Uz Latviju Keiu atveda mīlestība. Ar savu vīru viņa iepazinās Rīgas Danču klubā, tur arī viņa iemīlēja latviešu dančus. Latvieši dejojot mežonīgi un ļoti enerģiski. Nekā tāda Igaunijā neesot.
Tā pirms četriem gadiem viņa pārcēlās pie vīra uz Alūksni, lai varētu kopā dzīvot un saimniekot. “Tagad es esmu šeit tāpēc, ka tur ir zeme, tur ir liela māja, tur ir daba, tur ir daudz, ko darīt," stāsta Keiu.
Iepriekš saskarsme ar laukiem igaunietei bija maza – vien vasarās bērnībā, tādēļ tagad nākas sastapties ar dažām grūtībām. Keiu stāsta, ka viņai trūkst zināšanu par laukiem un dabu, ko parasti iedod vecvecāki. Tas viņai sagādā arī grūtības šīs zināšanas iemācīt saviem bērniem, tomēr igauniete ir apņēmības pilna mācīties kopā ar bērniem.
“Grūtākais ir tas, ka nezini, kas un ko darīt. Es esmu no pilsētas, un es nezinu. Tagad jau ir laiks to darīt, pēc tam daba jau nedod tev laiku," saka sieviete.
Kopš trešā bērna piedzimšanas Keiu vairāk dzīvojas pa māju un visu savu laiku velta bērniem. Laiku tam vajag daudz, lai spētu ieklausīties katrā bērnā, katram pievērst uzmanību un atbildēt uz jautājumiem.
“Man ļoti patīk ar maziem bērniem šeit. Alūksne ir maza pilsēta, šeit vasarā durvis vaļā, un visi bērni ārā, to var darīt šeit," stāsta Keiu.
Runājot par saimniecības un bērnu nākotni, Keiu neuzskata, ka bērniem būtu obligāti jāpaliek laukos, galvenais, lai dara to, kas patīk. Viņasprāt, bērni nav jāierobežo:
“Vecākiem ir divas lietas bērniem jādod – tās ir saknes un spārni.”
Pirms nokļuva Alūksnē, Keiu Tartu mācījās vācu filoloģiju un strādāja skolā.
