Valmieras mūzikas skola ir teju viņas otrās mājas. Bet viņas pirmais darbs gan bija tālu no mūzikas – aptiekā. Lai arī bērnībā mūziku nebija mācījusies, toreiz jaunā sieviete ļoti vēlējās muzicēt. Atnākusi uz mūzikas skolu un teikusi, ka grib apgūt visu no nulles. Sākumā iedalīta pie dziedātājiem, jo skolotāji domājuši, ka instrumenta apguvei varbūt ir par vēlu. Bet klavierskolotāja saskatījusi Gaidā potenciālu un uzstājusi, lai jauniete nāk pie viņas uz bezmaksas klavierstundām.
“Tad man nemaz nebija prātā vēl tas, ka es kādu citu varētu mācīt. Bet es nezinu, kā man Dievs lika tā izsacīt – es jums to nekad nevaru atmaksāt, ko jūs tagad manā labā darāt. Bet varbūt es to atmaksāšu saviem audzēkņiem. Un tā notika, jā! Tā izveidojās,” stāsta Gaida Ungure.
Tikai divus gadus pēc tam, kad pati bija sākusi skoloties mūzikā, Gaidu jau pieņēma par mazāko audzēkņu klavierskolotāju. Vēlāk kļuvusi arī par vokālo pedagoģi un diriģenti.
Bet ar talantu un milzīgo aizrautību viņai pašai nebija ambīciju būt uz skatuves.
“Jo pedagoga darbs, varbūt tāpēc, ka tēvs arī bija pedagogs, tas man kaut kā tā ieinteresēja un tā aizrāva, ka man likās tik interesanti un jauki. Un viņi sāka aizvien labāk spēlēt... Man nenāca prātā, ka var pamest. Nevarēja pamest,” skaidro Gaida.
Viens no Gaidai ļoti tuviem skaņdarbiem ir Roberta Šūmaņa “Sapņojums”. Viņa mūziku ne tikai dzird, viņa to redz.
“Viena mūzika – tur krīt sniegpārsliņas. Otra bija kaut kas cits. Tā man tas veidojās. Tur balerīnas es domās redzēju. Dažādas krāsas skaistas,” stāsta Gaida.
Gaida dzīvo mūzikā. Tāpēc nepārsteidz arī atbilde uz jautājumu par skolotāja algas lielumu.
“Tad, kad bija jautājums - vai nu alga vai “pensionāri – marš pensijā, vai nu pensiju nost un strādā uz algas”, tas bija diezgan liels sajukums un apjukums. Daudzi aizgāja, un es arī nospriedu, ka pensiju es neaiztikšu. Es aizgāju pie direktora un palūdzu, lai atļauj man strādāt par brīvu,” stāsta Gaida.
“Un es vienu gadu strādāju pilnīgi par brīvu,” viņa saka.
Vai ordeni piešķīra par šādu attieksmi un darba mīlestību, Gaida nezina, bet piebilst, ka to uzskata “par lielu dāvanu, ko Latvija man piešķīrusi, es esmu ļoti svētbijīgi pateicīga”. “Es stāvu, krītu, ceļos atkal un eju par Latviju,” viņa piebilst.
