Viņu ciena kā izcilu speciālistu, godīgu un taisnīgu dabas aizsardzības inspektoru. Viņu ciena pat malu zvejnieki un malu mednieki. Gandrīz 50 gadus viņš sargā Gaujas senleju. Valsts Māra Mitrevica darbu novērtējusi ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Kopš aiziešanas pensijā Māris Mitrevics ir sabiedriskais inspektors. Kā smej - tik ilgus gadus tvarstot lašu un taimiņu dūrējus, darbs kļuvis par atkarību. „Es jau sen esmu piefiksējis, ka visas blēdības un kaut kas dabai slikts tiek taisīts svētkos un pirmdienās pēc svētkiem. Es gadu no gada 18.novembrī izbraucu dabā. Un vienu reizi kopā ar jaunāko dēlu ne tik sen noķērām veci ar žebērkli upmalā," stāsta Mitrevics.
Māris Mitrevics dzimis ulmaņlaikos Rīgā. Otrajam pasaules karam sākoties, ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju. 1945.gadā krievu karavīri atveda atpakaļ. Kad sākas Staļina represijas un 1949.gadā daudzus izsūtīja uz Sibīriju, māte mazo Māri paslēpa pie tantēm. Par laimi, neviens no ģimenes necieta.
Kā viņš atzīst, patriotisma sajūta atnāk īpašos mirkļos. „To, ka esmu latvietis, tā pa īstam es visvairāk jutu krievu laikos Mežaparkā Dziesmu svētkos, kad dzied „Pūt, vējiņi"... Tikko bija Dziesmu svētki... nejutu tik labi, ka esmu latvietis, tā kā eiropietis... varbūt mani mazbērni būs musulmaņi, kaut kas tāds. Tas nav tas... Tā kaifīgākā sajūta bija 1991.gada Daugavmalā. Tā ir tā bilde, kur ir tie daudzie karogi. Es mēģināju saskatīt, kur es tur esmu."
Gauja ir Māra likteņupe. Ar to saistītas spilgtākās bērnības atmiņas, kas ietekmēja visu darba mūžu un dzīvi. Tas sākas ar koku pludināšanu un plostiem.
Koku pludināšanas kantorī Gaujas iecirknī Māris sāka strādāt pēc Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas. Kad izveidoja Gaujas nacionālo parku, viņš kļuva par tā darbinieku.
1988.gadā Māris Mitrevics bija viens no diviem cilvēkiem Latvijā, kas uzdrošinās publiski paust bažas par koku masveida izciršanu un plāniem pievienot toreizējo Mežsaimniecības ministriju Vieglās rūpniecības ministrijai.
„Kuluāros visi mežziņi runāja: nu, būsim pie „Auroras" zeķu fabrikas. Es aizbraucu pie lieliem priekšniekiem un teicu - veči, ir ziepes. Viņi saka: kā? Neko nevar. Es mazs vīriņš, saku - es varu vairāk. Uzrakstīju rakstu „Ko pļausim pēc 100 gadiem?". Aiznesu uz „Padomju Jaunatni" Andrejam Cīrulim, tas aizsūtīja uz Ministru Padomes 1.daļu - tie ir cenzori... Es aiznesu Mārim Čaklajam uz „Literatūru un Mākslu"."
Dzīvesgudro vīru partijas ne reizi vien aicinājušas politikā. Taču Mitrevics atteicis. Vienu reizi gan mēģinājis - 90.gadu sākumā Tautas fronte viņu virzīja par Siguldas pašvaldības deputāta kandidātu. Taču viņš atteicies iestāties frakcijā, jo sapratis - nespēs nobalsot par citu jau izlemtiem jautājumiem.
Ar savu humora dzirksti un sulīgajiem stāstiem ir ieinteresējis nevienu vien jaunieti pievērsties vides aizsardzībai. Gaujas nacionālajā parkā darbojas arī jaunie reindžeri. Bet sākums tam bija vēl padomju gados, kad Māris apbraukāja Siguldas skolas. „Kurš svētdienās nāks dežurēt pie Gūtmaņalas? Man vēl ir saglabājušās kaut kur lentītes, peļu un žurku apgrauztas, ar uzrakstu GNP. Visfantastiskākais, ko atceros: atbrauc autobuss, izskrien skolēni, visi jau uzskrien augšā un tad ir tas interesantākais - Siguldas skolnieks tai skolotājai pasaka – nu, nav labi tā," atceras Mitrevics.
Par savu pieredzi Gaujas senlejas un lašu sargāšanā Māris Mitrevics iecerējis uzrakstīt grāmatu.
Bet jau pēc pāris dienām pirmizrādi piedzīvos dokumentālā filma par leģendāro siguldieti „Mitrais", ko uzņēmusi Vides filmu studija. 21.novembrī to rādīs arī Latvijas Televīzijā.
