"Kad 1992. gada 18. augustā ierados Latvijā, man bija divas profesijas – pavārs un mākslinieks. Profesija, kurā varēju darboties bez valodu zināšanām, bija keramika," Latvijas Radio 3 "Klasika" pārraidē "Mākslinieka darbistabā" savu stāstu sāk Garsija un uzsver, ka ir pirmais meksikānis Latvijā, kurš pieteicies uz Latvijas pilsonību. "Jūtos ļoti lepns par to!"
Uz Latviju atved mīlestība
"Tu nekad nezini, kur mīlestība tevi aizvedīs – tā mūs var aizvest kaut uz Mēnesi! Mana toreizējā sieva, arī keramiķe, pa daļai bija meksikāniete, pa daļai latviete – cēlusies no latviešiem, kuri savulaik emigrējuši uz Meksiku. Viņas tēvs bija latvietis, kurš pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā uzreiz pakoja somas, atbrauca uz Latviju un aicināja arī mūs.
Ar sievu tolaik daudz strīdējāmies – vai paliksim Meksikā, vai tomēr brauksim uz Latviju. Beidzot mums apnika strīdēties un izlēmām – dzīvosim Latvijā. Atbraucām. Iepatikās.
Pēc pirmā nodzīvotā gada sapratu, ka varam šeit dzīvot arī tālāk," stāsta Garsija, kuru ne mirkli nav mulsinājis Latvijas klimats. "Man patīk sniegs! Latvija mani fascinē arī ar to, ka te ir četri gadalaiki, jo Meksikā vidējā gaisa temperatūra ir divdesmit pieci grādi. Visu laiku zaļš, vienas puķes beidz ziedēt, citas sāk. Ja latviešiem šķiet eksotiski četrdesmit grādu karstumā sēdēt zem palmas un dzert "Mohito", man vistīrākā eksotika šķiet mīnus divdesmit grādos staigāt pa mežu, bet pēc tam siltā istabā dzert karstu tēju," smejas Garsija.
Pirmā profesija – keramiķis
"Sievastēvs Latvijā bija iepircis dažādus objektus Ķeipenes rajonā – iesākām būvēt tur keramikas darbnīcu.
Tolaik tā bija pirmā privātā keramikas darbnīca. Būvējām krāsnis, ieguvām tīru mālu, kuru pat slavenais Pēteris Ušpelis pirka savai Latgales keramikai!
Arī Pēteris Martinsons no Mākslas akadēmijas bija biežs viesis un aktīvs klients," stāsta Garsija, kurš pats keramikas mākslu apguvis vairākās universitātēs Meksikā.
"Taisījām keramikas servīzes restorāniem Vecrīgā – ieskaitot "Pūt, vējiņi!" un "Vincentu". Sākumā veidojām traukus meksikāņu stilā, tādas kā meksikāņu etnogrāfiskās kopijas. Interesanti, ka meksikāņu trauki ir ugunsizturīgi – tajos var vārīt uz uguns, cept. Latvijas māls nav tik ugunsizturīgs."
Sākumā arī dzīvošana notikusi tieši Ķeipenē: "Kamēr iemācījos valodu, pagāja pusgads. Arī bērniem bija jāpierod.
Pirmo mēnesi bija grūti, galva sāpēja, neko nevarējām saprast – ne radio, ne televīziju. Bet gribēju palikt – tāpēc centos iemācīties valodu.
Pusgads tam bija nepieciešams."
Šobrīd ar keramikas lietām Garsija darbojas retāk, jo ikdienā strādā ar citu materiālu – ēdienu, taču ik pa laikam piedalās kādā keramiķu simpozijā vai meistardarbnīcā. "Tas man ļoti patīk! Turklāt Latvijā ir tāda keramikas kultūra! Te cilvēki ciena savas tautas daiļradi, amatniekus."
Lielo pārmaiņu liecinieks
Meksikānis neslēpj – lai pārceltos, zināma saņemšanās bijusi nepieciešama. Taču bijis tā vērts, jo bijis interesanti. "Man patika vērot, kā mainās sistēma, kā latvieši sāk smaidīt un justies kā mājās – savā zemē.
Sākumā biju pārsteigts, ka cilvēki neskatās viens otram acīs. Ielās neviens neēda. Ģērbās tumšās drēbēs, nebija tik atvērti, nesmaidīja.
Šo gadu laikā arī pats esmu mainījies! Piemēram, Meksikā dāvina puķes, neskatoties uz to skaitu. Latvijā ir ļoti svarīgi, lai nebūtu pārskaitlis. Arī lai puķes nebūtu šādas vai tādas, lai nebūtu neļķes, bet gan rozes. Pāri slieksnim latvieši nesasveicinās. Zināms kultūršoks bija. Meksikāņi visu laiku svilpo – te tā neklājas. Tāpēc sāku ātri mācīties valodu un kopā ar valodu – kultūru. Nu, nevar iemācīties valodu, ja pats nedzīvo tajā vidē!"
Saknēs – indiāņi
Pats Garsija nāk no Verakrūzas, bet viņa senčos atrodami indiāņi. "Meksika ir indiāņu zeme. Indiāņi faktiski ir tās pamatiedzīvotāji, un arī mana vecāmamma bija indiāniete, bet vectētiņš – spānis. Tāpat kā latvieši, arī mana vecāmmamma stādīja puķes saskaņā ar mēness fāzēm, lasīja zāļu tējas; viņa mūsu ģimenē vienīgā zināja, kuras sēnes ēdamas, un kuras – nav, jo Meksikā aug ļoti daudz sēņu, daudzas no tām – indīgas. Viņa runājās ar putniem. Un bija ļoti saimnieciska," aizrautīgi stāsta Garsija, kurš pavārmākslas talantu, visticamāk, mantojis no savas vecmāmiņas.
"Mūsu ģimene bija ļoti liela – vecāmamma katru dienu gatavoja ēdienu divdesmit, trīsdesmit cilvēkiem – tiešām kā restorānā! Mīlestība uz ēdienu manī ir no viņas. Vienmēr, kad taisu ēst, kaut to pašu mērci, ausīs skan vecāsmammas padomi."
Taujāts, vai latviešiem tīk meksikāņu ēdieni, šefpavārs atbild pārliecinoši: "Jā! Mūsdienās latvieši čili ēd daudz vairāk nekā pirms divdesmit pieciem gadiem. Kad radās iespēja nodibināt pirmo krogu Ķeipenē un Rīgā – "La Cucaracha", no Meksikas importēju daudz halapenjo un čili. Bet vispār latviešu mēles pieradināt pie asajiem ēdieniem bija grūti."
Vienīgā mariači banda Baltijā
"Gatavojot ēst, vecāmamma vienmēr dziedāja. Meksikā vispār ļaudis pārsvarā kaut ko dzied vai svilpo – mazgājoties dušā, ēst taisot, un palaikam tā sanāk arī man," smej pavārs, kurš kopā ar domubiedriem iemanījies nodibināt pirmo un pagaidām vienīgo mariači grupu Baltijā. Tās nosaukums - "Sol y Sombra".
"Man ļoti patīk mūzika, meksikāņu klasiskās dziesmas. Kopā ar Ivaru Hermani un Laimi Rācenāju esam nodibinājuši mariači bandu, kurā ik pa laikam satiekamies, uzspēlējam un uzdziedam meksikāņu populārākās dziesmas.
Pagaidām grupā esmu vienīgais meksikānis, bet Laimis pamazām par tādu kļūst.
Pats spēlēju visādus grabuļus, radu kori."
Gvakamole Havjera Garsijas gaumē
Nepieciešams:
- 1 avokado,
- 1 sīpols,
- 1 tomāts,
- 1 laims vai citrons,
- 1 čili pipars,
- koriandrs vai baziliks, sāls.
Pagatavošana:
Izvēlas mīkstu avokado, kuru pārgriež uz pusēm, izņem kauliņu, ar karoti zīmē kubiņus un ņem ārā no mizas. Sagriež smalki jo smalki sīpolu un tomātu, čili piparu var sagriezt ar visām sēklām (ja patīk asums) vai bez (ja tīk mazāk pikants). Visu sasmalcina, cik vien smalki var - samaisa ar karoti vai sagrūž piestā. Pieliek sāli, laima sulu, pašās beigās - smalki sakapātu koriandru vai baziliku. Bauda, ietītu tortiljā.
