No skarbiem līdz omulīgiem
Bērnībā lelles Eviju neinteresēja: "Es biju dabas bērns, spēlējos ar čūskām, ķirzakām un visu, kas bija piemājas dīķītī." Spilgti viņas atmiņā iespiedies telefona zvans no mammas pirms vairāk nekā trim gadiem, saņemot lūgumu izgatavot mājas gariņu, kādu viņa kaut kur bija manījusi. Doma to taisīt no parastā māla Eviju gluži nesaistīja, līdz viņa atklāja polimērmālu, kas ir pasaulē populārs veidošanas materiāls. Tad, vadoties pēc internetā atrasta attēla un pieliekot krietnu piepūli, kā arī domājot, kā tam piešķirt dzīvīgumu, tapa pirmais mājas gariņš. "Pašai bija liels gandarījums, ka sanāk, turklāt pats process arī aizrāva, jo laika gaitā bija jārisina dažādas tehniskas problēmas – kā labāk, kā stabilāk. Vajadzēja visu laiku attīstīties," viņa teic.
Ar šī brīža prasmēm atskatoties uz pirmdarinājumu, Evija to raksturo kā robustu un ar asiem vaibstiem. "Kā mamma saka, izskatās nešpetns. Pirmie bija paskarbi savā izskatā, arī trauslāki. Tagad jau tie man kļūst maigāki, apaļākiem vaidziņiem, omulīgāki," skaidro māksliniece. Viņa arī atminas savu pirmo pieredzi Siguldas tirdziņā: "Tur es biju ar saviem dīvainīšiem, pieskrēja viens bērns pie manis un teica, ka viņa tēvs šos nosaucis par ķēmiem. Man bija jāsmejas. Nu jā, kādam ķēms, kādam rūķis."
Tam sekoja vairāki simti mājas gariņu, kuru izgatavošanas laikā tika izkopta gan tehnika, gan pilnveidotas prasmes. Sākumā māksliniece daudz izmantoja materiālus, kas bija pieejami – šampanieša korķu stiepli, foliju un pat vīramātes šķūnī atrastus kabeļus, no kuriem plēsa ārā vadus, lai no tiem pēc tam veidotu rokas un kājas. Pēc vīra jautājuma, kāpēc to visu vienkārši nenopirkt būvmateriālu veikalā, Evija ņēma vērā šo ieteikumu un pēc materiāliem vairs nelūkoja radinieku šķūņos.
Lai lelles seja, rokas vai pēdas sacietētu, tās jācep 110 grādos. Evijai vairs prātā nenāk doma eksperimentēt ar lielāku karstumu, jo reiz tas jau izmēģināts, – mājas gariņš no cepeškrāsns tika izņemts kā apdedzis pīrādziņš, piepildot istabu ar dūmu mākoni. Tāpat jāuzmanās, lai lellēm nesakustu acis, tāpēc tās cepot jāpiesedz. Ir bijis gadījums, kad mēnesi veidojusi darbu, bet pēc izcepšanas visu nācās sākt no jauna, jo acis iegrimušas dziļi pierē.
Dzīvīgums slēpjas skatienā
Daudzu tautu mitoloģijā mājas gariņi ir būtnes, kas sargā namu no nelaimēm un nes ģimenei veiksmi. Viņi savā ziņā arī audzina saimniekus būt kārtīgiem un strādīgiem, lai mājās būtu miers, nebūtu ķildu. Tos nevar redzēt, viņi slēpjas un spēj mainīt savu veidolu, piemēram, pārvēršoties par kādu dzīvnieku. Latviešu mitoloģijā teikts, ka tie visbiežāk mitinās akmens krāvumos vai aiz pavarda. Evija pieļauj, ka leģenda par mājas gariņiem radusies, lai izskaidrotu neizskaidrojamo – kāpēc čīkst grīdas dēļi un dzirdami kādi citi trokšņi.
Evijas veidotajiem mājas gariņiem dzīvīgumu piešķir tieši skatiens. Lai saprastu, kā to dabūt gatavu, pagāja kāds laiks. Sākumā gariņi it kā vērās nebūtībā, bet bija vēlams iegūt uzrunājošu skatienu, ar kuru pietiktu, lai kaut ko pateiktu. "Man ir svarīgi, lai nav tukšais lelles skatiens, bet tas ir izsakošs," skaidro māksliniece.
Protams, neizpaliek arī brīži, kad, lai cik uztrenēta būtu meistarība, nekas neizdodas. "Tas man bija smags pārdzīvojums, kad pirmajā gadā pēc intensīvas darbošanās Ziemassvētku laikā, pavasarī atkal ķeroties pie darba, vairs nesanāca. Sapratu, ka jāpaņem emocionālā pauze. Ir jābūt iekšā tai enerģijai, lai radītu. Ja nav, tad var nemaz necensties sev bojāt nervus," saka mājas gariņu veidotāja. Reizēm joprojām jārod pārliecība par savām spējām: "Kad paskatos uz pasaules līmeņa mākslinieku darbiem, man liekas, ko es te lipinu…"
Strādājot ir jābūt relaksējošam mieram, lai spētu veidot. "Lai izdodas iegrimt tajā pasaulē, tā teikt. Ikdienā ir grūti, jo man divi mazuļi lēkā riņķī," viņa atzīst. Citreiz darbu pavada kāds meldiņš, kas pieskaņojas iecerētajam gariņa raksturam – no maigas melodijas līdz roķīgam džinglam. Mūzika noder, lai noķertu piemērotu sajūtu. "Es arī skatos spogulī un mēģinu dabūt tos vaibstus, kādiem jābūt," saka Evija.
Viens no viņas galvenajiem instrumentiem ir pirksti, ar kuriem spaida un veido materiālu, kas nozīmē, ka nedrīkst audzēt garus nagus. "Kad es pabeidzu gariņu, izskatos traki – ar superlīmi un krāsām aplipuši pirksti. Pie manikīra meistara iet īsti nav vērts, to es jau sen sapratu. Kā saka, esmu meitene no laukiem, un tas mani īsti nesatrauc," Evija noteic.
Meita iet mammas pēdās
Iespējams, viņas nodarbošanās bija jau zvaigznēs ierakstīta, jo pirms desmit gadiem, kad bija grūti izlemt, ko mācīties, astrologs izteicās, ka Evija nākotnē veidos lelles, ar kurām bērniem spēlēties. Tajā brīdī viņai likās, ka tas varētu būt saistīts ar podniecību. "Man vienmēr bija pārliecība, ka būšu māksliniece, kas strādās no mājām," Evija teic, atklājot, ka reiz viņai pietrūka drosmes, lai mēģinātu iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā. "Nemaz nemēģināju, jo trūka pārliecības par saviem spēkiem. Līdz tam man nebija nekādu iemaņu. Pēc tam es šo lēmumu nožēloju, jo māsīca tur studēja un tagad ir keramiķe," Evija saka, piebilstot, ka varbūt labi vien ir, ka viņa pati izkala savu ceļu, jo nereti akadēmijas salauž mākslinieka individuālo stilu un redzējumu, ja tas neatbilst klasiskajam. "Es mēģināšu pa savam. Varbūt ne tik pareizi, kā tēlniecībā pieņemts, bet pa savam. Grūtāk tas ir, bet lēnām virzos, pilnveidojos," teic Evija.
Tā vietā viņa studēja vides dizainu Baltijas Starptautiskajā augstskolā, kas nozīmē lielākoties darbu pie datora. "Es pie datora nevaru. Man tas izsūc enerģiju. Man vajag sajust materiālu, tāpat kā dabā, kad tu jūti, ka tas ir īsts, nevis kaut kas virtuāls. Tad es būtu tukša baterija," viņa atklāj, nenoliedzot, ka daudzas studiju laikā iegūtās prasmes tomēr noder, piemēram, izkoptā kompozīcijas izjūta.
Viņa ir mamma diviem bērniem – astoņgadīgai meitai un četrgadīgam dēlam. Evija ļauj arī viņiem rotaļāties ar mājas gariņiem, darot to saudzīgi. Īpaši meitai ir interese par to veidošanu, viņa kopē, ko dara mamma, bet bērna radošais skatījums ir unikāls – viņa tos veido no sīkām ēdamām lietām.
Ik dienu nākas dalīt uzmanību starp darbu, bērniem un mājas lietām. Atrast balansu reizēm ir izaicinoši. "Es kādreiz sapņoju, ka gribētu darbu, kurā tu nosaki savu laiku, neesi piesiets nevienai vietai. Kā saka – sapņi materializējas. Vajag tikai sapņot," viņa teic. Kad mājinieki devušies savās ikdienas gaitās, bet Evija mājās paliek viena, viņa ķeras pie darbiem. Citreiz sanāk tā iegrimt darbos, baudot mieru un iespēju koncentrēties veidošanai, ka nekas cits neatliek, kā lūgt vīram pusdienas paēst kafejnīcā, jo atrauties no iesāktā, lai tās pagatavotu, negribas.
Fantāziju realizēšana
Jau kopš pusaudzes gadiem Evija sapņoja par loka šaušanas apgūšanu. Pagājušajā gadā, pamanījusi sociālajos tīklos, ka Siguldā ir tāda iespēja, viņa saprata, ka pienācis laiks īstenot šo ieceri. "Tas nav tā, ka ņem un šauj. Ir nozīme stājai, kā turi roku, pirkstus. Liekas, jo vairāk sāc domāt par šīm lietām, jo vairāk aizmirstas, ka ir arī jātēmē," teic Evija, atzīstot, ka brīdī, kad ilūzija par šo nodarbi sastapās ar realitāti, bija neliels pārsteigums, ka tas nemaz nav tik viegli. Šobrīd jau viņa jūtas diezgan ērti, arī ķermenis ir pieradis un var koncentrēties uz mērķi.
Varēšana trāpīt mērķī nav pat tik daudz saistīta ar treniņu daudzumu, cik ar spēju tajā mirklī būt mierā. "Nekā cita galvā nav, tikai skaties uz mērķi. Esmu piefiksējusi, ka, ja izdodas atslēgt prātu, sanāk precīzāk notēmēt," viņa saka, piebilstot, ka tā ir sava veida meditācija, koncentrēšanās spējas izkopšana. Ziemā treniņi notiek iekštelpās, vasarā – brīvā dabā. Viņai vislabāk patīk un arī visizaicinošāk šķiet, kad dabā salikti mākslīgi dzīvnieki, pa kuriem jātrāpa. Pret dzīvām būtnēm pavērst bultu negribētos.
Uz zirgu izjādēm netālu no Siguldas viņa dodas kopā ar vīru. "Galvā bija vīzija, ka tas būs kā filmās, bet jāiegulda pamatīgs darbs. Mācību laukumā, kur jāspēj vadīt zirgu, tā nav relaksējoša nodarbe. Vienreiz atnācu mājās, un kājas sānos bija zilas. Nekad nebiju iedomājusies, ka tā varētu būt," par fiziski izaicinošo nodarbi divu stundu garumā, kad jākoncentrējas, jāapgūst jaunas prasmes un jāaizmirst par padošanos, teic Evija. Tāpat jāsaprot, ka zirgi ir dažādi, katrs ar savu personību, kas jāiepazīst. "Viņi ir gudri, jūt, ka nepārvaldi to lietu, un izmanto šo situāciju. Tad paliksi augšā kratoties, un viņš tevi nesīs, kur gribēs," saka Evija. Nevarētu teikt, ka šī ir viņas pirmā saskarsme ar cēlajiem dzīvniekiem, jo vecākiem laukos ir divi zirgi, tomēr pagaidām Evija vēl sauc sevi par iesācēju.
"Man vienmēr patikušas grāmatas par spēcīgas sievietes tēlu, pat ne karotāju. Man nekad nav patikušas vājās, skaistās princeses. Varbūt tikai tagad, šajā vecumā, es izsapņoju savu fantāziju tēlu," Evija nosaka, atzīstot, ka šīs nodarbes viņā vairo pārliecību par savu varēšanu un sajūtu, ka viņa spēj kontrolēt to, kas notiek. Evijai patīk lasīt grāmatas par viduslaikiem, bruņiniekiem, arī fantāzijas par elfiem. Pusaudzes gados viņu ļoti iedvesmoja Džīnas M. Ouelas piedzīvojumu stāstu sērija "Zemes bērni" par pirmatnējo dabu, mīlestību un sievietes spēku.
Varbūt nākotnē šīs abas divas nodarbes – jāšanu uz zirga un šaušanu ar loku – izdosies apvienot, lai gan tas, kā atzīst Evija, ir ļoti augsts meistarības līmenis. Šie vaļasprieki viņai ļauj atslēgties no ikdienas rūpēm un piedod dzīvei papildu krāsas. "Lai dzīve neiet tikai vienā ritma sitienā, vajag izraut sevi no ikdienas režīma un ļauties maziem piedzīvojumiem," viņa nosaka.
Ticība neizskaidrojamajam
Katru vakaru pirms miega Evija kopā ar saviem bērniem iegrimst fantāziju pasaulē. Īpaši bieži meita lūdz pirms gulētiešanas pastāstīt pasaku, pati iedodot tēmu, par kuru Evijai vajag improvizēt. Tā, piemēram, nesen tapa stāsts par laiviņu.
Neredzami mājas gariņi dzīvo arī Evijas ģimenē. Ja bērni labi uzvedušies, no rīta viņi mājās var atrast našķus, kurus pa nakti tur paslēpuši mājas gariņi. Ja gadās ieskriet kādā stūrī un apdauzīt kāju, tas nozīmē, ka mājas gariņš tevi pārmāca par kādu nedarbu.
Nenoliedzami, lielākoties pieaugot cilvēki mēģina apslāpēt savu fantāziju, neļauties tai. "Man atkal bērnībā bija otrādi – es centos līdz pēdējam ticēt Ziemassvētku vecītim, rūķiem mežā, elfiem. Pat uzzinot, ka Ziemassvētku vecīti tēlo vecaistēvs, es spiedu sevi ticēt, ka tā nav taisnība. Tagad es atkal ticu mājas gariņiem, jo viņi man rodas paši, it kā no kādas citas dimensijas atnāk pie manis," dalās Evija.
Māksliniecei svarīgi, ka pasaulē ir arī neizskaidrojamas lietas, kaut kas vairāk par to, ko redzam un dzirdam. "Nav tikai, kā saka, ikdienas maizes šķēle. Ir kaut kas vairāk, ir arī mūsos pašos," viņa nosaka.
Sirds Kurzemē, pati Vidzemē
Lai gan Evija ir dzimusi kurzemniece, šogad apritēs deviņi gadi, kopš par savām mājām viņa sauc Siguldu. Uz šo Latvijas pusi meiteni atveda mīlestība, jo vīrs dzimis šajā vietā. Dzīves laikā Evija daudz ceļojusi pa pasauli, tāpēc nepiesaistīja sevi vienai konkrētai vietai. "Es nezinu, vai skaistāku vietu citur Latvijā varētu atrast," par Siguldu teic Evija. Šeit viņa kopā ar ģimeni aktīvi pavada laiku – tikko kā nokusīs sniegs, visi sēdīsies uz velosipēdiem, suns pie stūres, un dosies Siguldas ielās. "Es smejos, ka, ja būs kaķis, tad arī tam groziņā atradīsies vieta. Mēs vienmēr visur ar riteņiem braukājam," viņa pastāsta. Vēl bērniem patīk peldēties, doties pastaigās, ziemā ar ragavām šļūkt ielejā. "Jebkurā sezonā šeit ir ko redzēt un baudīt, ne tikai rudenī," par pilsētu teic Evija. Viņas ģimene iecienījusi Kaķīškalnu, no kura paveras, viņuprāt, skaistākais skats.
Evija saka, ka vidzemniekiem ir mierīgāks temperaments nekā kurzemniekiem un šeit dzīvojošie tā neuzsver, ka ir no Vidzemes. Kurzemnieki vairāk lepojas ar savu novadu vai vismaz pasaka to skaļi. Nenoliedzami, vide iespaido cilvēku, un Evijai šķiet, ka, šeit dzīvojot, viņa ir pielāgojusies vietējiem un kļuvusi rāmāka.
Sirdī Evija joprojām ir kurzemniece un pieļauj, ka varbūt tikai pēc vairākiem desmitiem gadu, kas nodzīvoti Siguldā, viņa sevi sauks par vidzemnieci. "Te ir skaista, Latvijai eksotiska daba, visas gravas un alas. Es esmu priecīga, ka nokļuvu šeit," viņa teic.
Evija Siguldu raksturo kā noslēpumainu ieleju pie upes. "Noejot no galvenajām takām, var pēkšņi atrast kādu alu, kuru, liekas, neviens vēl nav atklājis, strautiņu, interesantu zemes atsegumu. Šeit ir daudz neatklātu vietu. Kurš meklēs, tas arī atradīs kādu savu noslēpumaino stūrīti," saka Evija, aicinot būt vērīgiem un nepalaist garām brīnumaino, kas ir visapkārt.
