Deja ar vēdekli bija Danielas mammas mīļākā deja. Daniela katru soli iestudēja pati un pēc "Maximas" traģēdijas vidusskolas ballē veltīja šo priekšnesumu mammas Jūlijas piemiņai. Pirms pusotra gada raidījumā “Aculiecinieks” Daniela teica, ka sapņo kļūt par horeogrāfi.
Kopš šī gada septembra sapnis kļuvis par īstenību. Daniela studē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā (RPIVA). Būs deju un ritmikas skolotāja. Ar labām atzīmēm eksāmenos tika budžeta grupā.
"Es jau no septiņu gadu vecuma gribēju kļūt par horeogrāfi. Sapnis ir piepildījies. Mamma arī gribēja, lai esmu tieši horeogrāfe un studēju šo jomu. Un re – iestājos!" priecājas RPIVA studente Daniela Burdukeviča.
Danielas mamma Jūlija Burdukeviča gāja bojā vidējās meitas acu priekšā. Abas stāvēja pie saldējuma letes un nevarēja izvēlēties, kuru ņemt. Viņu atraka vienu no pēdējām. Visu šo laiku – gandrīz trīs diennaktis Daniela pavadīja pie veikala.
Jūlija strādāja zooveikalā un daudzi pie viņas nāca ne pēc kaķu vai suņu barības, bet vienkārši parunāties.
"Mamma bija mierīga, visu uztvēra tā rāmi. Es esmu ātra. Uzsprāgstu un tad gan – miers. Rakstura ziņā atšķiramies," mammu atceras Daniela.
Iestājoties augstskolā, Daniela ieguvusi jaunu ģimeni un domubiedrus. Viņa saka, ka ar kursabiedriem dejo un elpo vienā ritmā: "Mēs visi viens otru atbalstām un palīdzam. Kad atnāku uz skolu, es jūtos kā paradīzē. Tiešām! Jo visi viens otru saprot no pusvārda. Visi dejo! Visi par deju vien runā. Tu ieej iekšā un āāā!"
Daniela jau tagad māca dejot mazās balerīnas deju studijā “Arabeska”, kur pati spēra pirmos soļus un mācījās pirmās kustības: "Tās meitenītes, kas pie mums nāk - trīs gadiņi, mazas pavisam, mēs jau mācām viņas skaisti iet un uz visu skatīties augsti paceltu galvu. Mums ir mazo princesīšu skola."
Bet viņas sapnis ir reiz atvērt pašai savu skolu: "Skaistu zāli gribu! Bet es vēlos ne tik daudz mācīt dejas, cik veidot tieši savu horeogrāfiju."
Ciešā saikne ar mammu Danielai ir saglabājusies. Tas, ka mammas nav blakām, nenozīmē, ka viņu vairs nevar just. Tieši otrādi – Daniela ir pārliecināta, ka mamma viņu sargā un vada: "Viņa man nāk sapņos. Dod padomus ar dažādu zīmju palīdzību. Bija tāds brīdis, kad mēs skolā sēdējām ar meitenēm un runājām par kāzām, bērniem, par nākotni. Nu, tādas meiteņu runas.
Es beigās izgāju no klases un tik sirsnīgi sāku raudāt, jo sapratu, ka man nekad vairs nebūs mammas blakām. Ne kāzās, ne nākotnē. Nekad! Grūti.
Bet tonakt viņa atnāca sapnī un teica man, ka visu laiku ir klāt un ka vienmēr būs līdzās dzīves svarīgākajos brīžos. Un vienmēr palīdzēs. Pēc šī sapņa es nešaubos, ka viņa ir tepat un palīdz. Un rāda man īsto ceļu, kuru iet."
Danielai nav sava mīļākā baleta. Viņai gribas radīt savas dejas un izdejot tās. Tas ir viņas ceļš!
