Lauku mājai komplektā nāk dārzs
“Tagad pirmo reizi mēs šeit dzīvojam tik ilgu laiku, pateicoties pandēmijai, – kopš pagājušā gada marta,” teic Vineta. Pirmsākumos šajā teritorijā bija aizaudzis dārzs, ko nācās iztīrīt un sakopt. Kad bija uzcelta māja, sekoja tās apkārtnes iekārtošana. “Dārzs jau nāca, tā teikt, komplektā, jo vienkārši gribējās uzlabot vidi,” saka Vineta, atzīstot, ka sākumā nemaz nešķita, ka tas aizņems daudz laika. Likās, ka uzreiz būs tik skaisti, kā attēlots žurnālos. Tikai sākot darīt, saprata, cik laikietilpīgi ir dārza darbi un teritorijas sakopšana.
Kārļa dzimtā puse ir Kandava. Tur vecākiem bija vairāki dārzi, tāpēc komponista dzīve jau kopš bērnības saistītas ar dārza darbiem. Turpretī Vineta ir dzimusi rīdziniece un pirms šī dārza iekopšanas viņai nebija ne pieredzes, ne zināšanu, ne intereses par to:
“Es kaut kādā absolūti neprofesionālā līmenī sāku kaut ko eksperimentēt un darīt, lai būtu smuki apkārt.”
Zināšanas par dārza darbiem viņi smēlās interneta dzīlēs, kā arī grāmatās – tās gan pirka, gan saņēma dāvanā no ciemiņiem. Tāpat Lāči konsultējās ar vecākiem un citiem pieredzējušiem dārzniekiem. Uzkrājot zināšanas un pieredzi, pamazām tika apgūtas dārza iekopšanas prasmes.
Terases dēļi pārtop augstajās dobēs
Pagājušogad, mainot terases dēļus, nosprieda, ka vecie koka dēļi vēl ir labā stāvoklī un tiem varētu rast pielietojumu. “Es kaut kā ieminējos puišiem, ka būtu forši, ja viņi man uztaisītu trīs mazas koka kastītes, ko es varu uzlikt uz terases un sastādīt puķes,” par toreizējo ieceri stāsta Vineta. Viņas vēlmes sasniedza dzirdīgas ausis un centīgie ģimenes puiši no dēļiem izgatavoja sešas lielas kastes.
Tā kā šajā teritorijā ir nabadzīga augsne jeb “meža zeme” un, lai kaut kas augtu, tā īpaši jāielabo, kastes ir ērts risinājums, kur audzēt ne tikai ziedus, bet arī kāpostus un košumkrūmus.
Augstajām dobēm ir vēl kāds labums – Kārlis, kurš rūpējas par pagalma mauriņu, nevar nejauši nopļaut kādu augu. Vienīgi grūti ap tām appļaut ar traktoriņu, tad jāņem talkā stumjamais zāles pļāvējs.
“Ja es parasti kaut ko taisu, tad drīz pēc tam jātaisa jauns, jo saplīst,” par savu veikumu skeptisks ir Kārlis un viņš iesaka uz tām lūkoties no attāluma. “Tas ir absolūts puišu roku darbs, ideja, izpildījums un iniciatīva arī drusciņ. Tās ļoti skaisti, manuprāt, tagad iederas mūsu ainavā,” priecājas Vineta.
Skaistākais skats uz dārzu ir no terases
“Sākumā man likās, ka jāaizstāda ar puķēm, augiem un krūmiem pilnīgi visi stūri, kas man dārzā atrodas. Kaut kādā brīdī es sapratu, ka ir kaut kādas lietas, kas nav tik labi no malas redzamas, un varbūt arī tas nav vajadzīgs. Tas stūris var dzīvot tā, kā tas dzīvo savu dabīgo dzīvi,” atzīst Vineta.
Terase ir vieta, kur bieži pulcējas Lāču ģimene un viesi. Plānojot pagalma iekārtojumu, Vineta sēž uz terases un aplūko, vai viss izskatās tīkami. Ja šķiet, ka kaut kas neatrodas savā vietā, viņa, būdama nepacietīga, pat vēlā vakara stundā ķeras pie darba, kaut ko pārstādot vai pārtaisot.
“Tad es sapratu, ka svarīgāk ir, lai apkārtējais skats ir skaists un interesants un lai labi izskatās no terases. Iespējams, no tāluma veroties, liekas ļoti labi, pieejot tuvāk, varbūt ne tik labi, bet tas jau ir otršķirīgi. Tas nav tik svarīgi,” teic Vineta.
Augiem neļauj tik viegli padoties
Krietni pacietīgāka dārza saimniece ir, reanimējot augus: “Man ir šausmīgi žēl, jo liekas, ka es kaut kādā sākuma posmā, tos stādot, pērkot vai kā citādi par tiem domājot, esmu par tiem rūpējusies. Tiem uznāk krīze, tie kalst vai mirst nost, man žēl pamest likteņa varā, un es līdz pēdējam ar tiem ņemos.” Reizēs, kad izdarīts šķietami viss, lai glābtu augu, bet tas tomēr padodas un aiziet bojā, tikai tad no tā atvadās pavisam.
Piemēram, hortenziju krūms, kas tagad lepni zied koka kastē blakus Ilzes un Artūra Skrastiņu dāvinātajam rododendram, ilgi nīkuļoja. Vineta krietnu laiku meklēja īsto vietu, kur tas justos labi. Beidzot tas labi ieaudzies un hortenzija priecē ar baltiem, lekniem ziediem, ko pagriezusi pret sauli.
Reiz, dodoties ciemos, Lāči iegriezās puķu veikalā, lai iegādātos ziedus. Pārdevēja piedāvāja atdot viņiem trīs panīkušus hortenziju krūmus, kurus tāpat plānots izmest. Vineta ticēja, ka spēs par tiem parūpēties, un tagad, lai gan tie vēl ir nelieli, krūmiņi lieliski ieauguši vienā no koka kastēm. Hortenzijas ir iekarojušas Vinetas sirdi, tāpēc, iespējams, Kārlis, vēloties iepriecināt sievu, viņai to uzdāvināja kāzu jubilejā: “Parasti es sievai dāvinu tikai puķes, kuras var stādīt.”
Kārļa rūpals - problemātiskais mauriņš
“Ja man būtu jāizvēlas – ravēt dārzu vai mazgāt mājās grīdu, es izvēlētos dārzu,” salīdzina Vineta. Tāpat viņai ļoti patīk stādīt un pārstādīt augus.
Lai gan teju visi dārza darbi ir Vinetas pārziņā, Kārlis rūpējas par mauriņu, to stādot, laistot un pļaujot ar traktoriņu.
“Zāliens ir mūsu bēdu stāsts,” teic Kārlis. Tas šeit ir īpaši cimperlīgs, jo apakšā ir meža zeme un ielikti lieli līdzekļi, lai būtu melnzeme – zāle vietām negrib augt, karstajā laikā izdegusi un tam visam bonusā kurmis pastrādājis, izveidojot rakumus. Zāle aug visai negribīgi, tāpēc Vineta ar augiem izveidojusi akcentus dārzā, lai novērstu uzmanību no mauriņa.
“Puikas pagaidām paši neuzprasās uz kaut kādiem darbiem dārzā, bet, protams, ja mēs lūdzam, tad viņi palīdz. Tā ka man liekas, ka tas ir pilnīgi normāli, jo kaut kādā brīdī droši vien atnāks tā gribēšana kaut ko darīt,” stāsta dēlu mamma.
Ko darīt, ja kurmis “izrotājis” mauriņu? Padomu sniedz speciālists
Zoologs Jānis Ozoliņš skaidro, ka kurmis virzās pa alām, meklējot barību – sliekas. Alas ir tuvu augsnes virskārtai, tāpēc zālienā veidojas rakumi. Kurmju rakumu līdzināšana nelīdz, jo aizbērtās alas kurmis viegli atkal atrok.
Ja sausā laikā laista mauriņu, cīnīties ar kurmjiem nebūs iespējams, jo sliekas no ļoti plašas apkārtējās teritorijas dosies uz vietu, kur augsne ir mitra, bet kurmji tām sekos. Jāizvēlas – ļaut zālei vienu vasaru izkalst, kas tai neko ļaunu nenodarīs, vai samierināties ar kurmju rakumiem. Neviena kurmju apkarošanas metode kopā ar mauriņa laistīšanu nebūs efektīva. Pīkstuļiem ir īslaicīgs efekts – kurmji pie to radītās skaņas pierod ātri – dažu dienu laikā.
Ja mauriņš netiek laistīts, var izmantot kurmju atbaidīšanas līdzekļus, kuriem piemīt īpaša smaka. Tie ir gan kapsulveida, gan kā nelielas bumbiņas. Svarīgi rīkoties sistemātiski – līdzekli ar atbaidošo smaku liek kurmja alās un pakāpeniski kaitnieku izspiež no tām ārā.
Līdzšinējā cīņa ar kurmjiem – bez panākumiem
Viena no galvenajām dārza problēmām ir kurmis, kurš mauriņā veido rakumus. “Visu izrok,” teic Kārlis. Lāči izmēģinājuši dažādas metodes, kā ar negantnieku cīnīties, taču tās visas izrādījās neefektīvas. “Mēs pērkam indi, esam uzlikuši pīkstuli, un tas kurmis ko izdara? Pie paša pīkstuļa uzar zemi,” pārsteigta ir Vineta.
Nebaidīties kļūdīties
Šogad pirmo reizi uzslieta siltumnīca un jau nobaudīta pirmā pašu audzēto tomātu un gurķu raža. “Nezinu, vai tas ir pandēmijas iespaidā vai kā, bet mums draugi apkārt teica, ka plāno siltumnīcu likt, viņi jau bija noskatījuši konkrētus modeļus. Vārds pa vārdam, arī mēs pavilkāmies uz šo lietu, arī pasūtījām siltumnīcu, uzstādījām un tad mēģinājām iestādīt tomātus un gurķus,” teic Vineta, atzīstot, ka par siltumnīcu bija runājuši arī iepriekšējos gadus, taču vienmēr atlika uz vēlāku laiku, jo domāja, ka tā bojās kopējo pagalma ainavu.
Siltumnīcā iestādīti 20 tomātu stādi – desmit dažādas šķirnes.
“Godīgi sakot, par tomātiem mēs esam absolūti stāvā sajūsmā. Pakonsultējāmies ar pieredzējušiem speciālistiem, kas ir jāizdara, un tagad tomāti ieguvuši pilnīgi citu skatu,” par zinātāju sniegtajiem padomiem priecājas Vineta. Izrādījās, ka stādi jāapgriež, lai tiem būtu vairāk spēka veidot pašus tomātus. Vineta nekad pat nebija iedomājusies, ka nepieciešams ko tādu darīt: “Šīs lietas zina tikai pieredzējuši cilvēki, tāpēc forši, ka padalās.” Arī to garša neliek vilties – tie garšo citādi nekā veikalā pirktie. Pateicoties lielajai tomātu un gurķu ražai, šosezon Lāči tos ne reizi nav iegādājušies tirgū, jo pietiek ar to, kas izaudzis pašu siltumnīcā.
Izmaksu ziņā pašu audzēti tomāti gan sanāk neizdevīgāk par veikalā pirktiem. “Kad parēķina pašizmaksu, nedaudz sanāk...” teic Kārlis.
Lāči pēc eksperimentālā gada siltumnīcā izdarījuši secinājumus, ko vajadzētu darīt citādi. Pirmais aizrādījums, ko viņi saņēma no zinošiem ļaudīm, bija, ka tomātus un gurķus vienā siltumnīcā neaudzē. Tomēr viņi pārliecināti, ka tas nekaitē, – viss aug labi un ne mazāk labi garšo.
Veidojot pirmo reizi siltumnīcu, viņi konsultējās arī ar komponistu Zigmaru Liepiņu, kura pieredze tomātu un gurķu audzēšanā ir visai ilga. Viņš tomātus stāda maisos. Sekojot ieteikumam, Kārlis nopirka daudzus maisus ar augsni, taču izrādījās – nepareizos. “Tad mēs sākām meklēt interneta dzīlēs, ko tagad darīt,” atminas Vineta. Problēma bija, ka maisi bija plastmasas, bet nepieciešami – papīra. Nonāca pie risinājuma stādus likt podos.
Lāči nebaidās ne eksperimentēt, ne kļūdīties. “Mēs nepretendējam uz “Gada dārza” titulu. Tas nav svarīgi. Galvenais, lai pašiem patīk un ir forši. Man tiešām patīk ņemties, rušināties, pārstādīt, kaut ko pamainīt, tā kā tas man liekas tāds neizbēgams process, kas vairāk ir pašiem priekš sevis nevis citiem,” par kļūdu pieņemšanu teic Vineta.
Par dārza nozīmi dažādu kultūras personību dzīvē uzzini raidījumā “Kultūrdobe” kopā ar žurnālisti Henrietu Verhoustinsku sestdienās pulksten 20.45.
