Dobēs jau kopš bērnības
Bērnību Viola pavadīja privātmājā Rīgā, pie kuras bija dārzs: "Jau no bērnības bija divas lietas, kas man ļoti patika – veidot ziedu buķetes un rudeņos grābt lapas. Es atceros, kā sestdienās, atnākot no skolas, tā man bija kā meditācija – sagrābt nokritušās lapas un redzēt tīro klajumu. Tāpat man patika veidot puķu dobes un taisīt ziedu pušķus." Istabās vienmēr acis un degunu priecēja ziedu pušķi vāzēs. Vēl, protams, bija zemeņu dobes, ābeles un daudz kas cits, tāpat neizpalika kāpelēšana pa kokiem. "Īsāk sakot, man arī Rīgā bija tāda dabas pasaule," atminas Viola.
Liels nopelns viņas interesei par dārzu ir vecākiem, kuri meitenei ļāvuši tur izpausties.
Patiesībā Viola dzimusi Latgalē un ir priecīga, ka, arī dzīvojot galvaspilsētā, viņai bija savs dabas stūrītis. Ilgu laiku uzturoties ārpus Latvijas, ķeramiķei vienmēr bija sajūta, ka viņa reiz atgriezīsies uz dzīvi Latgalē. "Man bija ilgas pēc dabas, dārza, pēc kaut kā dabīga, pēc brīvības un plašumiem," Viola skaidro.
Koki no meža un iecere par angļu parku
Pirms 16 gadiem Violas ceļi tiešām atveda viņu atpakaļ uz Latgali. Tolaik Cukrasātā izskatījās pavisam citādi. "Appļauts bija tikai ap māju, man pat bija bail aiziet tālāk, jo likās, ka tur čūskas lien. Tā es pamazām to teritoriju iekaroju arvien plašāku un plašāku," viņa stāsta. Darbošanās bija liela. Keramiķe no meža stiepa kokus, veidoja savu ābeļdārzu, vēlējās radīt angļu parku, pētot, kuri koki iederas ainavā.
Gar piebraucamo ceļu aug kļavu aleja. To Viola veidoja kopā ar vīru Staņislavu Viļumu, kurš piekrita palīdzēt braukt uz mežu pēc kociņiem, jo tie ir smagi. Izraka un sastādīja gar ceļu. Šobrīd kļavas jau braši paaugušās un izveidojušas kuplu aleju. Arī garāmbraucēji teikuši, ka tā ir ļoti skaista, un priecājas par ainavu, kas paveras, braucot ciemos pie keramiķiem.
"Man gribas aiz sevis atstāt kaut ko skaistu. Vienmēr, kur esmu, man gribas, lai paliek kaut kas skaists un sakārtots,"
Viola saka.
Cukrasātā ar lapu grābšanu Viola tā neaizraujas, jo darba šeit ir ļoti daudz, tāpēc rudenī apgrābj tikai ap māju. Viņa atklājusi, ka, izmantojot pļaujmašīnu, koku lapas var sasmalcināt un dzīt uz priekšu, tādā veidā attīrot teritoriju.
Dzīvojot tik tuvu pie meža, protams, uz dārzu ciemos nāk arī meža zvēri – gan zaķi, gan stirnas.
"Sākumā es biju vareni nikna uz viņiem, bet pēc tam sapratu, ka daba ir daba un tur neko nevar darīt," viņa nosaka. Ja ir iespējams kaut ko nosargāt no ēdelīgajiem zvēriem, tad Viola to dara, bet, ja neizdodas, tad nepārdzīvo, kreņķēšanās tāpat nepalīdz. Viņa sapratusi, ka stirnas ir gudri dzīvnieki, jo tikai vietām apgrauž pumpuriņus, kā dārznieki, dodot ābelēm iespēju pēc tam ataugt vēl kuplākām. Zaķi gan nav tik apdāvināti ar prātu, jo apgrauž mizu tā, ka ābele ir pagalam. Tāpēc ābeļu stumbriem apkārt liek sietiņus.
Sakņu dārzam nepiemērota augsne
Šobrīd pagalmā vairs nav dobes, kurā augtu kartupeļi, bietes vai kādi citi dārzeņi, bet sākumā bija ierīkots kārtīgs piemājas dārzs. Tad Viola saprata, ka šajā vietā augsne ir ļoti izvēlīga – ir augi, kas šeit labi aug, un ir tādi, kam te nepatīk. Tāpēc Viola beidza mocīties, mēģinot izaudzēt to, kas šeit negrib augt, un pieņēma, ka viņai pietiek ar puķu dobēm.
Tā kā augsne šeit vietām ir liesa, citviet – smaga, Viola palūdza vīram no koka dēļiem uztaisīt augstās dobes. Sākotnēji tā bija paredzētas garšaugiem – bazilikam, dillēm, pētersīļiem – ko pielikt zupai vai salātiem. Violas mamma ik gadu no seno tomātu šķirņu sēklām audzē tomātus Rīgas siltumnīcā. Tā kā daudz stādu palika pāri, Viola sarunāja padalīties arī ar paziņu Rēzeknē, kuram māja atrodas pie upes un šogad slapjā pavasara dēļ siltumnīca līdz pat Jāņiem bija ūdenī. Ieraugot, ka tomāti peldas, Viola sacīja, ka mēģinās ieaudzēt tos pie sevis. Vien nebija siltumnīcas, bet tomātiem nepatīk, ka ūdens līst virsū, tāpēc vajadzēja izdomāt to apsegšanas risinājumu jeb savu stilizēto siltumnīcu. Tomātu stādi izaug augsti, bet plēves pietika tikai daļai to, apakša palika vaļā, lai vēdinās. Nupat viens tomāts jau kļuvis sarkans, lai gan šogad tie sārtojas netipiski vēlu.
Kā pareizi kopt senus augļu kokus?
Ābelēm svarīgi veidot vainagus, citādi tās ātrāk noveco un sablīvētā biezoknī vieglāk savairojas gan slimības, gan kaitēkļi, skaidro Dārzkopības institūta vadošā pētniece Ilze Grāvīte. Vecu ābeli, lai tā spētu atjaunoties, apgriež agri pavasarī. Pēc tam koks sparīgi dzen ūdens zarus, jo sakņu sistēma netiek samazināta, bet enerģija, kas paredzēta lielajam vainagam, kaut kur jāliek. Vislabāk ūdens zarus vasarā, kamēr tie vēl ir mīksti, izlauzt ar visu pasaknīti, kurai pie pamata ir divi snaudošie pumpuri. Izlaužot tādu ūdens zaru, tā vietā ataug divi un koks vairāk sakuplo. Speciāliste gan iesaka, ka, ja nav pārliecības, vai pēc vainaga veidošanas būs laiks un vēlme cīnīties ar ūdens zariem, labāk lieki neprovocēt koku uz augšanu.
Pieejas, kā apgriezt senas ābeles, ir divas, atkarībā kāds ir koka mērķis – ainavas elements vai augļu devējs. Pirmkārt, vecie koki bieži vien dārzā ir vairāk kā ainavas elements nevis augļu ražotājs. Tad to atstāj pilnā augumā, ar visu galotni, tikai izretina zarus, lai katram ir sava vieta, lai tie ir izgaismoti un neveidojas slimības vai nepiemetas kaitēkļi. Otrkārt, ja ābele paredzēta augļu iegūšanai, tad pirmais darbs ir izzāģēt galotni. Vizuāli tas koku pazeminās.
Ja koks ir pietiekami veselīgs, tam nav, piemēram, augļkoku zaru vēža vai kādu lielu bojājumu, tas jāizzāģē saulainā un vējainā laikā, tad brūce labi apžūst. Izmantojot kādu smēri, mitrums tomēr zem tās mazliet saglabāsies un tas var būt kā iemesls nevēlamu organismu savairošanai. Svarīgi koku neveidot mitrā laikā, bet saulainā, jo saule ir lielisks dezinfekcijas līdzeklis un brūces labi apaugs.
Pavasarī māla darbi darbnīcā jāliek pie miera un laiks jāvelta dārzam, lai to izravētu, sakoptu. Kārtīga ravēšana ilgst līdz Jāņiem, jo līdz tam nezāles aug vissparīgāk. Tad arī zālājs jāpļauj reizi nedēļā, bet pēc tam pietiek ar reizi divās nedēļās. Pēc Līgo svētkiem dārzā sākas mierīgāks periods.
Ar mīlestību pret dārzu
Viola savu dārzu nespēj iedomāties ne tikai bez ziediem, bet arī bez augļkokiem – ābelēm, bumbierēm, plūmēm. Mālainajā augsnē bumbieres aug īpaši labi, kas tā nebija Rīgas dārzā. "Mālainajā augsnē aug augļkoki, es lēnām tos stādu un vairs neiespringstu. Skatos, kas aug, to atstāju, kas ne, par to vairs necīnos," viņa pastāsta. Nesen iestādīti divi vīnogulāji un, lai gan Viola zina, ka stādiem jāapgriež zari, Viola ļauj tiem augt pašiem par sevi. Protams, ja radīsies kādas problēmas, viņa meklēs risinājumu. "Es ļauju augiem augt pašiem. Aplaistu, pamēsloju, samīļoju un kādreiz parunājos ar tiem, tas arī viss," savu metodi, kas ļoti labi darbojas, atklāj māksliniece.
"Es saprotu, ka visiem vajag mīļumu un uzmanību – vai tas ir augs vai cilvēks. Tad viss notiek,"
viņa saka.
Arī ogu krūmi šeit labi aug, atliek vien nedaudz pamēslot, bet par pārējo parūpējas daba. Ar ogu krūmiem saistās Violas bērnības atmiņas – kā pagalmā sārtojās jāņogas, nobrieda ērkšķogas. Likās tik pašsaprotami – pieiet pie krūma un saēsties saujām sulīgu ogu. Ar ievārījumu vārīšanu Viola vairs nenodarbojas, bet ir iegādājusies saldēšanas kameru, kur ogas sasaldē. Zemenes sablendē, jo, sasaldējot ogas veselas, tās ir ūdeņainas. Sablendējot – ļoti aromātiskas, kā nevārīts ievārījums.
Seni koki – vērtība, kuru jācenšas saglabāt
Šajā vietā ir vēja koridors, vējainais klimats īpaši ietekmē augļu kokus, bet bērzus un ozolus ne tik ļoti. Visas ābeles noliekušās uz vienu pusi. Lai tās neapgāztos pavisam, šogad Viola kopā ar vīru augļu kokus ar spēku atvilka atpakaļ un piestiprināja pie zemes ar rokas lieluma mietiem.
"Man liekas, ka ābele ir dārza dvēsele. Man ir ļoti liela bijība un cieņa pret šīm senajām, lielajām ābelēm, tāpēc es mēģinu tās kopt, lai saglabātu pēc iespējas ilgāk," Viola pastāsta, sakot, ka katru gadu tās apkopj, pavasarī kārtīgi apgriežot un pēc tam atbrīvojoties no ūdens zariem, lai pagarinātu seno koku mūžu. Ābeles joprojām ražo augļus. Starp senajām šķirnēm ir arī, piemēram, cukuriņš ar nelieliem, bet saldiem āboliem.
Rāma vide rosina citādas domas
Šeit laiks rit reāli un tā, kā pats cilvēks to sajūt. Šeit rodas sajūta, ka it kā tu atkāpies no pasaulē notiekošā un esi savā procesā, harmonijā un mierā. Darbīgākais periods ir no aprīļa līdz oktobrim – laikā, kad citi bauda atvaļinājumu. "Bieži ir tā, ka darbnīcā sēžu līdz vieniem, diviem naktī. No rīta ceļos un skatos, kas jādara. Ja dārzs sauc, tad skrienu uz dārzu, izdaru dārza darbus un pēc tam nāku uz darbnīcu," stāsta Viola.
Māla darbos keramiķei īpaši tuva ir koka faktūra. Tas droši vien saistīts ar viņas patiku pret krūmiem un kokiem.
Viņasprāt, pat sakaltis koks spēj kaut ko "pateikt".
Viola gatavo dēlīšus ar koka nospiedumu. Šī ideja viņai ienāca prātā, grābjot no krāsns koka ogles, kuras, lai gan bija melnā krāsā, nebija zaudējušas koka struktūru.
Miera pielietā ainava ir galvenais iemesls, kāpēc Viola šo vietu izraudzījās par savām mājām. "Kaut kā jutu, ka man tā vajadzīga, tas ainaviskums. Tāpēc es arī saprotu, kāpēc Rainis un citi lielie rakstnieki, dzejnieki nākuši no lauku vides. Viņiem bijusi iespēja pabūt ar sevi, ar dabu, neļauties pilsētas steigai, lielajai histērijai, bet viņi izjūt, kas patiesi notiek ar cilvēkiem, un viņi spēj citādāk izteikties," iemeslu, kāpēc dzīvo šajā vietā, min Viola.
