Dejotājs Pēteris Kļaviņš steidz uz deju iestudējuma ''Latvju danči'' mēģinājumu Eslingenas Forumā. Skatītāju zālē dejotājus vēro Pētera Kļaviņa tēvs Pēteris Kļaviņš, dēls Pēteris Kļaviņš un brālis Edvīns Kļaviņš. Dziesmu svētku laikā Eslingenā bija satiekami latvieši no visas plašās pasaules. Un Kļaviņu ģimene tam ir labākais piemērs. Jo tēvs dzīvo Austrālijā, dēli – Īrijā un Šveicē, bet mazdēls Kanādā.
"Man ir vēl divi bērni, bet mums ir lielas grūtības būt vienā vietā," saka Pēteris Kļaviņš. "Pēdējo reizi kādi seši gadi atpakaļ, kad mēs bijām Austrālijā kopā."
Savukārt mazdēls Pēteris Kļaviņš stāsta, ka viņš iemācījies vispirms latviešu valodu.
Esot Eslingenā, kur pēc Otrā pasaules kara bija lielākā latviešu bēgļu nometne, vecākais Pēteris Kļaviņš atceras savas bēgļu gaitas. Toreiz viņš bija 14 gadus vecs.
"Mēs iebraucām Vācijā kara apstākļos, un viņi bija ieinteresēti darbaspēkā. Tad visu mūsu ģimeni aizveda caur vairākām atutošanas un caurlaides nometnēm uz Berlīni, kur mūs novietoja dzelzceļa stacijā. Kad mēs jutām, ka mums paliek par karstu, ka mums jālasās prom, tad nevarēja tikt prom no Berlīnes. Biļetes nepārdeva nevienam, kam nebija zināms, kur viņš brauks, un nebija tur darbs sarunāts, bet mēs braucām par zaķi," stāsta Kļaviņš.
Pēc Pētera Kļaviņa domām, šobrīd Latvijā cilvēki dzīvo pārāk savtīgi, katrs domā tikai par sevi.
