Jānis Dimants savos 82 gados joprojām nav zaudējis jauneklīgo gaitu un domu asumu, prazdams arī tā nedaudz pats par sevi paironizēt.
Jautāts, kas tas ir par dullo letiņu, kas minēts grāmatas virsrakstā, Dimants atzīst, ka tas zināmā mērā varētu būt arī viņš pats, kas grib nākotni glābt.
"Neba es kāds rakstnieks un memuāru veidotājs, bet, kad kļuvu nekas un tiku pie tiem milzu krājumiem, kas bija noslepenoti, un izlasīju, tad es ar šausmām sapratu – kā es varēju dzīvot, nezinādams Latvijas vēsturi. Es ārkārtīgi pārdzīvoju, bet, kad izstāstu, man saka – Jāni, bet tu tik labi zināji zinātnisko komunismu," stāsta grāmatas autors.
Rakstot savāktā informācija bagāža pārsniegusi vienas grāmatas ietvarus, atzīst autors. "Tik daudz ir iekšā šajā datorā, arī piezīmēs, un atkal pārdzīvoju – neba jāņem līdzi uz turieni, kur jādodas, un neatstāšu nekā šeit?"
Kamēr Daugavas krastā Jāņa iemīļotajā vietā runājamies, Dimantu mājās jau sāk pulcēties kāzu viesi – nāk radinieki un tuvējie kaimiņi. Jānis un Veronika, kā visus šos 60 gadus, arī šodien sagaida viesus plecu pie pleca, nekur tālu viens no otra neatejot.
"Viņi abi divi ir personības – tas nav tā, ka viens ir galva un otrs pakļaujas.
Un es domāju, ka viens no tiem noslēpumiem ir saglabāt savu ''es'', savu kodolu, tajā pašā laikā ar cieņu izturēties pret otra cilvēka vēlmēm, disciplīnu, darbu.
Un, jā, abi divi vecāki ir ļoti lieli strādātāji," stāsta meita Džineta Dimante.
Jānis Dimants atzīst, ka ilgās kopdzīves pamats ir arī lielā atbildība – ne tikai par sievu un meitām, bet arī par visu dzimtu un nākamajām paaudzēm.
"Mēs esam četras paaudzes zem šīs saules, un brīnumainā kārtā šīs attiecības ir tuvu ideālam – ka tā var sadzīvot, uzturēt sakarus, būt vienotiem rūpēs, priekos un bēdās dažkārt," stāsta Jānis Dimants.
