Ar nezālēm stiprina jūras krastu
Burtiski pārdesmit metrus no viņu pagalma jau skalojas jūras viļņi un pludmales smiltīs čalo atpūtnieki. Piejūras klimata dēļ šajā dārzā viss zied pusmēnesi vēlāk nekā citviet. Dārzs ierīkots kāpu zonā, kur pamatā ir tīra smilts un akmeņi. Zemes iekopšana, lai tā būtu auglīga un bagātīga, prasījusi lielu darbu.
Dārzā ir trīs lielas dobes un katrā no tām, kā Sonita saka, ir citādi klimatiskie apstākļi. Dobi, kas atrodas vistālāk no jūras, sākumā ierīkoja kā vietu, kur šķietami slimām un nīkuļojošām peonijām dot iespēju atgūties, taču izrādījās, ka tieši šajā dobē augsne ir visauglīgākā. “Šeit augsnē vairāk saglabājas mitrums, un tad jāiegulda krietni mazāk darba,” skaidro Sonita.
Dobē, kas tuvāk jūrai, pavasaros augsne atlaižas visvēlāk, jo tā atrodas ēnā, kas palēnina sniega kušanu. Zemi nācās pamatīgi ielabot līdz 80 centimetru dziļumam. Sākumā izcēla visus akmeņus un secīgi lika melnzemi, mālu, kaulu miltus, humusu. Trešajā dobē valda tuksneša klimats.
Šis dārzs īpašs ar to, ka šeit nav komposta kaudzes. Ar izravētajām nezālēm palīdz stiprināt jūras krastu, pastāsta Sonita: “Ar visu, kas tiek izravēts, mēs audzējam savu teritoriju lielāku uz jūras pusi, jo notiek krasta noskalošana.”
Peonija ar ziediem pusdienu šķīvja lielumā
Dārza pirmsākumos Sonita audzēja ap 200 samteņu. Tām ir daudz labu īpašību, piemēram, šīs puķes atbaida kukaiņus, kas arī ir iemesls, kāpēc tās mēdz stādīt starp zemenēm. Šobrīd dārzu rotā ap 80 dažādu peoniju. Tā nav tikai pēdējo gadu aizraušanās, šie ziedi Sonitai patikuši vienmēr.
“Kad es ieraudzīju pie Ineses Zanderes “Drejās” peoniju, kuras krāsa pat nav noformulējama, tas ir kaut kas starp maigi violetīgi rozā, krēmīgu... Es pat aizvien nezinu, kas tas par toni. Es sapratu, ka ir vēl citas krāsas. Zināju, ka man nepatīk oranžas, dzeltenas, bet šis jocīgais, neparastais tonis man deva impulsu, ka pasaulē nav tikai sarkanas, baltas un rozā peonijas,” par krāšņajām puķēm teic māksliniece.
Peoniju kolekcijas mērķis ir iepriecināt sevi un savus tuvos: “Nav man nodoma tās pavairot, sagādāt sev laimīgas vecumdienas ar šo visu, kaut gan to varētu izdarīt, bet tas ir man – sev par prieku, savai baudīšanai.”
Viņa īpaši apbrīno pirms trim gadiem iestādīto kokveida peoniju “Renkaku”, kuras bagātīgie ziedi ir pusdienu šķīvja lielumā – diametrā pat līdz 26 centimetriem. Brīdī, kad krūmu jau rotāja pumpuri, Sonita ik pēc neilga brīža skrēja lūkot, kas izmainījies, taču, kad viņa bija Rīgā, Arno tika deleģēts uzdevums sievu vairākas reizes dienā informēt, kā sokas ziediem, sūtot fotogrāfijas.
Vēl Arno ik gadu peonijām veido zaru mājiņas, lai tās skaudrajos vējos nenosaltu.
Šo māju Zvejniekciemā, kurai pēc Arno veiktajiem pētījumiem varētu būt vismaz 400 gadu, viņa mamma nopirka, kad viņam bija pieci gadi. Arno atminas, ka šeit auga vairāki peoniju krūmi, no kuriem viens ar lieliem, spilgti rozā ziediem joprojām rotā mājas priekšpusi. Tā ziedu krāsa nav starp Sonitas iemīļotajiem toņiem. “Viņa tikai aiz cieņas pret manu vēstures mīlestību atstājusi to,” teic Arno. Sonita atzīst, ka tās ziedi apveltīta ar brīnišķīgu aromātu. “Peonijas arī smaržo ļoti dažādi. Ir vienas, kas smaržo pēc rozēm, vienas, kas pēc maijpuķītēm,” tāpat netrūkst arī tādu, kuras nelāgi ož un noteikti nav paredzētas likšanai vāzē, bilst māksliniece.
Sākotnēji ierīkotā augu atveseļošanās dobe nu pārvērtusies par greznu peoniju parādi. Sākumā šķita, ka ar divām peonijām pietiks: “Brīvdienas ir jābauda un jāatpūšas, rociņas jāatpūtina, lai pēc tam var skaistas kleitas radīt.” Tomēr gadu gaitā dobē savu vietu atraduši daudzi krāšņie peoniju krūmi.
Dārzs nedefinējamos toņos
“Es esmu no tiem cilvēkiem, kas mīl tādu mazliet māksliniecisku haosu, jo, teiksim, glīti sastādītas peonijas pļavā, tas nav man. Es ticu, ka tas varbūt ir skaisti, bet ne manā gadījumā,” teic tērpu māksliniece. Neskatoties uz mīlestību pret haosu, pie katra auga zemē iesprausta zīmīte, kurā rakstīts, kā to sauc. “Katrā saimniecībā vajag karti, lai orientētos,” smej Arno. Sonita gan nosaka, ka mērķis ir pavisam cits, – visus nosaukumus nav iespējams paturēt prātā, bet, ja kādam viesim iepatīkas kāds augs, viņš zinās, kā to sauc, un varēs atrast, lai iestādītu arī savā dārzā.
Viņai kā tērpu radītājai gadu gaitā izkristalizējušās formas un krāsas, kas uzrunā. Tāpat kā viņu neviens nekad neredzēs puķainā, raibā kleitā, arī viņas dārzs ir harmoniskos, noteiktos toņos: “Balts, bēšs, krēmkrāsas, nekas citos toņos. Ja iemaldījies kāds spilgtais tonis, tad tas ir vai nu dāvināts vai pa burzmu radījies.” Viņai netīk “tīras” krāsas. Sonitas sirdi iekarojušas krāsas, kuras pat grūti definēt: “Man patīk viss, kas ir mazliet sajaukts, samazgāts un nenoformulējams.”
Vecie ķiršu koki sniedz lielisku ražu
Dārznieces padoms cīņā ar lilijgraužiem
Liliju selekcionāre, lauksaimniecības zinātņu doktore Antra Balode stāsta, ka oranžās vaboles šobrīd ir dārzos izplatīti kaitēkļi, kuri augu tirdzniecības dēļ ievazāti no citām valstīm. Efektīvākais veids, kā ar tām cīnīties, ir regulāri nolasīt. Ar plikām rokām tas nav patīkami, tāpēc ieteicams izmantot plānus gumijas cimdus. Pirmā vaboļu paaudze no zemes izlien agrā pavasarī, kad kļūst siltāks un no zemes izspraukušies nelieli liliju asniņi. Sezonas laikā attīstās trīs vaboļu paaudzes, tāpēc būtiski visas pamanīt un nolasīt. Ja to nedara, jūnijā vaboles sadēj oliņas, no kurām izšķiļas kāpuri. Tie ir vēl nepatīkamāki par vabolēm, jo satinušies savos izkārnījumos. Tādā gadījumā, izmantojot plānos cimdus, rauj nost lapas, uz kurām iekārtojušies kāpuri, un kaitēkļus saspiež.
Kaitēkļus ieteicams lasīt spainī, kurā iebērts vara vitriols jeb vara sulfāts. Katram gadījumam pa virsu uzliek otru spaini, lai vaboles neaizlidotu. Salasītos kaitēkļus nav ieteicams izbērt komposta kaudzē, jo tur tie turpinās savu darbu. Labāk tos ierakt dziļi augsnē kādā mazvērtīgā dārza vietā, piemēram, pie ugunskura vietas.
Rudenī ieteicams nolasīt lapas un lakstus, kas atrodas uz augsnes virskārtas, lai vabolēm ziemā nebūtu, ar ko mieloties. Lai cīnītos ar šiem kaitēkļiem, lilijas var nomiglot ar augu aizsardzības līdzekli “Neemazal”, kas liedz turpināt attīsties kāpuriem.
Agrā pavasarī, kad lilijas tikko sadīgušas, tās var apsmidzināt ar skuju ekstraktu, ķiploku vai kumelīšu novilkumu. Šis paņēmiens gan nesniedz lielu efektu, bet nomiglošana ar kodīgu vielu nojauc smakas, pēc kurām vaboles orientējas, un tās neatpazīst lilijas.
Arno cenšas saglabāt visus kokus, kas aug pagalmā, neskatoties uz to, cik tie seni: “Mums jau te ir visi koki veci, dārzs ir kaut kāda daļa no tās vietas stāsta.” Viņam ir sajūta, ka jāļauj kokiem pašiem nodzīvot savs mūžs. “Ja galīgi gar zemi nekrīt, tad tā kā veciem zirgiem jāļauj ganīties pļavā līdz mūža beigām,” teic saimnieks. “Man patīk veci koki. Man patīk vecais kopā ar jauno. Tas ir gan apģērba kultūrā, gan augos, gan mājas interjerā,” pastāsta modes māksliniece.
Trīs ķiršu koki dod lielu ogu ražu, tāpēc šīs ģimenes pēdējo gadu aizraušanās ir ievārījuma vārīšana.
Uzdevumi ir sadalīti un visiem skaidri zināmi – Arno lasa ogas, bet Sonita ar matadatu ķeksē no tām kauliņus un pieskata vārīšanas procesu. “Tās zaptes ir ļoti iecienītas mūsu draugu vidū. Vienkārši mums ir brīnišķīga maza lietiņa, ko uzdāvināt kādam,” teic Arno. “Ar vienu vienmēr ir par maz,” ievārījuma gardumu apstiprina Sonita.
Nezinātājam varētu šķist dīvaini, ka augļkokā iekarināta caurspīdīga stikla pudele, kurā aug bumbieris, taču arī tā ir Arno aizraušanās, ko viņš ik dienu aprauga. Kad augļkoks zied, tā zaram, uz kura palicis viens zieds, uzsprauž pudeli, lapas un pārējos ziedus noplūcot. Bumbieris tajā aug kā siltumnīcā. Kad auglis gatavs, pudeli piepilda ar spirtotu dzērienu, saglabājot vasaras sajūtu.
Kā cīnīties ar liliju vabolēm?
Lilijgrauzis jeb liliju vabole kaitē lilijām, vēl pirms tās sākušas ziedēt, graužot to lapas. Ja ar kaitēkļiem necīnās, tie var nodarīt lielu postījumu krāšņajiem ziediem, tāpēc Sonita regulāri nolasa vaboles un apzinās, ka, ja rijīgajām vabolēm ļaus savairoties, ar tām cīnīties būs arvien grūtāk. Viņa vaicā speciālistei, kā cīnīties ar oranžajām vabolēm, izmantojot metodes, kas nekaitē kaķim.
Dārza darbus un tērpu darināšanu vieno pacietība
Sonita saskata līdzību dārza iekopšanai un tērpu radīšanai – veicot abus darbus, nepieciešama pacietība: “Tas ir tāpat, kā tu “izmurrā” klientam vai sev to brīnišķīgo kleitu, tā arī ar puķēm ir līdzīgi. Tu ar tām runā, “izmurrā”, apmīļo un tad priecājies par gala rezultātu, kas ir sniegts citiem un arī sev.” Darbs ar klientēm un puķēm ir līdzīgs.
“Sonita, man liekas, abas lietas dara ar vienlīdz lielu aizrautību. Kā viņa pārdzīvo par to, ko viņa profesionāli dara, tikpat emocionāli apietas pret dārzu,” ar novērojumu dalās Arno.
Vēl viņš atklāj, ka arī ravēšanai sieva pieiet ļoti izsmalcināti: “Viņai ir vienmēr stilīgas drēbītes, kurās viņa ravē, un tāds īpašs komplektiņš. Draugi smejas, ka viņa pavasarī kažokādās ravē.”
Šovasar žurnāliste Henrieta Verhoustinska atkal viesojas kultūras personību dārzos, lai paraudzītos, kas un kāpēc aug viņu dobēs. Gan pavisam nesen iekopti, gan paaudzēs loloti dārzi raidījumā “Kultūrdobe” sestdienās pulksten 20.45.
