Viņas tētis jaunībā pārcēlās no Ukrainas uz Latviju, tāpēc tur šobrīd dzīvo liels pulks radinieku – vecmāmiņa (babuška), krustmāte, krusttēvs, viņu bērni un citi tuvinieki, pie kuriem Dana ar ģimeni ik gadu ir viesojusies. Šobrīd vieta, kas viņas atmiņās ir saules un dvēseles plašuma simbols, kļuvusi par karalauku. 

Emocionālā sarunā Dana dalās ar savu personīgo pārdzīvojumu un to, ko viņai stāsta radinieki par situāciju Ukrainā, kur tās iedzīvotāji cīnās par vērtībām, kas svarīgas arī mums. 

Vai tu vari pastāstīt par savu 24. februāra rītu? 

Es, patiesību sakot, atceros maz. Visas dienas pēdējā laikā ir saplūdušas vienā masā. Man likās, ka pandēmijā ir tā, ka es katru rītu pamostos un liekas, ka izdzīvoju vienu un to pašu dienu. Šobrīd ir tā, ka laiks ir, bet tā arī nav – tas paiet ļoti ātri, bet tajā pašā laikā ļoti velkas. 24. februāris, tad es vēl nesatraucos laikam tik ļoti, kā tas ir šobrīd. Principā tādā kara draudu stāvoklī Ukraina jau ir astoņus gadus kopš 2014. gada, un savā ziņā – kaut kur neapzināti –  mēs, iespējams, visi gaidījām, ka varētu būt tāda situācija, ka pienāks šī diena. Kad es to uzzināju, es neko nesapratu, tas pirmais bija noliegums, ka tas tā nevar būt. Sazinājāmies ar radiniekiem, un viņi teica, ka viss ir kārtībā, ka mūs neiztiek – jā, mēs dzirdam, ka šauj, bet ka viņi iet uz Kijevu. Tas solījums jau arī sākumā bija tāds, ka neiztiekam civiliedzīvotājus, līdz ar to nav ne par ko jāsatraucas. 24. februāris bija saspringts, bet noteikti nebija tāds, kāds pēc tam attīstījās. 

Vai vari pastāstīt, kas ir tie cilvēki, tavi radinieki, kas tur dzīvo? Kur viņi šobrīd atrodas?

Mans tētis ir ukrainis, viņš uz Latviju atbrauca kā jaunais speciālists, kad pabeidza universitāti. Atceros, viņš stāstīja, ka bija ļoti priecīgs, ka atbrauca tieši uz Rīgu, tāpēc ka Ukrainā Rīga vienmēr likusies ļoti eiropeiska. Viņš bija tiešām priecīgs, ka izkrita tāda iespēja atbraukt.

Ukrainā mums tiešām ir ārkārtīgi daudz radu. Ir vecmamma, bet man liekas, ka slāvu vecmammas saukt par vecmammām ir nedaudz nepareizi, tā ir babuška.

Ikviens, kuram ir slāvu babuška, viņš zina, ka tā nav ome, tā nav vecmamma, tā ir babuška. Tātad ir babuška, ir vectēva māsa,  vectēvs diemžēl ir jau sen miris, ir tēta māsa, kas ir mana krustmāte, ar visu savu ģimeni. Mana māsīca, brālēns, viņiem ir savas ģimenes. Māsīca ir septītajā, astotajā grūtniecības mēnesī, gaida otro bērnu. Tad ir krusttēvs ar savu ģimeni, krusttēva meita ar savu ģimeni. Ir ļoti daudz draugu, arī tie. Protams, ir arī manas māsīcas māsīca, kas arī skaitās ģimene, ar kuru tiekamies katru gadu. Tas loks sanāk plašs, bet tie ir ļoti tuvi radinieki. 

Kā tu ar viņiem uzturi sakarus šobrīd? 

Internets, pamatā tas ir ''Viber'', ko viņi izmanto. Mēs sazvanāmies, vecāki zvana katru dienu, divas reizes dienā, es atkarībā no savām sajūtām – nevaru saprast, cik bieži zvanīt. Sazināmies arī caur “Instagram”, lai ir tas videozvans, lai redzam viens otru, un arī ar babušku sazināmies caur internetu, viņa ir visu iemācījusies, visu zina. Video arī viņa sūta, es arī regulāri sūtu kaut kādus video vai nu no Krievijas vēstniecības, kur cilvēki stāv, vai ar kaut kādām lietām, ko es ikdienā novēroju. Rīgas centrā skanēja Ukrainas himna, to es arī viņiem aizsūtīju. Tas ir pat tā, ka mēs nevis rakstām kaut ko, bet apmaināmies ar kaut kādiem vizuāliem materiāliem un tad sazvanāmies. Ja es tajā dienā nejūtos tā, lai zvanītu radiniekiem vai jūtu, ka pati nevaru savākties, tad tajā dienā es vienkārši piezvanu vecākiem un pajautāju, kas tur notiek. Daudzi saka – kā tas ir, mosties no rīta un gaidīt to ziņu? Viens ir tas, ka tu gaidi to ziņu no savējiem, nākamais ir, ka es bieži domāju, kādu to ziņu es saņemšu. Ir rīti, kad tiešām nevari saprast, vai labāk ir nekāda ziņa, vai kad tā ziņa atnāks un kāda tā būs. 

Kas ir tas, ko viņi tev stāsta, kas ir tā indivīda pieredze? Kā viņi kā cilvēki jūtas tur? 

Laikam jāsāk ar to, ka Ukrainā, vismaz manā pieredzē, cilvēki ir ārkārtīgi ticīgi. Es noteikti neesmu savā ticībā tāda, kādi ir mani radinieki. Tur tā ticība ļoti caurvij ikdienu un pasaules uzskatus. Ne jau tādā ziņā, ka viņi pieturas pie kaut kādiem rituāliem vai kā citādāk, bet tā pati pasaules un notikumu uztvere – kāpēc ar mums tas notiek un kā mēs to pieņemam. Tas, kas mani stiprina šobrīd, ir tieši tie manu radinieku stāsti, tanī pašā laikā tas ir ļoti sāpīgi; es tiešām ne reizi neesmu dzirdējusi ne no viena sava radinieka nekādus lamuvārdus, nekādus pārmetumus vai naidu.

Babuška bieži saka, ka nedrīkst šobrīd sevī kultivēt naidu, ir jālūdzas ne tikai par savējiem, bet arī par pretinieku. 

Tas, ko viņi saka, ir ar kaut kādu gaišumu iekšā, kas man iedod spēku, bet liekas arī vēl sāpīgāk tāpēc, ka tajā situācijā, kur viņi ir dzīvs mērķis raķetēm, viņi saglabā cilvēcību. Viņi saprot, ka daudzi agresori, karavīri, kas tur ir, tiešām līdz galam neapzinās, kas notiek, un viņi izpilda pavēles, baidīdamies paši par savu dzīvību. Viņi [radinieki] aizlūdz arī par viņiem. 

Sazinoties ar radiem, mēs jau pirmajā dienā teicām, ka mēs braucam jums pakaļ, tur nepaliekat, bet viņiem ir tā iekšējā pārliecība, ka viņi nevar pamest savu valsti, ka viņiem ir jācīnās. 

Viņi jau cīnās par to ilgstoši, bet izteiktāk pēdējos astoņus gadus. Viņi nebēgs projām no turienes, viņiem ir jācīnās par savu brīvību. Babuška arī pateica, ka te ir mana māja, man te dārzs ir iekārtots, es taču neļaušu, ka viņi te atnāk un izposta visu. Tad var just to, – es nezinu vai tas ir tāds ukraiņu sīvums –, es jūtu to iekšā arī, arī cauri visam šim. Tanī pašā laikā es jūtu arī to cilvēcības saglabāšanu. Protams, ka viņi ir arī pārbijušies. Tur ir mana māsīca, kas ir grūtniece, viņai ir vēl arī maziņš bērns, viņa vakardien sāka zaudēt stipru garu. Ar asarām acīs, ļoti daudz reizes mēs viens otram pasakām, ka mēs viens otru ļoti mīlam. 

Krusttēvu pirmo reizi redzēju ar asarām acīs, bet viņi neraud. Es zinu, ka viņi turas. Viņi jūt to atbalstu, ko mēs sniedzam, bet tas nemazina to, ka viņiem pāri galvām lido raķetes, to, ka arī pagrabos vairs nav droši. 

Kur viņi šobrīd slēpjas, viņi vairs nav savās mājās? 

Ir tā, ka lielākā daļa manu radinieku ir no Ukrainas ziemeļu daļas, kas ir Čerņigova – tie ir aptuveni 50, 60 kilometri no Baltkrievijas un arī pa diagonāli sanāk Krievijas robeža. Daļa, pamatā jaunie – māsīcas, brālēns – pārcēlās uz Kijevu dzīvot. Tad ir attālākie radi, krustmātes vīra radi, kas Ukrainas centrā dzīvoja. Šobrīd, kā jau es teicu, mani radinieki izlēma nepamest Ukrainu, viņi teica, ka paliks. Ja vīriem būs jāiet karā, sievas negribēja būt nošķirtas, viņas gribēja palikt tur. Lielākā daļa radinieku šobrīd ir Čerņigovā, kas ir mana tēta dzimtā pilsēta. Sanāk tā, ka viņi slēpjas gan savos dzīvokļos, gan savu māju pagrabos, kur izveidoti bunkuri. Babuška palika savā mājā, viņa ir ļoti sīva, viņa palika turpat. 

Kas ir bijis no jūsu sazināšanas reizēm, no ikdienas stāstiem tāds, kas tevi visvairāk pārsteidzis, ka 21. gadsimtā kaut kas tāds var notikt? 

Sabiedriskajā telpā laikam vairāk izskan tas ukraiņu varonīgums, un man kā ukrainietei, protams, ir prieks, ka visa pasaule redz, kas tas tāds ir. Tam visam ir nedaudz priecīgāka nokrāsa. Protams, es uz to visu skatos subjektīvi, man ir vairāk emociju par to visu, bet tas, ko es nevaru saprast, kā 21. gadsimtā cilvēks var šaut uz citiem un stāstīt, ka viņš to nedara, runājot par agresoru. Runājot par ikdienas stāstiem, cik ļoti ikdienišķi viņi jau uztver to, ka ir trauksmes sirēna, ka jāskrien lejā.

Protams, [domāju] arī par visām sievietēm, kas šobrīd dzemdē pagrabos, es domāju, kā vispār tā medicīniskā palīdzība šobrīd tiek sniegta. Par to, ka ārsti staigā ar automātiem pa slimnīcu. 

Arī tas, ka zvanam krustmātei, – un viņa saka, ka vīri nevar nosēdēt mājās. Viņi brauc apkārt pa pilsētu, vāc riepas. Visas sievas ir pagrabos, taisa “Molotova kokteiļus”, dzied dziesmas, lūdzas visi kopā. Bērni zina, ko nozīmē trauksmes zvani, un zina, ka tad jāiet slēpties pagrabos.

Es nemaz nerunāju par to, ka viņi [uzbrucēji] šauj pa mājām, šauj pa visu; ka bērni atpazīst, kā atšķiras tanka šāviens no raķešu šāvieniem, ka viņi paši zina, ko tas nozīmē. Man laikam neviens nav stāstījis par šausmām, kas notiek Harkovā šobrīd. Tur izskatās, ka viņi vispār ir nolēmuši to pilsētu noslaucīt no zemes virsas. Par visiem savainotajiem cilvēkiem, par norautajām ekstremitātēm, par to viņi man nav stāstījuši. Es pieļauju, ka tas tajā pilsētā, kur viņi atrodas, vēl nav, bet nevar zināt. 

Ļoti daudz mēs dzirdam frāzi, ka šis ir mūsu karš. Kā tu paskaidrotu citam cilvēkam, kāpēc šis ir mūsu karš?

Es domāju, ka tas ir karš par visām vērtībām, kuras Eiropai un cilvēcei kā tādai, neraugoties uz to, kādas nacionalitātes, etniskās vai valsts piederības ir cilvēks, kuras mums visiem ir svarīgas, mums visiem ir nozīmīgas, un par kurām arī cīnāmies ikdienā, kuras aizstāvam. Es zinu, ka ir daudz publiskajā vidē izskanējis, ka ir jāsaka skaidri un gaiši, ka esam pret Putina režīmu, pret viņa agresiju. Man liekas, ka tā puse, kas ir Ukrainas pusē, – mēs vienkārši aizstāvam to, kas mums visiem ir svarīgi. Protams, Latvijas kontekstā, ņemot vērā, ka mums ir tā garā robeža ar Krieviju, ir skaidrs, ka mēs ļoti labi apzināmies, kur ģeopolitiski mēs atrodamies un kā tas viss varētu izvērsties. Tad mēs arī saprotam, ka, ja nu mēs kādreiz nonāktu tādā situācijā, mēs gribētu, lai mums ir liela aizmugure. Sanāk tā, ka šobrīd diemžēl Ukrainas tauta ir tā, ar kuras asinīm mēs maksājam par šīm vērtībām, par dabiskām lietām, bet agresoram liekas, ka viņš to visu var atņemt.