Oskaram Tutiņam savulaik Anglijā bija savs dārzkopības bizness, taču pirms gada viņš nolēma reemigrēt uz Latviju, kur ar darba meklējumiem ne visai veicās. Pagājušā gada beigās atgriežoties Anglijā, Oskars jau nākamajā dienā sāka strādāt par kurjeru, un nu gadījuma darbs ir izrādījies esam visnotaļ interesants.
"Tā ir šobrīd nozare, kas arvien vairāk attīstās, mainās pircēju paradumi - [tagad ieteikts] nepulcēties lielveikalos un pēc iespējas vairāk pasūtīt. Ja kādreiz varēja pētīt lielveikalu statistiku, tad šobrīd mana busiņa statistika ir ļoti interesanta," stāstīja Tutiņš.
Oskars novērojis, ka pēc tā, ko izvēlas preču piegādei mājās, var labi prognozēt nākošās deficīta preces lielveikalos. "Kā jau pavasaris – puķes, stādi – nekas nav mainījies. Puķes, kas ir dzimšanas dienai, ar kurām arī baigi jāuzmanās, jo es parasti ar lielu patosu eju iekšā un apsveicu – tadā! – un viņš saka, īstenībā tas ir uz bērēm atsūtīts. Un tad tā nezini, ko iesākt," atzīst Tutiņš.
Viņš stāsta, ka cilvēki daudz pasūta arī pārtiku, dzīvnieku barību un tualetes papīru. "Pārtika… no sākuma es domāju – opā!, kas tad nu, cilvēki pasūta pārtiku! Pēc tam izrādījās, ka vietējā radiostacijā ir diezgan intensīva reklāmas kampaņa. Dzīvnieku barība… vairāk kā parasti, visas ar zaļo šņorīti ir diezgan. Re, kur ir vienīgais tualetes papīrs, kas ir šodien, tātad salīdzinoši ar pusbusu [iepriekš], kas bija ar tualetes papīru, tas ir vienīgais vientuļais tualetes papīrs. Bet kafija ir, es šodien piegādāju jau 20. Un kafijas automāti pasūtījumos jau nāk. Un, ja parasti ir viens automāts nedēļā, tad šodien es jau esmu piegādājis piecus, un man liekas, ka man vismaz vēl pieci ir," pauda Tutiņš.
Ir mainījies ne tikai preču klāsts, bet arī saņemšanas paradumi, dažiem klientiem pieprasot paciņu pārmest pāri sētai. "Pirms tam cilvēki drošības nolūkos pieprasīja, lai būtu viņu paraksts, saņemot paku. Tagad es redzu, ka cilvēki ir saka – atstāj, noliec, mēs neko neparakstīsim. Nu, vienkārši atstāj drošā vietā. Tātad šī saskarsmes samazināšana arī ir sākusies šonedēļ," norādīja Tutiņš.
Taču vai pašam nav jābaidās no inficēšanās ar koronavīrusu? "Ne pirmā, ne pēdējā sērga vēsturē, un, ja tu paļaujies uz higiēnu un fāterīti augšā, tad viss kārtībā!" tā kurjers.
Ja neviena nav mājās, tad lauku rajonos paciņas pieņemts atstāt pie durvīm. Mazākas lietas var iemest pastkastītēs, kas ir caurums ieejas durvīs. "Un tad ir tie nejaukie, mazie sivēnsuņi, viņš sēž klusi, tu pieklauvē. Suņa nav. Un tikko tu bāz pirkstus ar to kartiņu iekšā, tā viņš to tikai gaida un – šņakts! – pirkstos. Un tādi viņi palaidņi. Un tad, kad es satieku, kad ir mājās, kur tad viņš ir, un parasti tie ir tie mazie tādi visādi, nu, blusu suņi. Nu, blusas izmērā... Tagad es pie katras pastkastītes trīsreiz pārdomāju, kā es bāzīšu roku iekšā. Ja nu gadījumā tomēr tur ir kāds suns," saka Tutiņš.
Iepriekš bija jāizvadā vidēji 70 paciņas dienā apmēram 160 kilometrus garā maršrutā, taču tagad jāpaspēj teju trīsreiz vairāk - 200 paciņas.
