Saeima šonedēļ vienbalsīgi lēma Hiršsonam piešķirt nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. Hiršsons ir pirmais nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, kuram kopš jūnijā pieņemtajiem likuma “Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu” grozījumiem statusu piešķīris parlaments.
Deputātu debates un balsojums ilga tikai dažas minūtes, bet Hiršsonam šis bija īpašs brīdis dzīvē.
“Es skatījos datorā visu to balsojumu. (..) Un bija tāda jocīga sajūta, līdzīgi kā 4. maijā čekā, kad man kunkulis sāka kāpt kaklā un slapjums pa acīm laukā nedaudz,” sacīja Hiršsons.
Viņš ir viens no pieredzes bagātākajiem Latvijas kino kaskadieriem, bet arī viņa paša dzīvesstāsts būtu spriedzes filmas vērts – tajā ir gan asa sižeta kautiņi ar Liepājā dislocētajiem padomju kara flotes jūrniekiem un sarkanarmiešiem, gan spiegu filmas cienīgas ainas par slepeniem sakariem ar Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) trimdas pārstāvjiem Stokholmā.
Hiršsons bija viens no iniciatoriem LSDSP atjaunošanai Latvijā. 1989. gada 1. maija demonstrācijā tieši viņš pacēla sociāldemokrātu karogu ar uzrakstu “Par brīvu demokrātisku Latviju”. Pēc šīs uzdrošināšanās 1990. gada 4. maijā Hiršsons gan nokļuva čekā. Atbrīvots tika 16. maijā.
“Tur interesanti sanāca ar pusdienām. Tieši pusdienlaiks tuvojās. Šie man prasa – vai tad ēdīsi vēl te? Es saku – kā jūs domājat, es ar tukšu vēderu došos mājās? Pie atvērtām kameras durvīm paēdu pusdienas, pastaigāju pa koridoru, uzpīpēju, saņēmu papīrus, izgāju laukā no čekas. Tur es apsēdos uz apmales un skatījos – ak, kungs, dzīvi cilvēki staigā, putniņi lido, lapiņas zaļas,” par atbrīvošanu pastāstīja Hiršsons.
Pēc atbrīvošanas viņš izstājās no LSDSP un vairs ar politiku nenodarbojās. Tā vietā iesaistījās Zemessardzes veidošanā.
Cīņa par Latvijas neatkarību bija beigusies, taču sākās cīņa par to, lai jaunā valsts atzītu viņu kā nacionālās pretošanās kustības dalībnieku. Taču tiesa noraidīja viņa prasību tikt reabilitētam, bet Rīgas dome atteicās piešķirt pretošanās kustības dalībnieka statusu. Savukārt 2018. gadā Hiršsons no toreizējā valsts prezidenta Raimonda Vējoņa rokām saņēma Viestura ordeni par pretošanos padomju varai, tomēr pašvaldība joprojām viņam nepiešķīra nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu.
Hiršsons sacīja: “Kādas reizes piecas – nē. Tad mēs devām ar manu advokātu papīrus administratīvajā tiesā – arī nē, apelācijas tiesā – nē. Augstākajā tiesā, Satversmes tiesā – arī nē.”
Viņš paskaidroja, ka pēc likuma neatbilda kritērijiem, lai iegūtu šo statusu: “Tāpēc, ka likums neatbilst. Pēc likuma, ko Gvido Zemribo uzrakstīja: par nacionālās pretošanās kustības dalībnieku atzīstams cilvēks, kurš notiesāts un reabilitēts līdz 1990. gada 4. maijam. Man tas nebija iespējams. Mani izlaida laukā tikai 16. maijā.”
Turklāt vēl tā laika sodāmība Hiršsonam bija nevis par darbībām pret padomju varu, bet gan par neatļautu ieroču glabāšanu.
Tieši Hiršsona lietas dēļ Saeima šogad grozīja likumu, paredzot, ka nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu piešķir ne vien ar pašvaldības, bet arī ar īpašu Saeimas lēmumu.
KONTEKSTS:
Saskaņā ar likumu Saeima par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem var atzīt Latvijas pilsoņus un iedzīvotājus, kuri laika posmā no 1940. gada 17. jūnija līdz 1990. gada 4. maijam veikuši darbības, kas vērstas uz 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas atjaunošanu.
Iesniegumu par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusa atzīšanu var iesniegt pati persona, kā arī – ar personas rakstveida piekrišanu – nacionālās pretošanās kustības dalībnieku intereses pārstāvošā biedrība, pašvaldība vai Saeimas deputāts. Iesniegumus izvērtē Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija, kas sagatavo izskatīšanai Saeimā lēmuma projektu.
Tikmēr 17. marts noteikts par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu, jo šajā datumā Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome 1944. gadā pabeidza parakstu vākšanu memorandam, kurā Latvijas tautas vārdā tika pieprasīta Latvijas valsts neatkarības faktiskā atjaunošana.
Taču kā Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena noteikts 2. marts, tas ir datums, kad 1945. gadā Viļakas (bijušā Abrenes) apriņķa Stompaku purva salās notika lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu kara vēsturē, atzīmēts likumprojekta anotācijā.
