Par Imantu uztraukusies bija Kristīne. Viņa ar vīrieti un viņa suni iepazinusies pie lielveikala, kur Imants prasījis naudu pārtikai.
"Manu uzmanību piesaistīja viņa melnais suns, melns, kopts, ļoti mīļš, tāpat arī Imants, kurš bija ļoti sirsnīgs, pieklājīgs," sacīja Kristīne.
Sieviete solījusi Imantam atnest barību sunim un tā arī nonākusi "citā realitātē" – būdā, kuru vīrietis sauc par savām mājām. "To nevar aprakstīt, ko es jutu, kad ieraudzīju, kā [dzīvo] cilvēks, kurš ir tik optimistisks, tik laimīgs par to, ka viņš ir, ka viņš ir dzīvs, ka viņš ir vesels, ka viņam ir burvīgs suns. Man nevarēja salikties galvā, kā var būt šādi apstākļi," sacīja Kristīne.
Arī "4. studija" devās apciemot Imantu, un par viesiem kungs bijis ļoti priecīgs – labprāt izrādījis savu pieticīgo mājokli – dārza būdiņu, kuru labiekārtojis savām un suņa ērtībām.
Guļamistabā, kas ir arī vienīgā telpa dārza būdiņā, Imants sakrājis dažādas detaļas – tās noderot velosipēdu un aparatūras remontam.
"Es ieslēdzu ģeneratoru, un tad man elektrība ir. Tad es lodēju kaut ko te, taisu, piepalīdzu cilvēkiem. Krāsniņa man ir, bet viņa nekuras man," atklāja kungs, norādot, ka sasedzas ar daudz segām un arī suns palīdzot sasildīties.
Imants atzina, ka pabijis ieslodzījumā, taču sodu izcietis, un kopš atbrīvošanas pagājuši jau 12 gadi. Viņš dzīvojis gan kopmītnēs, gan īrējis istabu, līdz nonācis šajā dārza būdā.
"Man piedāvāja dzīvot ar suni kopā, kuram saimnieks nomira, un es piekritu, tāpēc ka uz ielas es nedzīvošu," viņš sacīja. Imants kopā ar suni dārza būdā dzīvo jau piekto gadu. Viņa vienīgais oficiālais ienākums ir invaliditātes pensija – nedaudz pāri par 100 eiro. Vīrietis arī neredz ar vienu aci.
Pieminēto ģeneratoru viņš iegādājies, sakrājot trīs pensijas. Vaicāts, vai tajā laikā neēda, Imants atzina – varētu teikt, ka jā. Savukārt vaicāts, kā šos taupības brīžus pārcieta suns, kungs norādīja: "Sunim es vienmēr biju dabūjis. Es gāju, ubagoju, prasīju cilvēkiem, lai iedod kādu ēdamo suņukam."
Imants arī piestrādā – sazāģē kaimiņam malku, remontē velosipēdus, savāc depozīta iepakojumus, kurus nodot taromātā. Arī kaimiņi palīdz, taču ziema nāk nepielūdzami.
"4. studija" uzrunāja Rīgas domes Labklājības departamentu, kurš reaģēja īsā laikā un Imantam nodrošināja tikšanos ar Rīgas patversmes Mobilās brigādes darbiniekiem.
Sociālais darbinieks Mārtiņš Stukovs-Ķīsis skaidroja: "Ir laiks jau pagājis, kad viņš varētu pretendēt uz dzīvesvietu, pēc ieslodzījuma pašvaldības piešķirtu dzīvokli."
Vienīgais variants, ko Imantam dienests pagaidām var piedāvāt – gultasvietu nakts patversmē, bezmaksas ēdienu zupas virtuvē, iespēju nomazgāties, kā arī sastapt sociālo darbinieku dienas centrā.
"Pēc manas pieredzes darbā tādi kā Imants ir diezgan reti gadījumi. Pārsvarā ir atkarību problēmas, kas ir pamatā, lai nevēlētos risināt savas sociālās problēmas," norādīja sociālais darbinieks, atzīstot, ka par Imantu radies ļoti pozitīvs iespaids.
"Laika gaitā redzēs, kāda sadarbība veidosies, un tas atkarīgs no Imanta paša vēlmes, cik viņš ļoti vēlas sadarboties ar Sociālo dienestu," pauda Stukovs-Ķīsis.
Uz patversmi Imants nedrīkst doties kopā ar suni, tas nozīmē, ka viņš tomēr paliks savā dārza būdā. Taču to nevar apkurināt, tādēļ Kristīne, kura pirmā cēla trauksmi par kunga dzīves apstākļiem, lūko pēc iespējas viņam iegādāties vienkāršu treileri, kur ir viss dzīvei nepieciešamais. Viņa izpētījusi, ka tādu varot iegādāties par 1600 eiro.
Savukārt Imants pieļauj domu, ka varētu būt arī labs palīgs kādā saimniecībā, taču ar nosacījumu, ka viņš varēs līdzi ņemt savu Bellu – suns ir čipots un ar dokumentiem.
Tikmēr labdarības organizācija "Palīdzēsim viens otram" ir atvērusi kontu, lai Imantam sarūpētu jaunu, drošu un siltu mājvietu.
Imants atzina – ir patīkami, ka kāds domā par viņu un viņa suņuku. "Tā visu mūžu esmu viens pats, var teikt," viņš neslēpa.
