Uz Ņujorku Sabīne devās ar šaubām, jo viņai nepatīk lielpilsētas, dzīve starp augstceltnēm, un viņa sevi nevarēja iedomāties nevienā no lielpilsētām, kuras bija apmeklējusi iepriekš. Tomēr Ņujorka ar savu šarmu izrādījās citāda. Lai gan Sabīne sevi tur neredz ilglaicīgi, viņai Ņujorkā pavadītais laiks šķiet labi pavadīts un kvalitatīvs.
“Es droši vien nevarētu šeit dzīvot pavisam,” Sabīne saka par dzīvi Ņujorkā.
Dzīve Ņujorkā
Ņujorkā Sabīne ar vīru, mākslinieku Indriķi Ģelzi, iejutušies kā zivis ūdenī, jo tā esot gluži kā mākslinieku meka. Par Sabīnes un Indriķa hobiju kļuvusi mākslas galeriju apmeklēšana, kuru Ņujorkā netrūkst. Sabīnes vīrs atzīst, ka Ņujorka ir iespēju zeme – uz katra stūra ir kāds bārs, koncerts, izstāžu atklāšana.
Jaunā dizainere stāsta, ka ļoti liela interese ņujorkiešiem ir par jaunajiem modes dizaineriem, kas nāk no Eiropas. Tomēr katru iespēju, kas paveras Ņujorkā, ir jāprot izmantot.
“Ja tev ir iespēja, tev ir viņa jāmāk izmantot uzreiz, tik ātra pilsēta!” Sabīnes vīrs stāsta par iespējām Ņujorkā.
Dizaineres gaitas
Interese par modi dizainerei radās jau agrā bērnībā – kamēr citi bērni spēlējās, viņa palīdzēja mammai adīt džemperus un pavadīja laiku pie adāmmašīnas. Modes dizainu Sabīne sāka apgūt Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, turpināja Latvijas Mākslas akadēmijā, bet pagājušajā gadā absolvēja arī prestižo Antverpenes Karalisko mākslas akadēmiju.
Studiju vide Antverpenē esot bijusi ļoti internacionāla un interesanta: “Tik dažādas kultūras, kopā sanākot un kopā strādājot, veido tik ļoti interesantu vidi un atmosfēru.” Tomēr jaunā dizainere atzīst, ka studijas Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā nav pa spēkam katram – no sākotnējiem studentiem Sabīnes kursā akadēmiju absolvēja mazāk nekā sestdaļa. Viena daļa saprata, ka vēlas darīt kaut ko citu, bet otra nespēja tikt galā ar mācību slodzi.
“Mēs iestājāmies 53 studenti un pabeidzām astoņi.”
Šogad Sabīnei kā Baltijas-Amerikas Brīvības fonda stipendiātei radās iespēja akadēmijā iegūtās zināšanas pilnveidot praksē Ņujorkā – gan slaveno māsu Olsenu radītajā modes namā “The Row”, gan mazākā zīmolā “Melitta Baumeister”. Dizainere atzīst, ka atrast darbavietu Ņujorkā problēmu nebija, šīs bija divas pirmās kompānijas, kam viņa uzrakstīja un kuras uzreiz atsaucās.
Sabīne stāsta, ka interesantāk un vērtīgāk ir darboties pie Melitas, jo tur ir iespēja ne tikai strādāt ar dizainu, bet arī būt klāt un iesaistīties visos procesos – sākot ar dizainu un beidzot ar ražošanu.
“Mans mērķis nav strādāt kādā lielā kompānijā, bet pašai savu leiblu [zīmolu] radīt.”
Tehniskais izpildījums un kvalitāte dizaina un modes industrijā Latvijā ir ļoti augsta, tā uzskata jaunā dizainere. Viņasprāt, kvalitāte ir pat augstāka, salīdzinot ar to, ko viņa redzējusi Beļģijā vai Ņujorkā. Par izredzēm Latvijas modes industrijā Sabīne izsakās cerīgi:
“Vai es varēšu Latvijā nodarboties ar modi, to neviens nezina! - Es domāju, ka jā!”
Pēc Sabīnes domām, vārds “mode” mūsdienās ir ļoti novalkāts un nolietots. Viņasprāt, mode nenozīmē, ka tev katru dienu ir jāvelk citas drēbes vai jāseko līdzi modes tendencēm, drīzāk tā nozīmē kvalitāti un to, vai apģērbam ir kāda nozīme. Piemēram, viņa valkā bikses, kuras pati uzšuva pirms pieciem gadiem, un jaku, kura viņai ir jau trīs gadus.
Jaunās dizaineres vīrs stāsta, ka viņiem nekad nav bijis mērķis aizbraukt prom no Latvijas, bet gan smelties pieredzi un atgriezties. Indriķis atzīst: “Vienmēr bija tāda naiva doma, ka varētu Latvijā strādāt un tev ir dažādas galerijas pa pasauli”. Šis sapnis pamazām arī sāk piepildīties, jo viņam jau ir bijušas vairākas solo izstādes dažādās valstīs, piemēram, nesen tādas bija Rumānijā un Zviedrijā.
Nākotnes plānus un ieceres Sabīne ar vīru vienmēr veido kopā, viens otru atbalstot. Kā lielu veiksmi jaunā dizainere uzskata abu lielās ģimenes, kas vienmēr atbalsta un dod spēku: “Viņi mūs tik ļoti mīl, un tas ir tā kā tāds mūris mums aizmugurē.”
