Kāpēc kļuvi par modeli?
Tā noteikti nebija mana izvēle. Tas sākās, kad man bija 11 gadi. Biju "pilnīgākais pašpuika". Vienmēr ceļojumos, kad braucām ar tautasdejām, visās bildēs, kad mamma fotografēja, es pagriezos, lai mani nevarētu redzēt.
Mani uzrunāja Gints Bude. Vecāki visu vasaru mēģināja mani kaut kā pierunāt, bet atslēgas vārds bija – "ne visiem ir tāda iespēja", pamēģini. Iztaisnosi vismaz muguru, ļausi mums sevi nobildēt. Tā tas aizgāja. Pēc tam sekoja piedāvājumi no citām aģentūrām.
14 gadu vecumā uz ielas mani noskatīja Nils Raumanis – "Dandy" modeļu aģentūras īpašnieks. Tad vienkārši kaut kā viss aizgāja. Es to uztvēru ar tādu vieglumu. Tāpat kā skolā tev pasaka – ej uz skolu, un tu to dari.
Tu esi bērns, un tu neko neapzinies tajā brīdī. Kad pienāk pirmie ceļojumi, tad jau no tevis prasa, lai esi pieaugušais, bet tu jau nezini, kā tas būs.
Tev ir 24 gadi, un lielāko dzīves daļu esi bijusi modele. Tu ieminējies par stereotipiem. 11 gadi, protams, ir ļoti agrs vecums, kad sākt ar to nodarboties, bet vai atceries, ko tu 10 gadu vecumā domāji par to, kāda ir modeles dzīve, kas vispār ir modele un kāda ir modes industrija?
Tajā brīdī es nemaz nezināju, ka tā ir tāda opcija. Nevarēju iedomāties, ka modele – tas ir darbs. Tu pieņem to kā pašsaprotamu. Sākumā, kad gāju pie Budes, es to neuzskatīju par darbu, man šķita, ka tas ir kaut kas, ko tu dari, bet, tad kad nopelna pirmo naudu, tad tā šķiet kā kabatas nauda.
Vai tev bija kaut kādas ilūzijas attiecībā uz to, kas tevi sagaida nākotnē? Pieļauju, ka vienkārši ļāvies brīdim un iepazini pasauli bez lielām ekspektācijām vai idejām par to, kā būs. Bet varbūt tu zini un nojaut, kāds ir sabiedrības priekštats par šo industriju? Vai tur ir kādas ilūzijas?
Kaut kādā brīdī sāka parādīties. Jo ilgāk tur esi, jo vairāk skaties, ko tās lielās meitenes tev apkārt dara, runā un ir ekstravertākas. Arī mācoties un skatoties filmas, man radās noteikti priekšstati.
"Tajā brīdī vairāk apzinies to, kā tu sāc izskatīties, un to, ka vairs tik ļoti neizskaties pēc maza puisīša, bet sāc izskatīties, paldies vecākiem – pēc smukas meitenes."
Ilūzijas ir dažnedažādākās. Sākot ar to, kāda ir mūsu ikdiena, cik viegli tas ir, beidzot ar to pašu, ko mēs jau zinām – narkotikas, ballītes un to, kā dabū visus lielos darbus.
Vislielākā ilūzija, ko izteica apkārtējie – cik tas ir vienkārši: "Nu, kas tad tev, nostājies kameras priekšā un smuki izskaties." Tas nav vienkārši.
Lielākais ir mentālais un emocionālais darbs, jo tevi vērtē tikai un vienīgi pēc izskata. Nevienam neinteresē, kas tev ir galvā, kas ir noticis un kā jūties.
Šajā darbā jābūt ar sirdi un dvēseli iekšā, jo apkārt ir 20 cilvēku komanda, kura no tevis sagaida noteiktu rezultātu.
Kāpēc tev liekas, ka tas tā ir? Tāpēc, ka mēs redzam tikai skaistās fotogrāfijas uz žurnālu vākiem?
Varbūt. Visi mēs esam patērētāji. Ja katru dienu afišās un reklāmās redzam skaistus cilvēkus, kuriem gēni uzvarējuši skaistuma loterijā, šķiet, ka tev arī tādam jābūt. Protams, ka to apskauž, jo fotogrāfijas, kas tiek publicētas pēc darba, citiem var likties kā īpaša veiksme būt ar tiem cilvēkiem. Bet bieži vien tas viss ir ļoti sekli, tikai lai atrādītos, ka tur esi un kaut ko dari.
Mēs runājam par industriju, kas pārdod skaistumu, un visi saprotam, ka ir noteikti skaistuma ideāli. Tu esi daļa no šīs industrijas un piedalies šo skaistuma ideālu veidošanā. Pastāsti, kas ir tavs skaistums?
Mans skaistums ir viss, kas nāk no iekšienes – kā cilvēks paskatās, pasmaida. Tas ir tik ļoti individuāli, un tu katrā vari saskatīt skaistumu. Man patīk, ka tas nav vienkārši bezpersonisks. Man šķiet, tas vienmēr nāk no cilvēka īpašībām – noteikta veida pazemība un novērtējums. To jau bieži var redzēt pēc žestiem.
Kā tev liekas, vai visi cilvēki ir skaisti?
Jā un nē. Es gribu ticēt, ka ikvienā ir skaistums. Jautājums, cik ļoti mēs dodam iespēju un ļaujam savam ego tajā brīdī salūzt, lai otram ļautu izpausties. Mums visiem ir maskas, un bieži vien mēs skaistumu neizlaižam ārā, jo pastāv sabiedrības uzspiestās normas, kā cilvēkiem jāuzvedas.
Kā mēs varam palīdzēt tiem, kuriem liekas, ka viņi nav skaisti?
Tas ir traks jautājums. Man tieši nesen pajautāja: "Nu, Eva, kā tad tev ir ar pašpārliecinātību, tu taču esi modele." Tāpat kā visiem pārējiem, tas nav ļoti izteikti – es neesmu pašpārliecināta par sevi. Ir brīži, kad esmu, un tas laikam ir tad, kad zini, ka tev ir vairāk informācijas par noteiktām lietām.
"Tas nāk ar laiku, caur pieredzi. Jo vairāk būsi atvērtāks tam, lai kļūdītos, tad arī pašpārliecinātība un skaistums nāks."
Vai mēs esam kā sabiedrība pārvērtējuši skaistumu? Vai mums ir kaut kāda ilūzija par to, ka "ja man būtu par trīs kilogramiem mazāk vai būtu žokļa līnija - tad es būtu laimīgs"?
Jā, noteikti, Tas mūsdienās tiek ļoti glorificēts, it īpaši sociālajos tīklos. Es arī pati uz sevi tā skatos. Ja godīgi, trīs kilogrami ir nekas, bet – cik daudz par to nodarbini savu galvu.
Kā nodot šo ziņu, ka tās ir muļķības? Būsim godīgi, mēs patērējam tik daudz enerģijas par to. Īpaši jaunie cilvēki - ko par mani domā. Tā var iebraukt mentālās cīņā ar sevi, bet kā pateikt, ka tas nav tā vērts?
Manuprāt, ļoti daudz cilvēku cenšas to izdarīt, bet beigu beigās tas ir tikai pašā cilvēkā. Ja pats neizdomāsi, ka arī ar trīs [liekiem] kilogramiem var justies labi, tad tas nemainīsies. Es varētu teikt un sludināt, bet tas nestrādās līdz brīdim, līdz pats to neapzināsies.
Kā tev liekas, kas ir tas modinātājpulkstenis? Kā var pamosties no ilūzijām?
Jānotiek kaut kādai traģēdijai vai kaut kam sliktam. Es bieži saku cilvēkiem, ka jums ir ilūzija par mani, jo man bieži vien ir ilūzija par citiem. Es jau dzīvoju ar to, ka man ir daudz ilūziju, un arī citiem tās ir.
"Ar jebkuru jaunu cilvēku vai ar jaunu darbu sākumā neredzi skaidri. It kā tā ir iemīlēšanās, aizraušanās, bet paiet laiks un tomēr tas vairs nerada tādu pašu sajūtu kā pirms tam."
Tev ir bail no tā, ka cilvēki tevi idealizē?
Man no tā nav bail, bet es zinu, ka tas notiks. Es ļoti labi apzinos, ka tā ir ilūzija un ka tā ir par mani. Jo no malas tas šķiet pilnībā citādāk, nekā tas ir patiesībā. Es otram cilvēkam vienmēr dodu brīvību un vaļu būt pašam, un man ir svarīgi, ka arī man ļauj būt sev pašai.
"Tāpat kā tu gribi, lai tevi sadzird, ir jāsadzird arī otrs. Bieži vien mēs vienkārši esam Napoleoni, kur ir tikai "es". Un tas ir grūti. Es visu laiku to mācos. Ceru, ka kaut kad iemācīšos pa īstam – neviltoti klausīties un saprast otru."
