Protams, saruna sākās par kapļiem, pareizāk sakot, riteņkapļiem jeb dārza kultivatoriem, kurus arī Agne ar Gintu nodemonstrēja. "Naža asmens, šī te daļa, nogriež zemes virskārtu un reizē arī nezāli, un tad ir ratiņš, kurš uzrušina," pastāstīja Agne.
Riteņkaplis tad arī saveda kopā Šustu ģimeni, jo Gints tolaik šos kapļus gatavoja un tirgoja, bet Agne kapli bija nolūkojusi dāvanai, un, kā saka Gints, kaplis bija liktenīgs.
"Jā, viennozīmīgi liktenīgs. Tā, kā es smejos, uzražoju kapli, lai kādā brīdī izvēlētos sev sievu. Čaklāku tādu noskatīt. Ja pērk kapli, tad skaidrs, ka ar zemīti kaut ko dara," viņš sacīja.
Bet domu par to, ka vajadzētu doties uz laukiem, rosināja gan mazuļa nākšana pasaulē, gan nostiprināja pandēmija.
"Nu, Covid izdarīja savu, pastūma mūs ātrāk spert to soli, atnākt uz laukiem, jo mēs jau kādu laiku plānojām, tāpēc jau bija cidonijas četrus gadus atpakaļ, ķiploki jau divus gadus," norādīja Gints.
Savukārt Agne piebilda: "Gints bija par labu laukiem, viņš jau tā laicīgi bija tam gatavojies, un bija liela viņa iniciatīva, bet es vienkārši rēķināju, man sanāca pārāk dārgi tur, Rīgā, palikt. Te jau tiešām vesela pils sanāk par to vērtību, kas tur vairs nav vērtība, viena liela kūku kaste, desmit mazas kastītes – dzīvoklis."
Agne ir grāmatvede, un viņai Rīgā bija labs darbs, Gintam vēl arī šobrīd ir daudz un dažādu biznesa lietu, kas saista arī ar galvaspilsētu, un būtībā pat nevar nosaukt vienu jomu, kura būtu galvenā.
"Vairāk tāds standarta bizness – būvniecība, apkures sistēmas, bijis agrāk daudz kas, arī humusu, granulas es ražoju. Ir interesanti, ka ir dažādība, tā kaut kā ir iegājies, un par tiem darbiem ir tā, kā man viens radinieks teica: "Ginča, kas tad tev ir neiespējams". Piedāvāja man ieiet purvā, uztaisīt dambjus, es teicu, es nekad purvā neesmu bijis, pamēģināju, nu, bija stress, trīs dienās mīnus 11 kilogrami, 60 kilometri noieti ar kājām, bet nu tas tika izdarīts, forši. Man ir interese, un es koncentrējos uz procesu, nevis, cik es galā iegūšu naudu, un tad sanāk daudzreiz labāk," pauda Gints.
"Dozītes" ir Agnes dzimtās mājas, bet Gints ir rīdzinieks. Par to, ka abi jau iejutušies lauku dzīvē, liecina gan prāvais vistu pulks aplokā, gan arī divi lieli cidoniju stādījumi.
Gints uzskata: "Man liekas, ka cidonijas tagad ir atdzimušas no 80. gadiem. Ļoti daudzi ar viņām nodarbojas, tādēļ tas tirgus bišķin, bišķiņ sagrozījies, ka ir ļoti daudz un nav tā noieta. Nu, tad atliek tikai pārstrāde, pašreiz, jā, mēs paši taisām sukādes, sīrupus, sulas."
Viņš arī atzina, ka laukos var veiksmīgi veidot savu uzņēmējdarbību, un ne vienmēr ir jābūt zemniekam ar labības laukiem vai govju ganāmpulku. Piemēram, viņu gadījumā – kāpēc neizmantot to, ka gar viņu mājai iet ceļš uz netālo Igauniju.
"Doma – uzlikt šeit plakātu, šeit ir Pērnavas–Valmieras ceļš, mēs zinām, kas notiek Valmieras "Depo", mēs latviešu valodu nedzirdam, mēs dzirdam tikai igauņus. Kaut kā ir sanācis, ka viņi mūsu veikalus un produktus ir iecienījuši, un, ja mēs šeit paši audzējam, pārstrādājam, radām pievienoto vērtību, radām cilvēkiem darbavietas, nu, kāpēc to neizmantot. Nezinu, vai [atvērt] veikalu, veikalu varbūt ar laiku, jāsaprot, vai tās produkcijas pietiek veikalam. Jā, ideja ir tāda, ka tajā veikalā tirgotu pašu saražotu produkciju, par kuru mēs varam atbildēt, par kuru mēs zinām," norādīja Gints.
Savukārt Agne paskaidroja: "Mūsu nākotnes gala rezultāts jau lielos vilcienos ir salikts, mēs jau aptuveni pēc plāna zinām, kur mums būs angārs, kur mums būs ražotne, kur būs noliktava, kur būs māja, kur būs viesu māja, kur pirts un tā tālāk.
Mēs to zinām, bet [nezinu], kā mums tas izdosies. Bet es noteikti ticu un zinu, ka ar Gintu kopā tas izdosies."
Tagad, kā jau laukos, priekšā kartupeļu rakšana, cidoniju vākšana, un jāgatavo kapļi pavasarim.
