vienu savu ļoti, ļoti labu draudzeni, kura ļoti vēlas bērnus, bet viņa nevar pati dzemdēt. Mēs esam par to runājušas. Es domāju, tas ir tādā tiešām idejas līmenī, bet varbūt, laikam ejot, tas būtu kaut kas tāds, ko es būtu gatava darīt priekš viņas. Bet runa ir par to, ka es tā kā nevēlos šo bērnu pati sev paturēt un audzināt no bērna kājas. Bet es to darītu viņai."
Justīne ir kategoriski pret to, lai sabiedrība "atprasītu sievietei dzemdēt bērnus" vai apelētu pie sievietes pienākumiem. Viņa saprot, ka, iespējams, tas daudzus šokē. Taču, viņasprāt, tas ir nepieņemami, ja to dara politiķi valsts vārdā un jo sevišķi Latvijā, kur pienācīgi neprot parūpēties par jau esošiem bērniem.
Viņa pieminēja gan vēl aizvien Latvijā esošos bērnunamus un problēmas ar bāreņiem, gan citas situācijas: "Sabiedrība nav būvēta tam, lai atbalstītu bērnu. (..) Mana jaunākā māsa, kura tagad ir pirmsskolas skolotāja, viņai ļoti bieži ir tā, ka viņa un vēl viens pieaugušais ir vienas ar pāri par 20 bērniem, kas nav normāli. It kā bērnam ir vieta, kur var uzturēties, bet nav pietiekami labi izdomāti tie veidi, kā bērnam var dot pietiekami uzmanības. Tā nav audzinātāju vaina, tā nav bērnudārzu vaina. Tas ir par atalgojumu, cik ļoti ir investēts, lai jauni cilvēki ietu, mācītos un lai mums būtu šis skolotājs."
Skaidrojot iespējamo dzīvi vientulībā vecumdienās, Justīne sacīja: "Es domāju, ka tu vari arī justies ļoti vientuļi, esot starp daudziem cilvēkiem. Tomēr daudz drausmīgāk ir tas, ka tavā dzīvē ir cilvēki, kas tev ļoti mīļi, bet viņi ar tevi nevēlas tā kā pavadīt laiku. Paldies Dievam, man šādas situācijas nav, tāpēc arī ļoti, ļoti aktīvi strādāju, lai uzturētu kvalitatīvas attiecības ar savu māsu, ar savu māti, ar saviem draugiem. Bet mēs piedzimstam vieni, mēs nomirstam vieni."
Dzīve bez bērniem vairs nav unikāla pozīcija pasaulē
Šāda pozīcija, kas angliski tiek dēvēta par "childfree" jeb latviski – "bērnabrīvs", mūsdienu pasaulē izskan. Tā vairs pat nav diez ko unikāla.
Piemēram, influencere Diāna Goba, kas publiski paudusi, ka nevēlas bērnus, iepriekš norādījusi: "Loģiski, ka dzimtas turpināšana ir svarīga. Bet pamazām mainās. Arī Pēteris Kļava savās lekcijās stāsta: ja radi bērnu, velti viņam sevi, vai arī neradi. Es nevēlos šādu atbildību ne sev, ne viņam. Es nevēlos bērnus, jo esmu ļoti pašpietiekama. Esmu ļoti liela vientuļniece. Vienmēr esmu dzīvojusi viena. Tas ir mans lielākais kaifs. Man vienkārši liekas, ka pasaule tik plaša. Gribu tik daudz ko izdarīt. Man arī nav šī mātišķā instinkta. (..) Katrreiz, kad es kaut kur dodos, es jūtos pateicīga, ka esmu pieņēmusi tādu lēmumu. (..) Turklāt, skatoties, kas notiek apkārt, cik daudz ģimeņu, kur nerunā vecāki ar bērniem. (..) Bērni ir atbildība, kas nes līdzi lielas ciešanas un uztraukumu. Es jūtu vienkārši, līdz aknām, ka es nevēlos."
Jāatgādina arī bijušās baņķieres Ilzes Auzeres publiski paustais, kādēļ viņai nav bērnu: "Latvijā ir milzīgs uzsvars uz to, ka sievietei ir jābūt bērniem. Tas ir apvainojošs un diskriminējošs! Ne visām sievietēm ir jābūt bērniem. Ne visas sievietes to var, un ne visas sievietes to grib. Un laist bērnu pasaulē – ar to nav diezgan! Vismaz man nebūtu diezgan! (..) Ja es būtu gribējusi bērnus agrā jaunībā, tad, kad man varēja viņi būtu, tad man nebūtu bijusi karjera. Un man tā karjera bija svarīgāka."
Arī "Aizliegtā paņēmiena" aicinājumam sociālajā tīklā "Facebook" dalīties ar saviem uzskatiem – "jā" vai "nē" pirmajam vai nākamajam bērnam, ir cilvēki, kas par sevi pārliecinoši atzina "nē", pat ne vienu.
Piemēram, Karlīna Tauriņa "Facebook" rakstīja: "Lai audzinātu bērnus, manuprāt, ir jābūt labam materiālajam stāvoklim, lai var sagādāt bērnam visu nepieciešamo un vēl pāri paliek. Savādāk sanāk kā citām, tik dzemdē un tad "Facebook" grupās visiem lūdz palīdzību, utml. (..) Bērns ir nenormāla atbildība, pirmos gadus paņem visu uzmanību un enerģiju. (..) Ja godīgi, negribu neko no visa, kas nāk līdz ar bērnu. Man jau ir kaķis ar veselības problēmām. Šobrīd tiešām neesmu gatava ziedot sevi visu tikai, lai būtu."
Ne sievietes vien ir ar šādu nostāju. Par to raksta arī vīrieši. Ar vienu no viņiem, kurš vēlējās palikt anonīms, sazinājās "Aizliegtais paņēmiens".
Vīrietis pauda: "Kādreiz, būdams kopdzīvē, to pieļāvu. Bet, paliekot godīgākam pret sevi, secināju, ka tomēr nē. Bija arī vajadzīga diezgan liela drosme, lai atzītos, pirmām kārtām, sev pašam. (..) Viens no iemesliem, bet ne noteicošais, kāpēc pašam neradīt bērnus, to savu kaišu apzināšanās un pietiekošas zināšanas, ka daudz kas no tā iedzimst. Nevēlētos, ka tam bērnam, nedod Dievs, ir tādas pašas problēmas. Un pusi mūža būs jācīnās ar to, ko, piemēram, es cīnos. Vienkārši nav tās sajūtas pret bērniem kā tādiem. Kaut vai satiekot radu, draugu, bērnus, nav tās sajūtas. (..) Bērnu radīšana ir ļoti sarežģīts pasākums, kas ļoti, ļoti apgrūtina dzīvi uz 10 gadiem. Piemērs: manas paaudzes vecākiem bērnus audzināt bija daudz, daudz vieglāk. Viņi ne par ko nesatraucās, jo mēs varējām, piemēram, visu dienu kaut kur pazust, nebija telefonu. (..) Bet mūsdienu cilvēki pamatā visu laiku sēž uz nerviem. Zinu daudzus savus draugus, draugu ģimenes, kas nepārtraukti to tik vien dara, kā uztraucas, kā būs bērniem? Man personīgi prioritāte ir brīvība. Neuzskatu, ka būtu gatavs vairākus gadu desmitus būtībā ierakties verdzībā, ļoti smagi runājot. Bet mērenāku izteicienu man grūti atrast, jo īpaši, ja bērni nav sirdslieta un uz to tā ļoti nevelk. (..) Sarunās ar citiem cilvēkiem, ar kuriem mums ir bijušas atklātas sarunas, it īpaši sievietēm, kuras negrib bērnus, – mūs visus, kuri negrib bērnus, vieno tas, ka mūsu mātes arī nebija tā saucamie bērnu cilvēki, kuri būtu ļoti mīlējuši bērnus. Vienkārši tā gadījās, audzināja, kaut ko deva, īpaši materiāli. Emocionāli varbūt daudz kas izpalika. Līdz ar to arī savā ziņā pat mantojies zemapziņā."
Pētījums: Jaunās paaudzes vidū uzskats par bērna vērtību ir krities
Lai kā viena sabiedrības daļa, iespējams, par to neizpratnē dusmotos, tā mēdz būt. Šajā kontekstā ir redzama kāda tendence no Latvijas Universitātes pētījuma datiem, kuros salīdzināti jaunās paaudzes uzskati par ģimeni, par bērniem, un salīdzināti dati, kas iegūti 2004. gadā un pērn – 2022.gadā.
Pētnieku piedāvātie apgalvojumi, kas astoņu gadu laikā piedzīvojuši vislielāko kritumu:
Apgalvojums: Es mīlu bērnus – 2004. gadā jaunas sievietes no piecām ballēm vidēji šo apgalvojumu atbalstīja ar atzīmi 4,64, vīrieši – ar 4,55; 2022. gadā šo apgalvojumu vidēji atzīmēja attiecīgi 4,08 un 3,89.
Apgalvojums: Bērns rada sajūtu, ka man ir īsta ģimene – 2004. gadā šo apgalvojumu vidēji sievietes atbalstīja ar atzīmi 4,37, vīrieši – ar 4,24; 2022. gadā šo apgalvojumu vidēji atzīmēja attiecīgi 3,27 un 3,3.
Apgalvojums: Bērns piešķir manai dzīvei patiesu jēgu – 2004. gadā šo apgalvojumu vidēji sievietes atbalstīja ar atzīmi 4,36, vīrieši – ar 4,32; 2022. gadā šo apgalvojumu vidēji atzīmēja attiecīgi 3,42 un 3,44.
Secināms, ka jaunās paaudzes vidū uzskats par bērna vērtību ir krities.
Kristīne. Negrib atkārtot savas bērnības pieredzi, bail no partnera aiziešanas un traumatiskām dzemdībām
Latvietei Kristīnei ir 32 gadi. Viņa šobrīd dzīvo Zviedrijā, Stokholmā. Kristīne šobrīd Stokholmā ir mūzikas skolotāja – pasniedz klavieru un akordeona spēli. Brīvajā laikā ceļo, veido savu "Intragram" kontu, veltītu ceļošanai, lasa grāmatas, patlaban Zviedrijas skolēnu brīvlaiku pārlaiž Kanāriju salās, patīk kopīga kafijas dzeršana ar draugiem. Kristīnei pastāvīga partnera pašreiz nav.
Viņas personīgie argumenti, kāpēc šobrīd bērnam – nē, jau dzirdēti – neizjūt vajadzību, negrib atteikties no saviem hobijiem, un vēl viņa pieminēja savas profesijas faktoru.
Kristīne norādīja: "Strādāju ar bērniem un mūziku katru dienu. Tad, kad es atnāku mājās, es esmu ļoti priecīga, ka vismaz man mājās ir klusums un miers. Tagad nu tā kā 8 miljardi cilvēku uz šīs zemeslodes, un es tagad negribu runāt tieši par Latviju vai Zviedriju, bet nu globāli tiešām cilvēku daudzums tikai pieaug. Pieaug un pieaug. Un man kā cilvēkam arī svarīgāk ir tā kvalitāte, nevis kvantitāte. (..) Es to redzu tiešām kā atbildību, kā lielu došanu. (..) Bet es neredzu, ka ekonomiski un arī emocionāli man tam ir resursi, lai visu to dotu un veltītu. Ja es redzu, ka es to nevaru, ka manī tā nav, tad es arī vienkārši pat neiedomājos iespēju radīt bērnu, jo es negribu vairot, kā lai saka, patīk šis izteiciens, ka negribas vairot nelaimīgus indivīdus sabiedrībā."
Atšķirībā no Justīnes Kristīne atzina, ka viņas sajūtas par bērniem noteikti ir ietekmējusi arī bērnība, kad mamma viņu agrā vecumā nodeva audzināšanā omītei un krustmātei uz laukiem – ne īsti mammas, ne tēva, un to viņa noteikti negribētu atkārtot.
Pirms bērna, protams, arī vajadzīgs partneris. Kristīne pauda: "Tur jau arī viss tas stāsts, ja satiksi savu īsto, tu gribēsi bērnus. (..) Man nav partnera. Tas, protams, ir pats pirmais, bet nu labi – pieļausim situāciju, ka draugs būtu un pazustu... (..) Es neteiktu, ka Zviedrija baigi tagad sāks rūpēties, bet, protams, būtu jau bērna nauda kaut kāda. Bet nav ļoti liela. Ja man būtu situācija, ka partneris aizbēgtu prom, nebūtu viegli. Arī Zviedrijā ne. Būtu jāvelkas visu laiku, līdz es atkal sāktu strādāt."
Savukārt, ja būtu partneris, viņa tādu vēlētos un gribētu nopietnas attiecības, tad arī bērnu tomēr ne uzreiz, bet varētu ap kādiem gadiem 40. Kristīne sacīja: "Rupji rēķinot, tad uz 39 gadiem būtu jāpaliek stāvoklī. (..) Vienkārši līdz tam laikam es vēl gribu, goda vārds, aizceļot visur, kur gribu aizceļot. (..) Es gribu aizceļot uz daudzām vietām, kur man ir vienkārši jātiek. Un varbūt, ja šīs alkas tiks remdētas, tad uz 40 gadiem varētu to bērnu, ja būs partneris tāds, kas nebēg prom. (..) It kā nu tas nav baigi ieteicams, bet vienkārši man bioloģiskā mamma – viņa mani dzemdēja, kad viņai bija 40. Kaut kā man liekas, kā lai saka, ka fizioloģiski tas ir iespējams, jo tas ir ielikts gēnos, man liekas, ka pilnībā iespējams."
Tomēr partnera potenciālā aiziešana par ģimenes dzīvi Kristīnei liek šaubīties: "Viss jau būtu ļoti skaisti, ja sievietes, teiksim, sevi atdotu, tiešām dzīvo tikai ģimenei un dzemdē bērnus. Tur visu skaisti mājās vīram un bērniem. Bet ir taču tik daudz gadījumu, kad vīri tiešām, pat ja šī sieviete ļoti skaista, ļoti laba, izcila, ir perfekta ģimene, bet vienalga vīri pamet, aiziet. Kad viņam uznāk kaut kāda krīze 40 gados, tad viņi aiziet pie jaunākas sievietes. Ko tad tā [pirmā] sieviete lai dara? (..) Es nekad negribētu nonākt tādā situācijā, jo ģimenei jābūt kā komandai, tik daudz es saprotu. Es ceru, ka manā dzīvē tā arī būs, jo, ja tā nebūtu, būtu ļoti skumji."
Vēl Kristīni biedē gan bērna iznēsāšana, gan dzemdēšana, kā arī iespēja, ka bērns var nebūt vesels.
Viņa sacīja: "Ja man jābūt pilnīgi godīgai, es neesmu personīgi par slima bērna dzemdēšanu – ar tādām, es teiktu, stiprām, lielām diagnozēm. Ja man tāda situācija būtu un es agri atklātu, es noteikti bērnu nedzemdētu. (..) Cepuri nost vecākiem, kam ir bērni ar dažādām diagnozēm. Kas to visu spēj panest un dara. (..) Vienkārši ne visi to var panest."
Vēl ir arī bailes
Bailes ir viena no izceltajām lietām arī kādā "Aizliegtā paņēmiena" saņemtā vēstulē.
Kāda sieviete rakstīja: "Esmu dzimusi pagājušā gadsimta 90. gados un man vēl nav 30 gadu. Lielākā daļa manu draudzeņu un paziņu sieviešu ir šajā vecumā – gan ar, gan bez bērniem. Tām, kurām nav bērnu, galvenokārt, ir viens iemesls – bailes. No vienaudzēm, kā arī televīzijas, sociālajiem tīkliem un ziņu portāliem ir daudz stāstu par to, cik briesmīgs ir bijis grūtniecības laiks, nelaipnas vecmātes un darbinieki Rīgas dzemdību namā, kā arī stāsti par to, ka ir lielas grūtības un neērtības ar bērnu pēc piedzimšanas. (..) Mūs, jaunās sievietes fertilā vecumā, biedē arī tas, ka nevarēsim dzīvot kā līdz šim – dzīve mainīsies uz visiem laikiem. Izklausās smieklīgi, bet tā kā tas ir ļoti daudzām jaunām sievietēm, tad nolēmu jums uzrakstīt. (..) Biedē arī draudzeņu stāsti, kuras piedzīvojušas spontāno abortu un ka par to neko nemāca skolā – kā rīkoties, ja tas notiek."
Ir cilvēki, kuri bērnus nevēlas nemaz vai saka lielu "varbūt". Bērns tiek uzskatīts kā šķērslis paša realizācijai, pasaules apceļošanai un milzīga jo milzīga atbildība. Vēl ir arī bailes.
Rūta. Bērnu plānojusi visos aspektos
Ko saka tie, kuriem bērns jau ir, kādi ir viņu argumenti, un vai vēlas vēl?
Rūta Reinika-Preisa daudziem jau varētu būt gana pazīstama ar viņas ģimeni. Viņas brālis – dziedātājs Lauris Reiniks, tēvs – mūziķis no grupas "Tērvete" Artūrs Reiniks, mamma – pedagoģe, Dobeles novada domes deputāte Dace Reinika. Rūtai ir 39 gadi, viņa ir precējusies ar burātāju Jāni Preisu, un viņu savienībā dzimis dēls Ričards, kuram tūliņ jau trīs gadi. Ričards ģimenē bija ļoti gaidīts, Rūta vienmēr vēlējusies bērnus.
Rūta stāstīja: "Man vienmēr ir patikuši bērni un, kad es jau biju pavisam maziņa, man ļoti, ļoti gribējās, lai mana mamma nopērk lelli, bēbi. Un man vienmēr patikuši citi mazi bērni un kolēģu un draugu mazi bērni, un es pati zināju, ka kaut kad gribēšu arī bērnu."
Ap 30 gadu vecumu Rūta īsti par to vēl nedomāja, bet vēlāk – ap 34, kā teica pati, sajutusi bioloģiski tikšķošo pulksteni, ka jāpasteidzas. Jānim jau tobrīd bijušas divas paša atvases no iepriekšējām attiecībām. Bet Rūta vēlējusies savu bērnu un bijusi prasīga.
Viņa sacīja: "Es ar Jāni arī ik pa brīdim par to runāju, ka es saprotu, ka tev ir divi bērni un situācija nav vienkārša – tā šķirtās laulības pieredze tomēr uzliek kaut kādu atbildību un to nedrošības sajūtu par to, kā varētu būt arī nākamajās attiecībās. Bet es teicu – man jau jādomā par savu dzīvi. Un, ja tavās kārtīs vai tavā plānā nekādā veidā nav vairāk trešais bērns, es saku, tad mums vienā brīdī… es esmu par to, ka, ja viens grib, otrs negrib, tad jāiet katram savs ceļš. Un tad vienā reizē ar Jāni runājām, viņš teica – varam mēģināt."
Rūta bērnu plānojusi, viņa pauda: "Es esmu tas variants, piemērs, ka bērniņu plāno. Plānoju visos aspektos – skatījos, kāda man ir veselība, aizgāju pārbaudīties. (..) Mainīju ēdienkarti un domāju par savu finansiālo stāvokli. Krāju, es jau īstenībā pirms tam krāju. Zināju, ka kaut kad gribēsies bērnu. (..) Domāju, ja palieku pēkšņi stāvoklī, ja šis brīnums notiek un pēkšņi palieku stāvoklī, kā mums māca, ka taču visu laiku var iekrist, es turēju tādu drošības spilvenu, ka man ir kaut kāds, ka man nav darba, ka man ir bērns, ka es varu dzīvot."
Rūta vienmēr domājusi un rēķinājusi, bijusi gatava bērnu audzināt arī viena: "Nekad neesmu domājusi – nekas, man taču ir vīrs, kaut kā, gan jau. Nē. (..) Es dzīvoju tā, lai, ja man nav tas vīrietis, nav vecāki, es pati varu dzīvot, nodrošināt sevi un nodrošināt Ričardu. Es cenšos. Par to vienmēr domāju, es esmu no tiem cilvēkiem, kas krāj nebaltai dienai. (..) Es nekad par pēdējo naudu neiešu un neēdīšu restorānā vai kafejnīcā."
Spiedienu no apkārtējiem radīt bērnu Rūta nesajuta, bet mājienus gan. Viņa norādīja: "Mamma īstenībā man nekad tā nav prasījusi, bet es vienmēr esmu zinājusi, ka viņa vēlas mazbērnus. Un es vienmēr esmu zinājusi, ka viņa ir, būs arī laba omīte. Jo viņa deva norādes, bērnībā viņa kārtoja mūsu vecās drēbes, teica – tas būs jūsu bērniem, tas būs tad, kad tev būs bērni. (..) Man liekas, ka sievietei arī – viņa to vēlas, tāpat kā es vēlos, vēlējos bērnu, tāpat viņa drīkst vēlēties mazbērnus. Un tas var būt sāpīgs pārdzīvojums, ja tev mazbērnu nav. (..) Man darbā priekšniece – viņa teica, vienreiz vajag piedzīvot, ko nozīmē kļūt par mammu. Man kaut kā tas aizķērās, varbūt viņa man vienkārši to mašīnā pateica, braucot pie klienta. Un man tas tā palika prātā, ka vajag piedzīvot. Man tas likās piedzīvojums vispār. Tu paliec stāvoklī, man tas vienkārši likās – tas kaut kāds brīnums, kā tas vispār iespējams."
Līdz ar bērna ieņemšanu sācies arī stress – vai viss būs labi, vai tā tam ir jābūt.
Rūta stāstīja: "Tu nezini. Un apkārt tik ļoti daudz ir bēdīgu stāstu. Mūsdienās ļoti dalās ar negatīvajām pieredzēm. Man leca ārā "Instagram" un "Facebook" tikai negatīvie stāsti un traumatiskie. (..) Es biju priekšzīmīgā grūtniece, visu darīju, kas jādara, ēdu, kas jāēd, ko nedrīkst, neēdu. (..) Tas stress nebeidzās visu grūtniecības laiku. (..) Man tiešām bija liels stress, sāku tamborēt. Es tamborēju vienu sedziņu, otru sedziņu, viss Ričiņam, jo tas bija veids, kā es varēju kaut kur novērsties. Un es gāju pie ultrasonogrāfa ik pa divām nedēļām, nevis, kā tur jāiet... Man stress beidzās tad, kad man piedzima bērns."
Kopš tā brīža nu ir pagājuši gandrīz trīs gadi. Savas sajūtas tagad raksturoja Rūta: "Man liekas, ka es viņu ļoti cienu. Es tiešām tā kā saprotu, ka viņš ir ienācis, ka viņš nepieder man. Ka viņš ir ienācis pie mums, man uz kādu laiku, un es gribu darīt visu iespējamo, lai viņam ar mums patīk. Jā, viņš priecīgs savā ģimenē. Protams, kā visām mammām tā mīlestība milzīga, bet dažbrīd tā, ka nervus rauj ārā. Man bērns ir todlera (2–3 gadi) vecumā, tas ir izaicinājums. Lai gan kopumā man bērns ir mierīgs, bet, protams, tie izgājieni ir visādi. Nervus prasa daudz, un dažbrīd liekas, kāds vēl otrais, kāds vēl trešais? Tikt galā ar vienu… Bet tad atkal uznāk tās labās dienas un tie vakari un mīļošanās, un bērns aug. Teikumi nāk ārā un viņam tās domas. Pamostas un saka: mammīt, zināji, ka šodien es tevi neklausīšu? Nezinu, kā atbildēt. (..) Es uz viņu neskatos un nedomāju, ka man viņš finanses vai tā, bet man viņš ir piepildījums. Caur viņu es ikdienā tajos mazajos brīžos izjūtu to, kas ir kaut kāda laimes sajūta."
No vienas puses ideja par vēl vienu bērnu Rūtu uzrunā: "Man gribētos laikam, ka man Ričardam ir brālis vai māsa. Viņam ir brālis ar māsu, vīra pirmie bērni, bet viņi lieli ir. (..) Būtu forši, ka mājās būtu vēl viens un ka viņam būtu vēl viens."
Taču no otras puses Rūta prāto par saviem gadiem, šogad būs 40. Viņa pauda: "Es saprotu, ka [dzemdēt] var 40, 41, 42 [gadu vecumā] un pat vēlāk, bet man jau likās tagad ar Ričardu jau kaut kā grūtāk. Tad man savilka muguru, viņu ceļot. tad es tur paliku nedēļu, gultā guļot, nevarēju pakustēties, jo man sarāva. Un tad es domāju: ārprāts, man izaudzināt vienu bērnu ir vienkārši kaut kas, jo tev tas organisms vairs nav tik... (..) Vairāk man liekas, ka – nē, nebūs – nesaņemšos."
Rūta atzina, – ja nebūtu Ričarda, viņa justos nepiepildīta un to vēlāk nožēlotu. Lai arī Rūtai ir tikai viens bērns, tas ir viens, kurā viņa ir gatava ieguldīties pilnībā, kuram ir bijusi ieplānota gan veselība, gan finanses.
Demogrāfijas pētnieki šādu modeli atzīmējuši kā vienu no mūsdienu sabiedrības tendencēm, ko vienkāršoti varētu raksturot – labāk viens bērns kārtīgi paēdis, nekā pieci pusēduši. Ar domu, ka vecāki vienam bērnam var iedot visu to labāko.
Šī tendence izriet arī no situācijas un rādītājiem, ka laist pasaulē bērnu sievietes izvēlas arvien vēlākos gados – gan Latvijā, gan arī Eiropā – jeb otru īsti vairs nevar pat pagūt. Iespējams, demogrāfi teiktu, ka ar vienu bērnu nācijas ataudzei tomēr nepietiek, vajag vismaz divus vai labāk trīs.
Santa. Vientuļā māte, domas par otru bērnu atmetusi līdz ar partnera aiziešanu
"Aizliegtais paņēmiens" uzrunāja arī Santu. Viņai ir 34 gadi, viņai ir sešgadīgs dēls, un viņa noteikti varētu vēl pagūt laist pasaulē arī otru, bet viņa to nevēlas. Pirmo bērnu gan Santa vēlējās, tolaik bija arī attiecībās.
Santa stāstīja: "Principā mēs bijām ilgi kopā, un tas likās attiecīgi labs lēmums. Pirmām kārtām, ilgas attiecības, otrām kārtām, arī vecums bija atbilstošs, lai varētu veidot ģimeni. Jā, tas arī bija lēmums, kāpēc arī mēs gribējām bērnus. (..) Tas man liekas kā jebkurai sievietei, arī man, un es arī nebiju izņēmums, kura domāja – vismaz viens bērns noteikti būs. (..) Mums arī riņķī apkārt draugiem sāka lēnām... gan sāka runāt par to. (..) Kaut kā tā dabiski pacēlās jautājums, tika runāts par kaut kādiem, kas arī gaidīja to bērniņu. Tas tā dabiski salikās kaut kā pa punktiem, un acīmredzot viņam arī radās tā vēlme – viņš saprata, mēs esam pietiekami ilgi [attiecībās]. Tas man liekas tāds dabisks process attiecībās kaut kādā posmā."
Par dēla sagaidīšanu Santa ir priecīga. Viņa arī atradusi savu lomu dēla dzīvē. Viņa pauda: "Es viņu vēlos izaudzināt par laimīgu cilvēku. Un man vienalga, ar ko viņš nodarbosies. Vai viņš būs futbolists, pianists, dziedātājs, būvnieks, vienalga kas. Galvenais, lai viņš ir laimīgs un priecīgs. Un interesanti ir tas, ka es savu bērnu neuzskatu, neesmu nekad uzskatījusi un neuzskatu par bērnu, bet viņu uzskatu par personību, par cilvēku, atsevišķu personu, kuram es vienkārši iedodu dzīves gudrības, kaut kādas zināšanas par to, kā viņam nāksies šo dzīvi dzīvot."
Var noprast, ka otru bērnu Santa nevēlas. Pirmkārt tāpēc, ka viņas dzīvē šobrīd nav partnera.
Viņa sacīja: "Tētim bija jāstrādā. Un strādāja tādā nozarē, kur, protams, tas brīvais laiks salīdzinoši ļoti maz. Jo, ja ir savs uzņēmums, tas prasa daudz vairāk resursu, nekā iet uz darbu no 8 līdz 17.00. To mēs nesalīdzināsim. Līdz ar to viņš nevarēja tik daudz piedalīties palīdzēšanas procesā. Un, protams, es kā jaunā mamma izjutu. Un ir tādas situācijas, kad nav neviena, kas palīdzētu. Nav neviena, kam palūgt palīdzību. Un tev vienkārši pašam ir kaut kā jārisina situācija. Un tas rada lielu stresu. Psiholoģiskie un, protams, arī emocionālie pārmetumi – kā sievietei, kā mammai, ka man bērns ir slims, bet man ir jāiet uz darbu, vai kaut kādas citas nianses. Man negribas psiholoģiski iet cauri arī šim procesam, kā arī pārdzīvot kaut kādā brīdī, ka es to bērnu kaut kā apdalu vai nākas pie kādiem ne tik tuviem cilvēkiem atstāt tikai tāpēc, ka tev ir jārisina situācija."
Ar bērna tēti Santas ceļi ir šķīrušies. Santa ir starp tiem 24% ģimeņu, kur bērnu audzina viens vecāks (visbiežāk māte), kas ir izplatītākais ģimenes tips Latvijā pēc 2021. gada tautas skaitīšanas datiem.
Santa visu dara pati. Problēmas gan sagādā bērna pieskatīšana darba laikā, it īpaši tagad, kad jāstrādā maiņu darbā tirdzniecībā.
Santa stāstīja: "Šo nozari es izvēlējos sakarā ar to, ka, protams, arī finansiālais apstāklis, kurā es varēšu nopelnīt attiecīgi vairāk un nodrošināt savu bērnu un sevi labāk nekā līdz šim. Bet tie būs izaicinājumi, ja bērns saslims. Vai ja man ir jāstrādā sestdien, svētdien arī šajā grafikā. Un man nav auklītes, man nav īsti – mums nav vecvecāku, kas var viņu pieskatīt. (..) Arī finansiālais aspekts bija, arī kaut kādā veselības ziņā. (..) Mūsu valstī ir, kā ir, – bērniem medicīna bez maksas, bet, ja tev bērniņam sāp zobs, tev pēkšņi tās finanses ir jādabū, kas ir neparedzētas. Un tev ir jārisina tas."
Savā draugu lokā Santa ir ievērojusi, ka mūsdienās ir vīrieši, kas iesaistās bērna audzināšanā, bet ne visi. Viņa pauda: "Tā otra kategorija, ko saucu par ņuņņu, kas negrib uzņemties atbildību, negrib uzņemties pienākumus. Īstenībā pat es saprotu, arī sievietes ir vainīgas par to strādāšanu. Kad sievietes [rāda], redziet, mēs jau esam varonīgas un mēs varam daudz paveikt. Ir sieviete, kas tur – es nopelnīšu naudu, es tur visu izdarīšu, un vīrietis paliek slinks. Var radoši domāt – man šis darbs nepatīk, es pamēģināšu šito darbu, viņš mētājās, viņš īsti nezina, ko viņš dzīvē grib. (..) Šai kategorijai vēl pieplusojas, ka intereses nav un ir kaut kādas citas lietas. Piemēram, bērnam tev ir jādod bagātīga dzīves pieredze, uz kultūras pasākumiem ir jāved, jārāda, cik daba ir skaista, jāstāsta tur, kur mēs dzīvojam, kādā valstī mēs dzīvojam, un jārunā par attiecībām. To dodam mēs, pieaugušie. Ja cilvēks ir tukšs, viņam interesē tikai mājās pēc darba paskatīties televizoru, pagulēt, neko nedarīt, tad neko labu šis vīrietis savai ģimenei neiedos un neparādīs. (..) Manā uzskatā ir tā, ka vīrietim ir jānodrošina drošība, lai ģimene justos droši. (..) Jo vīrietis tam ir, viņš māk – ir problēma, eju un atrisinu. Sievietes – simt miljons emociju un nevar neko atrisināt. Šausmu stāsts. Var atrisināt, bet šausmu stāsts priekš sievietes, jo tur emocijas un viss pārējais. (..) Sieviete ir domāta mīlestības radīšanai, iedvesmošanai, skaistām lietām. Bet tagad ir otrādi. Sieviete risina, ņemas un tad brīnās, ka sievietes paliek drūmas, skumjas, ne tādas. Vīriešiem viņas nepatīk tādas, bet diemžēl mūs tā piespiež."
Nav aizmugures, nav stabilitātes, nav atbalsta – iemesli, kāpēc nevēlas vēl vienu bērnu
Nav aizmugures sajūtas, nav stabilitātes, nav atbalsta – šie vārdi dažādās vajadzībās izskanēja arī daudzos komentāros, kuros cilvēki dalījās ar "Aizliegto paņēmienu", kādēļ nevēlas vēl vienu bērnu.
Piemēram, komentāros rakstīts:
Dagnija Ozola: Viens bērniņš ir pašlaik, vairāk bērnu nevēlos uz pāris gadiem veselības dēļ, kas jāsakārto. Kā arī tāpēc, ka nav stabili, droši apstākļi gan valstī, gan pasaulē. Ne stabila finansiālā situācija, ne darbs – nekas nav stabils. Ietaupīt nereāli. Otro bērnu līdz 35 gadu vecumam vēlētos.
Liene Luce: Ir divi bērni. Abi plānoti. Trešā bērna nav, jo laulība šķirta un, ņemot vērā, ka izdevumi jādala uz pusēm ar tēvu (kurš bija galvenais pelnītājs laulībā), viena kā māte nevaru "atļauties" vēl vienu izaudzināt. Ja nebūtu par finansēm jāuztraucas (arī ņemot vērā nākotnes neskaidrību šajā mainīgajā laikā), iespējams, gribētu vēl trešo bērnu.
Dace Kazimirisaņeca: Labdien! Man ir divi dēli (3 un 1 gads). Esmu ļoti laimīga, pašlaik ar vīru vairāk neplānojam. Mums ir nepieciešama lielāka dzīves platība, un pati vēlos atgriezties darba tirgū. Vēlamies nostabilizēties gan finansiāli, gan emocionāli. Piemēram, draugi šobrīd pie šīs ekonomiskās situācijas ir otram bērnam uzlikuši pauzi.
Ilze Raitā: Vecvecākiem jāstrādā, tie nevar pieskatīt mazbērnus, kā tas bija mūsu bērnībā, kad varēja iet pensijā no 57 gadiem. Uzticēt mazu bērnu auklei, kuras pakalpojumi dārgi maksā un kuru ir grūti atrast, ne visi var. Tāpat arī ne visi grib 1,5 gadus vecu bērnu laist bērnudārzā.
Zane Auniņa: Es ļoti labprāt vēlētos trešo (ir divi dēli 14 un 4) Bet mani baida tikai viena lieta – bērnudārzs. Tā ka esmu darba attiecībās, man būs jāatgriežas darbā, bet gadu vecam bērnam tikt bērnudārzā ir nereāli. Tas nozīmē, ka nevarēšu strādāt, bet [nevar\ nestrādāt, pirmkārt, finansiālā stāvokļa dēļ, otrkārt, darbs ir vajadzīgs ka tāds.
Linda Leja: Otru es varētu gribēt TIKAI tad, ja man būtu pilnīgi pārliecība par to, ka otrs cilvēks iznesīs lielāko daļu no tā visa pirmā gada aprūpes un tālāko gadu audzināšanas smaguma, jo personīgi man nav tādas mentālās kapacitātes, lai iznestu vēlreiz kaut pusi no tā, un nekāds pabalstu lielums, bērnudārzu pieejamība utt. to neizmainīs. Ja nu vienīgi tie pabalsti ir tādi, ka vari atļauties algot 24/7 "on-call" palīgu, kas palīdz tikt galā bezmaz ar VISU.
Atvars Buka: Mans priekšlikums būtu valstij nodrošināt kādus vecāku kursus – it sevišķi vīriešiem, kas palīdzētu sagatavoties un atbalstīt cienīto šajā procesā. Jo tas, ka bērns maina dzīvi, vīrietim "pielec" daudz lēnāk, un līdz tam var sastrādāt visādas neatgriezeniskas muļķības.
Stabilitāte, sakārtotas finanses, atbalsts ar bērnu pieskatīšanu, bērnudārzi, pieejama un bērniem bez maksas solītā veselības aprūpe, laba izglītība – to vēlas vecāki.
Evita un Jānis. Vienmēr vēlējušies ģimeni ar bērniem, atzīst – tas patiešam ir grūti
Vīriešu loma gan nav tik viennozīmīga. Tālāk "Aizliegtais paņēmiens" sarunājās ar 32 gadus veco Jāni un 31 gadu veco Evitu, kuriem ir gadu veca meita Johanna. Jānis un Evita vēlas arī otro bērnu, iespējams, vēl arī trešo.
Kāpēc? Stāstīja Jānis: "Ir kaut kāda dabiska vēlme laikam pēc tādiem pēcnācējiem, pēc kaut kā maza, mīļa, ko pačubināt kopā." Viņam piekrita Evita, kas norādīja, ka vēlme nākusi dabiski.
Jānis turpināja: "Es it kā nekad nebiju domājis, ka man nebūs bērns, jo no bērnības zināju, ka es gribēšu ģimeni ar bērniem. (..) Vispār nav jautājuma, ka nē. Tā kā es nāku no pilnas ģimenes, arī ar diviem brāļiem – gan jau, ka tas ir varbūt kaut kāds piemērs, ka ir forši, ka ir gan bērni, gan brāļi, gan māsas. (..) Tā ģimenes struktūra tāda ir jau gadsimtiem ilgi, un tas ļoti labi, man liekas, arī strādā. Ir forši noteikti arī vecumdienās redzēt, kā tavējie pieaug, jo ko tad tu darīsi, kad būsi varbūt tāds, kas nekustēsies, kad nebūs neviena, kas apciemo? Es domāju, tas būs tas laiks, kad riktīgi sajutīsi, ka nav īsti izdarīts viss dzīvē, ko vari."
Arī Evita vienmēr vēlējusies bērnus.
Pāra ieskatā bērnu radīšana vajadzīga arī "visa turpināšanai". Jānis paskaidroja: "Ja mūsu kaut kādi senči 1000 gadu cīnījušies, pasaules karus izdzīvojuši, tādas šausmas, un tad mēs šeit drusku egoistiski domājam – gribu ceļot. Protams, es arī gribu video spēles spēlēt, ceļot. Mūsu senči ir tie, kas ir bijuši, tie, kas izdzīvo visas šausmas. Tad mēs, tā priviliģēti dzīvodami, izdomājam, ka pēkšņi štrunts par visu, ko viņi tur ir izdzīvojuši. Galvenais ir domāt par sevi un neturpināt visu."
Bērna gaidīšanas laikā abiem bijuši gan satraukumi, gan stress, gan uznākušas bailes no jaunās un gaidāmās atbildības. Ar stresu gan viens otram palīdzējuši.
Jānis sacīja: "Par to ir jārunā. Vīriešiem ir jāsaņemas. Jābūt atbildīgākiem. Nevar tikai priecāties riņķī pa labi, pa kreisi. Tur arī atbildība, ja kaut kas noiet greizi, tad ej un palīdzi tai meitenei. Tā nav tikai meitenes problēma. Tur uzreiz jāņem klāt tomēr arī seksa tēma. Kad vienmēr visi tagad runā par seksu kā izklaidi, ko es tur vēlos. (..) Līdzko sievietes un meitenes justos drošāk ar savām otrām pusītēm, man liekas, ka tas bērnu jautājums var būt savādāks.''
Evita piebilda: "Un jāatbild uz jautājumu: kāpēc tu gribi bērnu? Un tad mēs domājam: kāpēc lai negribētu bērnu? (..) Tai vajadzētu būt normai, ka dzīvošu un man būs bērni."
Sarežģītākais bijis sākuma posms, bet pēc tam process ritējis dabīgi. Evita stāstīja: "Vienkārši tā dabīgi, nu tev jārūpējas par bērniņu. Kaut kādas intereses – vispār tas aizmirstas. Nu nē, bērns. Visu laiku tu domā 24/7 par bērnu, lai viņam viss kārtībā. Pēc tam, kad tu pierodi ar viņu darboties, tad var sākt lēnām domāt par ikdienu, ko tu vēl vari padarīt? Pēc tam jau tās intereses [atgriežas], ir vairāk laika un var atsākt darboties.''
Jānis piebilda: "Mums arī liekas, ka pēc gadiņa vai pusgadiņa var sākt kaut kādas lietas darīt. Mēs esam aizbraukuši tur uz restorāniem, mini ceļojumiem, tādām lietām. Var jau atrast. Tas viss ir apvienojams. Nav tik sarežģīti un grūti."
Taču kādēļ pāra plānos ir divi vai trīs bērni, nevis, piemēram, astoņi? Evita atzina, ka tas patiešām ir grūti:
"Ja būtu lielāks atbalsts no valsts, no sabiedrības kā tādas, ka 8 bērni ir labi. Tomēr mums piespiež strādāt, piespiež, lai 8 bērniem būtu, kur dzīvot. Protams, dzīvot ir kur. Mēs te varētu dzīvot arī 8, bet vai tas ir…"
Savukārt Jānis pauda: "Uzreiz nevar strādāt automātiski. Vajag līdzekļus arī. Viss pārējais. Un arī veselība tomēr. Nevar jau 8 bērni tomēr iziet cauri, domāju, ka tas ir pagrūti. Man jau viegli runāt."
Agrita un Roberts. Astoņi bērni, atvases neplāno, uzskata – bērnu nevar vēlēties tikai viens partneris
Jautājumu par astoņiem bērniem "Aizliegtais paņēmiens" neuzdeva nejauši. Raidījums sarunājās arī ar kādu ģimeni ar astoņiem bērniem.
Jaunākā Dace – viens gads, Ilze – trīs gadi, Judīte – pieci gadi, Edīte – septiņi gadi, Rinalds – deviņi gadi, Rute – 11 gadi, Pāvils – 13 gadi, Kate – 15 gadi. Tāda ir Roberta un Agritas Otomeru lielā bērnu saime. Visi bērni ir pašu radīti. Tik daudzskaitlīgas bērnu ģimenes Latvijā mūsdienās ir teju unikālas.
Kā ar visu to var tikt galā? Izrādās, ka var. Var ar paļaušanos uz Dievu. Roberts ir mācītājs trīs draudzēs un pasniedzējs Lutera akadēmijā, bet viņa sieva Agrita starplaikos starp bērniem ir iztulkojusi divas grāmatas no norvēģu valodas, kā arī bijusi gide, pirms bērniem strādājusi Okupācijas muzejā, vēl ieguvusi maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijā.
Abi iepazinušies kristiešu nometnē, kad Robertam bija 17, bet Agritai – 19 gadu. Nevienā no vecāku ģimenēm tik daudz bērnu nav bijuši – Robertam viena māsa, Agritai viens brālis.
Agrita stāstīja: "Kāzās es gribēju vairāk bērnu nekā Roberts. Bet, ja tieši par bērnību runā, tad bērnībā man gribējās arī bērnus. Un tad es atceros tādus pusaudža gadus, kad man vienu brīdi ļoti daudz gribējās. Man likās, ka es gribētu daudz, daudz bērnus, kādus 7. Un tas gan bija arī tāpēc, ka vietējam Raunas mācītājam bija vairāki bērni. Es redzēju, cik tas ir brīnišķīgi un jauki, un tāpēc man gribējās arī tik, cik viņam, un vēl vairāk.''
Savukārt Roberts pauda: "Man vienmēr licies tas dabiski. Kaut kā man likās, vienkārši nevarēju iedomāties tā, ka nebūtu ģimenes. Atceros, kā es sāku studēt par mācītāju, viens no vecākajiem kolēģiem, kas bija pasniedzējs, viņš teica: "Ģimene jau uzliek kaut kādas rūpes. Varbūt padomā, varbūt vienam pašam labāk kalpot, bez bērniem vismaz." Kaut kā nevarēju to iedomāties. Bērni liekas kaut kas pašsaprotams un kaut kas tāds, ko es noteikti gribētu savā mūžā."
Abi uzsvēra, ka svarīgi saprast, vai otrs cilvēks vēlas to pašu.
Agrita sacīja: "Vai šis cilvēks grib vispār bērnus? Jo tad jau nu tur iesākas ļoti lielas problēmas, ja viens grib, bet otrs negrib. Vai arī, ka tu mēģini saprast, kā tas otrs izturēsies kā tēvs. Tas ir ļoti būtiski, kādās situācijās redzēt, kā tad viņš pret mazākajiem izturas. Un tagad ar šo brīdi es saprotu, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tajā brīdī varbūt man likās – liekas, ka būs labs tēvs."
Par bērnu plānošanu pāris atzina, ka viņi bērnus neplāno. Agrita norādīja, ka drīzāk var ieplānot to, lai bērnu nebūtu, nevis otrādi.
Roberts stāstīja: "Mums pirmie divi bērni piedzima. Viņiem ļoti maza starpība – gads un trīs mēneši starpā. Viņi gandrīz visu mūžu, varētu sacīt, gandrīz kā dvīņi. Atceros, kad maziņi bija, viņiem bija tāda komanda savā starpā. Pat aizejot ciemos, viņi savā starpā spēlējās, un tur kaut kādi ciemiņi maz interesēja. Kad trešais piedzima, tā sajūta bija tāda, ka viņi to trešo vispār novārtā [atstāj], ka viņiem viņš vispār nav vajadzīgs. Un tad mums likās, ka būtu labi, ka tam trešajam arī būtu, ar ko spēlēties. Tad piedzima ceturtais. Pēc tam jau kaut kā… Es nezinu. Bībelē ir rakstīts, ka bērni ir Dieva dāvana. Un mēs tā arī, es domāju, ka jūtamies, mēs ļaujamies. Katru bērnu uztveram kā Dieva dāvanu, kā vērtību. Un katrs arī ienesis kaut kādu prieku, jo katrs jau arī citādāks ir. (..) Pavisam noteikti mēs neskaitām eiro, bet skaitām bērnus. Tādā ziņā, ka tā ir mūsu lielākā vērtība. Es atceros – viens kaut kāds tāds brīdis bija, kad man bija ļoti saasinājušās muguras sāpes un sapratu, ka tajā brīdī nevar palīdzēt ne nauda, ne liela nauda, lai to atrisinātu. Tajā brīdī, kad kāds bērns pienāk klāt un samīļo vai vienkārši paprasa: tēti, kāpēc esi noskumis? Tas atsver daudz ko citu, tā ir tā lielākā vērtība. Un arī, protams, mēs kā kristieši attiecamies pret katru dzīvību kā pret svētumu. Protams, ka mums sāpīgi dzirdēt, ka kādu bērniņu, teiksim, nolemj abortēt. Faktiski sanāktu savu bērniņu noslepkavot. Es kaut ko tādu vispār nevaru iedomāties. Lai cik bērnu jau būtu un lai cik grūti būtu finansiālā situācija."
Tādas "mērvienības" par to, ka bērns prasa tik daudz naudas, laika, rūpes, satraukumu un liek atlikt malā paša vēlmes, Roberts un Agrita vispār nelieto.
Agrita sacīja: "Ja ir bērns, viņam vajag to un to, un to. Ja to nevar atļauties, tātad bērnu nevar atļauties, vispār nevar atļauties, man liekas, tas jau nu nemaz nav pareizi. (..) Man noteikti nepatīk, ka to liek tajā kategorijā, tas ir zaudējums. Man prātā liekas, kāpēc zaudējums? Es taču iegūstu kaut ko citu. Dzīvē nevar dabūt visu. Un man liekas, ka tas ir šī laika trakums, kad visu, ko ieraugu, visu varu dabūt. Vajag tikai gribēt. Tā taču īstenībā nevar. (..) Ja tā to domā, vai es kaut ko nevaru realizēt? Jā, bērnu dēļ es nevaru kaut ko realizēt. Tā pilnīgi noteikti ir. (..) Jā, es to pieņemu, un ne tikai, kā saka, sakostiem zobiem es to pieņemu, es domāju – bet man ir cita dāvana."
Savukārt Roberts atzina, – ja viņš nebūtu ticīgs, viņam noteikti nebūtu tik daudz bērnu. Viņš pauda: "Ticība ir manī veidojusi uzskatu un vērtību sistēmu. Pavisam noteikti, pirms kļuvu ticīgs, es biju daudz egoistiskāks. Es droši vien arī kā neticīgs gribētu bērnus, bet ne tik daudz."
Tomēr, lai parūpētos par astoņiem bērniem, vajadzīgs atbilstošs finansiālais stāvoklis. Roberts un Agrita nenoliedza, ka ir bijušas situācijas, kad bijis jāprāto – kā izdzīvot. Tomēr kopumā finansiālā situācija esot laba. Roberts piebilda: "Un faktiski lielos vilcienos varētu arī sacīt – ir mūsu ienākumi pieauguši gandrīz, nevar pilnīgi precīzi pateikt, proporcionāli bērnu daudzumam. Tā dabiski veidojies."
Vecāki šajā kuplajā saimē nav tikai divi vien. Visiem bērniem ir arī krustvecāki. Taču galvenais esot tas, ka ne jau naudā ir mērāma došana. Roberts pauda: "Bieži vien bagātiem cilvēkiem ir daudz lielākas gaidas, ko grib saviem bērniem nodrošināt vai iedot tieši materiālā ziņā. Tām ģimenēm, ko mēs pazīstam – daudzbērnu ģimenēm –, varbūt nav tik liela materiāla, teiksim, standarta, ko gribētu bērniem iedot, viņam svarīgākais ir tās rūpes un mīlestība, ko var iedot. Tas ir tas, ko mēs redzam, galvenais, ko mēs varam iedot. Es domāju, ka bērni arī būs apķērīgi un mīlēti, tad pratīs atrisināt situācijas."
Savukārt Agrita par sabiedrības attieksmi pauda: ''Ļoti bieži tomēr tā attieksme ir tāda – gan jau mēs tomēr pa kluso esam nelabvēlīga ģimene."
