“Pie esošā apjoma arī vācieši brīnās, kā mums ir izdevies. Jo pēc apjoma mēs apsteidzam vienu no Vācijas vadošajiem izsoļu namiem. Un visi brīnās, kur tik daudz Latvijā var lopu rasties. Jo viņi domā, ka mums te meži praktiski tikai ir, ” stāsta Kaspars.
Pirms desmit gadiem Kaspars rīkoja pirmo liellopu izsoli Baltijā. Uz to ieradās tikai četri saimnieki, lai izsolītu 20 buļļus. Toreiz tā bija vienīgā izsole gadā. Šodien Kaspars savā izsoļu nama postenī pircējiem piedāvā pat līdz 800 Latvijas buļļu un teliņu.
“Atceros, pirmajās reizēs visiem teicu - lapiņas celt augšā, lai redzu, kurš sola. Tagad jau daudzi, kas piedalās ilgus gadus, neceļ vairs lapiņas. Viņi ar divām acīm pamirkšķina, tad pilns solis, ja ar vienu - pussolis. Citreiz ar pilnu pirkstu vai puspirkstu rāda. Tās ir tādas nianses,” atceras Kaspars Ādams.
Vidēji liellopa cena ir no 700 - 900 eiro. Bet Kaspars atminas izsoli no pagājušā gada. Izsolē ieveda bulli no saimniecības, kurā ir tikai viena gotiņa un saimnieko pensionāri. Beļģu zilās šķirnes govij bija piedzimis ļoti skaists bullītis. Kaspars pat saka, izskatījās, kā grāmatās redzamie.
“Viņu izsolē izcēla ārā, un, ja solis parasti iet par pieciem centiem, tad tur gāja par 50. Un pēc tam, kad saniknojās, jau par vienu eiro gāja. Un toreiz gala summa par bulli bija tuvu 1500 eiro, mēs vēl pārjautājām - tiešām, tas ir jūsu vienīgais teliņš,” atceras Kaspars.
Kaspars - cerība saimniekiem
Kaspara sieva Kristīne stāsta, ka, sākot veidot izsoles, galvenais bija pasargāt saimniekus. Dot iespēju saimniekiem pelnīt un pasargāt no negodprātīgiem pircējiem. Izsoles notiek anonīmi, neviens nezina, kam pieder konkrētais dzīvnieks, neredz saimniecības, tikai pašu dzīvnieku.
“Viņi vienkārši cīnās, un tādā veidā cena kāpj uz augšu. Un saimniekiem beidzot ir [sajūta] - o, šī nozare var pelnīt, šai nozarei ir nākotne. Ejam uz to, darām un veidojam kvalitāti. Un tas arī Kasparam ir, ka viņš palīdz saimniekiem, viņš nosargā to tirgu un padara caurskatāmu,” stāsta Kristīne.
Arī Kaspars atklāj, ka agrāk lopu pirkšanas un pārdošanas process bijis pavisam citādāks. Studiju gados, kad Kaspars jau cieši bija nolēmis savu dzīvi saistīt ar lauksaimniecību, viņš aktīvi sāka interesēties par liellopu izsolēm Eiropā un pasaulē. Viņu to darīt pamudināja niknums par notiekošo pie mums valdošajā tirgū, kuru viņš vēlējās mainīt.
“Tas lūzuma punkts bija 2009. gadā, kad sapratu, ka vecāki un arī citi saimnieki iegulda milzīgu naudu dzīvniekos. Bet atbrauc vācieši vai itāļi un te uzvedas kā saimnieki. Saka, es tev maksāšu par 10 vai 20 lopiem konkrētu summu, un viss. Un tev nav izvēles iespējas. Jo citas kompānijas savā starpā vienojušās, un nebūs cena lielāka par tik vai tik,” atceras Kaspars.
Nevis čuhņa, bet vieta iespējām
Kasparam nepatīk, ka laukus sauc par čuhņu vai kā citādi. Jo tā nav taisnība. Laukos ir iespējas. Cilvēki te brauc meklēt mieru, atpūsties un var arī labi dzīvot visu mūžu.
“Ja ir bijusi saskarsme ar tādiem laukiem, kur mazmājiņa visu laiku ir bijusi ārā, ka tev ziemā jāiet uz mazmājiņu un dibens salst, tad domāju gan, ka tie, kas dzīvo pilsētā, domā - tā ir čuhņa. Bet tagad jau viss attīstās tā, ka tādas čuhņas man ir grūti nosaukt,” tā Kaspars.
Arī Kaspara sieva Kristīne atzīst, ka, dzīvojot Rīgā, nemaz nedomāja, ka kādreiz dzīvos laukos. Mācoties domāja - noteikti strādāšu ofisā. Bet, satiekot Kasparu, viss mainījās.
“Un jāsaka Kasparam paldies, ka atvēra man acis, ka lauki nav tikai nenopļauts mauriņš un vecmāmiņa ar vienu govi, bet lauki var būt pavisam cits dzīvesstils. Laukos var būt tik daudz iespēju,” stāsta Kristīne.
Turklāt Kristīne piebilst, ka Kaspars ir cilvēks, kurš spēj pacelt ne tikai sevi, ne tikai sakārtot savu apkārtni un pagalmu, bet palīdzēt arī apkārtējām ģimenēm.
“Jo joprojām ir liela problēma, ka jaunieši iet projām no laukiem. Un nav īsti, kas strādā. Bet Kaspars, piemēram, dod darbu veselām ģimenēm. Un tie ir jaunieši, puiši, kuri ir Kaspara vecumā. Citi varbūt brauc prom uz ārzemēm, bet šie paliek šeit, strādā un veido ģimenes. Un tas pats fantastiskākais, ka veselas ģimenes sāk atkal veidoties,” stāsta Kristīne.
Arī pats Kaspars atzīst, ka no saviem darbiniekiem katram ir kaut kā palīdzējis. Spilgti atceras kādu puisi, kurš ceļmalā tirgoja ogas un sēnes.
“Viņam vispār ar lopiem nebija nekāda sakara, bet es teicu - nāc pie manis pļaut zāli. Un tagad viņš ir izveidojies par vienu no progresīvākajiem jauniešiem, kas pie manis strādā. Viņam ātri viss pielec, patīk, skrien un dara bez teikšanas. Tādā ziņā es esmu viņu izrāvis, un viņš pats ir teicis, ka patīk tas, ko dara,” stāsta Kaspars.
Kristīne arī stāsta, ka agrāk, ar Kasparu staigājot apkārt, Kaspars esot rādījis - lūk, šeit bija māja, te dzīvoja ģimene, bet vairs nedzīvo. Bet tagad ir sajūta, ka viņi nāk atpakaļ.
“Viņi šeit izvēlas dzīvot un šeit sakopj laukus. Ja apskatās pirms septiņiem gadiem, kad es šeit atnācu un tagad, tad tagad jau liekas, ka šeit ir pilsēta, visi sāk braukt uz šejieni atpakaļ,” smaidot stāsta Kristīne.
Pēctecība un patriotisms
Kristīne stāsta, ka Kasparā mīt liels patriotisms. Viņa stāsta, ka Kaspars grib, lai šeit saimniekot turpinātu arī viņa bērni, lai tas nepazūd, bet turpinās. Viņš grib saviem bērniem nodot to sajūtu, kuru viņam nodeva viņa tēvs - ka tas ir ģimeniskais, kopīgais īpašums, par kuru visi cīnās un strādā.
“Un tad jau tas notiks automātiski pat tad, ja pusaudžu gados gribēsies skriet uz pilsētu. Bet es domāju, ka viņš nāks atpakaļ. Domāju, ka tas ir jebkura vecāka sapnis, it sevišķi, ja tu būvē kaut ko paliekošu un tas tev nāk jau no paaudzes paaudzē. Un tu gribi, lai tas ietu tālāk,” stāsta Kristīne.
Zemes mīlestība un lauksaimniecība Kasparam ir no senčiem. Viņa vectēvs leišmalē bija atzīts lauksaimnieks. Paaudžu uzskati par lauku darbiem, laikam ejot, tomēr ir krasi mainījušies. Šodien Kaspars atzīst, viņš bija vēlējies savu saimniecību attīstīt citādāk. Bet toreiz bailes par neizdošanos neesot bijušas.
“Jo es jau spridzināju ar savām idejām. Bet tēvs tā negribēja darīt, un es biju apvainojies. Un tad viņš [deva], reku tev trešā ferma, dari ar viņu, ko gribi, un saimnieko. Un tad sāku lēnām izsoles, palielināju vēl zemes platības un savu ganāmpulku. ”
Tas ir kā jebkurš darbs – ir jāgrib strādāt un smagi, tad viss esot iespējams! Bet vai ir iespējams parastam lauku puisim savām rokām nopelnīt miljonu? Kaspars uz to atbild neminstinoties.
“Var, jā! Es to neesmu nopelnījis, bet var nopelnīt. Jautājums ir par laika posmu, visu mūžu strādājot, jā! Desmit gados, visticamāk, ka nē. Laukos jau uz to skatās plašāk - tu nopelni un uzreiz kaut kur ieliec iekšā. Neviens jau te netur naudu kontā vienkārši tāpēc, lai viņa stāv. Tu zemi pārdod, tad nopērc traktoru, jāpaplašinās, jāsamazinās, tad atkal bankai kredīts jāatdod. Tā nauda jau neuzkrājas. Viņa tiek uzkrāta un uzreiz kaut kādiem mērķiem izlietota. ”
