Iģene ir neliela apdzīvota vieta netālu no Talsiem. Šeit Harijs ar savu sievu ir ienācēji. 80.gadu nogalē nopirka pussagruvušo muižas nabagmājas klēti un pārvērta līdz nepazīšanai. Harijam galvaspilsēta bija kļuvusi pārāk... krieviska.
Taču Rīgā ir palikusi kāda ļoti svarīga Harija dzīves daļa – bērnība. Dzimtas mājas atrodas Lucavsalā, kur joprojām saimnieko jaunākais brālis Leons. Ilgu laiku ģimene dzīvoja arī Maskavas forštatē. 18.novembrī visi vietējie puikas no saviļņojuma sasarkušām sejām skrēja skatīties, kā soļo Latvijas armijas karavīri. „Pa mūsu ielu gāja 6.kājnieku pulks, mēs visi kā traki skrējām. Visa Rīga bija izpušķota!" stāsta Harijs Astra.
Harijs ir pārliecināts, ka patriotismu viņos ieaudzinājusi māte. Tēvs kā vecticībnieks bijis atturīgāks.
Toreiz kā bezrūpīgs puišelis Harijs pat nojaust nevarēja, kādos vēstures atvaros riņķos Latvija. Tagad pat vienkāršai skolas fotogrāfijai ir daudz dziļāka nozīme. „Šī fotogrāfija uzņemta pirms 17.jūnija... Gunārs vienmēr smējās!"
Šādi - ar lokainiem matiem un banti priekšā - agrā bērnībā izskatījās padomju disidents Gunārs Astra - vidējais brālis. Harijs atceras, ka Gunārs bijis drosmīgākais no brāļiem. Varbūt - spītīgākais. Padomju vara Gunāru divas reizes notiesāja un ieslodzīja cietumā par dzimtenes nodevību un pretpadomju propagandu, taču viņš nesalūza.
Gunāra liktenis ietekmēja arī pārējo brāļu dzīvi. Harijs visu mūžu nostrādāja par zemes ierīkošanas inženieri. „Ja kaut kas notika, mani vienmēr sauca un pratināja," saka Harijs Astra.
Iespējams, dzīve būtu pagājusi savādāk, ja Harijs pēc Otrā pasaules kara nebūtu atgriezies dzimtenē. Viņš karoja vācu armijas rindās, un bija arī iespēja palikt ārzemēs. Tomēr viņš atgriezās.
Netālu no mājas mežmalā Harijs ierīkojis piemiņas vietu brālim. Pirms diviem gadiem viņš Okupācijas muzejam nodeva vēstules, ko Gunārs Astra sūtījis brālim sava pirmā ieslodzījuma laikā.
Harijs ir pārliecināts, ka par savu patriotisko audzināšanu ir pateicīgs arī pirmskara Latvijai, arī Viestura pamatskolas skolotājam, kurš nebaidījās 18.novembri svinēt vācu okupācijas laikā. Latvijas cilvēkiem, viņaprāt, vajadzētu vairāk nacionālās pašapziņas. „Mēs turamies uz inerces pamata. Uzturēšanās atļaujas arī - mēs pārdodam savu zemi!"
Pa rudenīgo zāli Harijam visur līdzi čāpo pinkainā Zuze. Sunenīte savulaik paņemta no patversmes un kļuvusi tik uzticīga saimniekam, ka neatkāpjas ne soli. Tikpat uzticīga, cik Harijs ar savu dzimtu un ģimeni - Latvijai.
