Palielais šķūnis, kas kļuvis par vienas dienas dāvanu veikalu, ir cilvēku pilns. Vieni pēta te nopērkamās lietas, citi ārpusē bauda uz ugunskura vārīto zupu, vai tēju. Un, jau ieejot šķūnī, sagaida viena no saimniecēm Madara Mestere.
"Tās adventes dekorācijas ir manis taisītas, šie visi rokdarbi ir Martas šūti, šīs ir tās zeķes, kuras karina un kurās mazas dāvaniņas var ielikt. Tad mēs esam arī mājražotāji, un mums ir maziņa sērija ar bezalkoholisko dzērienu "Klunkš". Tad mums ir Ziemassvētku kūka "Jāzepam no Marijas", mēs ilgi par to nosaukumu domājām, bet beigās izšķīrāmies, ka laidīsim [pārdošanā ar tādu]. Mums ir arī forši, tamborēti dārzenīši, ko ir viena ģimene uztamborējusi. Mēs 12 gadus nodzīvojām Lielbritānijā, un es esmu bijusi restorāna vadītāja, un Marta ir bijusi veikala vadītāja. Tā ideja ir tāda –
vienkārši laukos nekurienes vidū uztaisīt veikalu, uztaisīt svētkus un, paskaties, ceļš ir pilns ar mašīnām!
Cilvēki brauc, un cilvēki bija jau pirms vienpadsmitiem, pirms vērās vaļā, cilvēki grib atbraukt un apskatīties. Super!" stāsta Madara.
"Tas ir tik skaisti, parādīt, ka īstenībā jau nevajag daudz, lai uztaisītu veikalu, uzreiz īres līgumu un nezin ko," piebilda otra šķūņa saimniece Marta Vētra. Pēc viņas stāstītā, arī pati dāvanu gatavošana bijusi kā aizrautīgs piedzīvojums.
"Mums vispār jau tagad mājās kādu mēnesi ir tā kā Ziemeļpolā, bet tagad šīs pēdējās dienas, kad mums atbrauca vēl brālis ar draudzeni un bērni, tad mums bija tā, ka visi kaut ko čubina un taisa, līmē, tas tiešām superīgi," saka Marta.
Lai arī šis šķūnis ir diezgan patālu laukos, tomēr tas nav bijis šķērslis, lai ceļu uz to mērotu ne tikai tuvākie kaimiņi, bet šurp braukuši arī limbažnieki, valmierieši, cēsnieki un pat no Rīgas.
Improvizētajā veikaliņā ir gan pašu saimnieču un palīgu gatavotās dāvanas, gan arī dažādas vintāžas lietas, par kurām arī ir liela interese.
"Tā ir vienkārši fantastika! Prieks, aizrautība, brīnišķīgas, senas lietas, ko tu nevari dabūt, un Marta ar Madaru ir tik daudz ar rokām radījušas!"
"Noteikti paņemšu kādu krūzīti, tasīti, es vienkārši nevaru iziet no tā skaistuma, neko sev nepaņēmusi līdzi."
"Dzīve laukos ir atkarīga no cilvēkiem. Var dzīvot skaistā, lepnā mājā, stipri noslēgti no visiem pārējiem un būt laimīgi paši ar sevi, bet var dzīvot ne tik lepnā vietā, un mēs dalāmies ar to, kas mums ir, tā ka šis pasākums ir interesants."
"Mēs vasarā bijām uz mājas kafejnīcu dienām, es tik ļoti priecājos par cilvēkiem, kas prot radīt prieku mums visiem šajā, nu jau jāsaka – bišķīt gaišajā laikā. Kolosāla ideja kā tāda. Mēs aizbrauksim mājās pozitīvi uzlādējušies, un viņām prieks, mums ir tik fantastiski cilvēki Latvijā."
Madara un Marta pēc 12 Lielbritānijā pavadītiem gadiem šopavasar atgriezās Latvijā, izveidoja savu uzņēmumu "Laux", ar domu audzēt dārzeņus, ziedus un garšaugus.
"Ar lauksaimniecību tas bija grūti, mums nav nekādas izglītības, mēs mācamies, mēs gribam arī uz permakultūru iet un tā dabiskāk. Ļoti šokējoša bija sezona. Mēs Lielbritānijā bijām dzīvojušas konstantā rudenī un pavasarī, bet te 4. septembrī uznāca sals, un mēs pat nebijām sēklas ievākušas tām puķēm, kurām gribējām. Nu tad bija tāds šoks un žēl... un ķirbji bija jāglābj... Ar puķēm iet forši. Mēs esam pateicīgas, ka mēs esam dabūjušas kāzas dekorēt. Mēs par kāzām vispār nesapņojām pirmajā sezonā, bet nodekorējām četras kāzas šeit, kas ir super. Ar dārzeņiem šajā sezonā mēs tikai testējām savām vajadzībām un, lai redzētu, kā izaug un kas izaug, bet nākamo gadu mēs to paplašināsim, jo ir ideja par ēdināšanu, ka mēs vasarā varbūt reizi mēnesī, varbūt divās nedēļās uzaicinām noteiktu cilvēku skaitu un mēs pasniedzam vakariņas vai pusdienas. Un arī interesanta lieta, ko mēs mēģināsim janvārī, februārī, kad Ziemassvētki būs cauri, ka mēs gribam te, laukos, vietējiem cilvēkiem piektdienu vakaros [dot iespēju] kā pilsētā, ka tu, piemēram, pasūti picu, ka tu vari atnākt pie mums un paņemt, un tev piektdienas vakarā nav jātaisa ēst," stāsta viena no uzņēmējām.
Izvēli atgriezties Latvijā Madara un Marta nenožēlo, bet to gan atzina, ka tā ir bijusi laba pieredzes gūšana.
"Es vienmēr esmu zinājusi, ka es gribu būt atpakaļ un ka es dzīvošu Latvijā. Mēs bijām karjerā sasniegušas sev tādu līmeni, ka mums ir zināšanas, ka mums ir pārliecība, ka tagad mums ir jātaisa kaut kas sev. Un, vai mēs to taisām Latvijā, vai taisām Anglijā, un, ja mēs to izdarītu Anglijā, tad jau tu nogruntējies. Mēs domājām, nē, mēs gribam nogruntēties Latvijā, un es nekad mūžā neesmu bijusi tik dzīva, kā šī pēdējā gada laikā, tas ir neticami," atzīst Marta.
"Tieši pirms kovida laika mums bija tāds joks. Mēs sēdējām, dzērām kafiju un spriedām, ko darītu, ja mēs vinnētu miljonu? Mums patīk taisīt ēst, mums patīk dārzs un ziedi, bet pēc pāris dienām mēs sakām: "Mums nevajag miljonu, lai to darītu. Braucam mājās? Braucam mājās!" Šis ir bijis labākais lēmums, ko mēs esam pieņēmušas – atgriezties Latvijā, būt te, kur mums ir ģimene, kur mums ir draugi; laukos ir tik forši cilvēki. Tas bija īstais laiks, kad atgriezties," saka Madara.
Vaicāta, vai Latvijā atgriezušās uz palikšanu, Marta nosaka: "Nu jā, rozes ir sastādītas, ko tad nu? Mēs esam mājās."
Un, iespējams, būs arī reize, kad atkal šķūnis pārtaps veikalā vai kafejnīcā, pierādot, ka arī laukos var īstenot dažādas idejas.
