Zemnieku saimniecība "Krastmaļi" saimnieko 600 hektāru platībā. Aizvadītā gadsimta 90. gadu sākumā sapņot par šādu apmēru bija teju neprātīgi. “Mēs bijām izdomājuši, ka gribam audzēt sēklas. Kaut vai likt garāžā. Un tad tu dari, sēj un gaidi, kas būs. Vienkārši mēs to darījām tāpēc, ka mums patika to darīt. Pēc tam tikai nāk tā nauda,” stāsta Mārtiņa mamma Iveta.
"Krastmaļi" ir neliels ciemats, kuru Mārtiņš ar brāļiem dēvē par Pasaules centru. Paši Flakši sevi nesauc par klasisko saimniecību, tas drīzāk esot viņu dzīvesveids. Arī joma, kurā tie saimnieko, nav ierasta Latvijā - "Krastmaļos" audzē zālienu sēklas.
“Visiem šķiet, ka zāle pati aug, bet tā nav, arī par to ir jārūpējas, ” stāsta Mārtiņš.
Dzīvesveids - bizness - lauki
Mārtiņš uzreiz, kā palika 18 gadus vecs, dibināja savu saimniecību. Viņam nebija lauksaimniecības izglītības, tāpēc gāja kursos, lika eksāmenu, lai iegūtu pirmā līmeņa lauksaimnieka diplomu. “Es uzņēmumu nodibināju ātrāk, nekā nopirku sev kāroto mašīnu vai ko tamlīdzīgu,” atminas Mārtiņš.
Pie traktora viņš piesēdās vidusskolā, un iepatikās uzreiz. Arī tagad patīk, kad 31 gada vecumā ir kļuvis par vienu no Latvijas lielākajiem sēklkopjiem un iekaro Eiropas tirgu.
“Nauda laukos ir, bet tur ir tas knifiņš vai zināšanas, vai tu māki viņu paturēt, saglabāt, māki neiztērēt tur, kur citreiz gribas. Tā arī ir sava veida māksla, to visu attīstīt, strādāt. Jo ir lielas saimniecības, ir mazas, bet viņas tāpat no tā viena hektāra nopelna, dzīvo un attīstās. Citreiz citi domā, ka ir vajadzīgi simti hektāru, bet ir arī netradicionālās [jomas], tas pats paklāja zālājs, upenes, jāņogas un ko tik vēl cilvēki interesantu neaudzē,” stāsta Mārtiņš.
Zemnieks atzīst, ka pirmais gads nav bijis vienkāršs. Cilvēks piezvana, saka, ka vajag pustonnu sēklu - telefons trīc rokās. Mārtiņam sākumā bija tikai saprašana par audzēšanu, bet kā to visu pārdot - nebija ne jausmas. Sākumā pats brauca, pārdeva, gribēja redzēt, kā viss notiek.
“Es atceros, ka pats vedu uz Maltu Latgalē sēklas un vēl kaut kur. Un to visu vienā dienā. Tagad jau, kas nekait, mēs to kravu vai vairākas paletes atdodam transporta firmai, un viņi aizved. Šobrīd jau mēs runājam par fūrēm, lai kaut kas būtu interesanti, tā ir viena fūre, kas ir vajadzīga. Tad tikai notiek kaut kādas sarunas par eksportiem uz ārzemēm un tā tālāk. ”
Ejot pa dārzu, Mārtiņš ar lepnumu rāda - “šī ir tā slavenā zālīte!” Kā nu ne, ja uz tās futbolu spēlē pasaulslaveni futbolisti. “Ar šo pašu ir sēts “Manchester United” futbola laukums! Latvijā mēs varam taisīt tikpat kvalitatīvus futbola laukumus, kā Mančestrā. Protams, vai kāds to var atļauties, bet izdarīt to var,” rādot uz zālienu, stāsta Mārtiņš.
Gan saimnieks, gan strādnieks
Ir karsta vasaras diena. Mārtiņš iekāpj traktorā, to iedarbinot, sāk skanēt latviešu mūzika. Dodas uz lauku, kur jau gaida kombains. Pa ceļam viņš atzīst, kaut gan ir saimnieks, viņam nav problēmu braukt arī ar traktoru, strādāt ilgāk, putekļos.
“Un man liekas, ir labi, ka to arī citi redz. Tu nestaigā tikai baltā kreklā un šlipsītē, stāsti, cik kruti tirgo sēklas, bet pats tajā visā piedalies. Un, ja es esmu tajā visā iekšā, varu visu labāk zināt un saprast,” stāsta Mārtiņš.
Sēklas kuļ tieši tāpat, kā graudus, ar tādu pašu kombainu. Šoreiz jākuļ zāle, kas paredzēta lopkopībai. To iesēs, un tad tur varēs ganīt govis, aitas un citus dzīvniekus. Mārtiņš rāda angāru. Te, lūk, tas ir visas vasaras rezultāts. Miljardiem sēklu guļ katra pie katras. Vēlāk tās dosies pie klientiem.
“Daudzi cilvēki to nedara, jo tas prasa darbu. Graudus tu atved, ja vajag, ātri izžāvē, un tonnas uz ostu vai dzirnavnieku ved prom. Ar zālītēm ir ņemšanās. Ar tām arī nav tik ātri. Pavasarī iesēj, bet tu kulsi tikai nākamajā gadā,” stāsta Mārtiņš.
Lauki nav nolemtība
Paveikt tik, cik vari un vēl vairāk. Mārtiņš velk paralēles ar sportu - tavus rezultātus nenosaka vieta, no kuras nāc, bet gan tas, cik ļoti tu vēlies sasniegt tos.
“To, ka esmu no laukiem, es neslēpju. Es ar to lepojos. Esmu bijis dažādos laukos - Dānijā, Vācijā, Holandē, mācījos Zviedrijā. Tas, ka es esmu no laukiem, nenozīmē, ka esmu sliktāks vai ne tik gudrs,” par stereotipiem stāsta Mārtiņš.
Tāpat viņš stāsta, ka šobrīd laukos ir pietiekami daudz spēcīgu ģimeņu.
“Arī jauni cilvēki. Viņi nav palikuši vienīgi tāpēc, ka viņiem nav kur iet. Viņi paliek, jo zina, ko grib, ko var izdarīt un sasniegt šeit - laukos,” uzskata Mārtiņš.
Mārtiņš stāsta, ka bez patikšanas un laimes nekas no tā, kas ir šobrīd, nebūtu. Viņam patīk zemes smarža, smarža, kas ir ražas laikā. To jūtot, viņš saprot, ka tas ir tas, ko viņš vēlas darīt.
“Tu apskaties, tur tālumā zied baltais āboliņš, tu piebrauc un redzi, ka viss ir smuki. Tas ir tāds kaifs un lepnums, viss kaut kas reizē. Sajūtas, ko tu gribi katru gadu piedzīvot no jauna. Tu gribi ražas laiku, gribi tās smaržas, gribi, kad pavasarī viss dīgst. Es gribu to visu redzēt, un tas ir mans kaifs šeit," sēžot savā nesen nokultajā pļavā, stāsta Mārtiņš.
