Latviešu bēgļi, kuri kara gados no Vācijas izklīda pa pasauli, atstāja mantas, ko nevarēja paņemt līdzi. Smagākās bija grāmatas, un tas bija sākums kolekcionēšanai - saka Gaidis Graudiņš, rādot relikvijas no savas kolekcijas.
Kolekcija krāta kopš jaunības, dzīvojot trimdā. Pēc PSRS sabrukšanas 1990. gadā, lielāko daļu - apmēram 7000 priekšmetu - kolekcionārs uzdāvināja Latvijas sabiedrībai.
„Kādreiz man pat pārmeta – kāpēc uz Latviju? Nav droši. Bet, ja mēs šodien neatvedīsim, tad nekad neatvedīsim. Viss gāja uz labo pusi un bija svarīgi atvest, lai parādītu, kas bija Latvija pirms Otrā pasaules kara,” norāda Graudiņš.
To vidū ir mākslas priekšmeti, mēbeles, apbalvojumi, rotas - viss, kam ir saistība ar Latviju starp diviem pasaules kariem. Daudzas lietas pirktas vai iemainītas no kolekcionāriem. „Saktiņa ir darināta pēdējiem Dziesmu svētkiem Latgalē. Tā man ir mīļa un patīkama… Pēdējie svētki brīvībā. 1940.gads,” norāda Graudiņš.
Šogad mecenāts nosvinēja 90. dzimšanas dienu. Jaunībā viņu iesauca leģionā, un kopš tā laika Graudiņš dzīvo Vācijā. Savākto vēsturisko liecību eksponēšanai viņš bija izveidojis divus ”Latviešu muzejus” Detmoldā un Grētemā. Tagad šie priekšmeti veido “Dauderu” krājuma kodolu. „Prieks un gandarījums, ka tu vari dzīvot, tev ir labs darbs, tu nopelni un varai atstāt savu daļu Latvijai. Bija Latvija, nebija, bet panākumus redzam šodien. Tas atmaksājas,” norāda Graudiņš.
Filmas cienīgs stāsts ir par to, kā Graudiņš ticis pie Vilhelma Purvīša gleznas. Abi ar sievu reiz skatījušies kādu Vācijas raidījumu. „Un Ingrīda saka: Purvītis, Purvīts... raidījums beidzas un es aizrakstīju uz televīziju, prasot adresi, kam ir tā glezna. Viņi atraksta: „Ļoti žēl, bet glezna vairs nav pie īpašnieka un atrodas Upsalā, izsolē!”” atminas Graudiņš.
Vācu eksperts spriedis, ka glezna varētu maksāt 15 000 eiro, taču, kā atzīst mecenāts – par latviešu mākslas šedevru izdots daudz, daudz vairāk. „Es nosolīju un atvedu uz Rīgu. Tagad viņa karājās „Dauderos”,” norāda mecenāts.
Šovasar Nacionālās vēstures muzejs no Graudiņa saņēma 200 000 eiro - lielāko ziedojumu muzeja pastāvēšanas vēsturē.
Izlasītās grāmatas par latviešiem, kurus padomju režīms izveda uz Sibīriju, rosinājušas pārdomas par dzīves netaisnību. Tāpēc augustā Gaidis Graudiņš ziedoja arī 60 000 eiro Likteņdārzam.
„Mēs aizbraucām brīvībā. Es biju ļoti labā amatā un pelnīju labu naudu. Tie aizbrauca un līdz Sibīrijai nemaz netika. Kad es piesēdos pie brokastu galda, viņiem nebija nekā. „To, ko latviešu tauta cieta, tā nebija pelnījusi. Tad es aizbraucu uz Likteņdārzu un redzēju, ka kaut kas tomēr attīstās,” viņš nosaka.
